Starp 115 izcilām personībām, kam, tuvojoties Latvijas valsts 102. gadadienai, piešķirti augstākie valsts apbalvojumi, ir arī Jelgavas diecēzes bīskaps Edvards Pavlovskis. Viņš iecelts par Triju Zvaigžņu ordeņa komandieri. Par šo pagodinājumu bīskaps pieticīgi nevēlas runāt, bet gan Jelgavas katoļu draudze, gan Latvijas katoļi kopumā šo notikumu atzīmē ar lielu gandarījumu. Taču bīskaps E.Pavlovskis piekrita sarunai ar “Zemgales Ziņām” par savu jau deviņus gadus ilgo darbu, vadot Jelgavas katoļu diecēzi.
– Patlaban pārdzīvojam pandēmijas laiku, sevišķi grūts tas ir gados vecākiem cilvēkiem, kas atrodas tā saucamajā riska grupā. Kā lai šādos apstākļos sevi stiprina?
Pandēmijas laiks ir sevišķs. Nevienai no tagad dzīvojošajām paaudzēm nekas tamlīdzīgs viņu dzīvē nav noticis. Gribas katru stiprināt ar vārdu, ko Kristus ir teicis: “Nebaidieties!” Svētajos Rakstos šis viņa aicinājums ir atkārtots vairākas reizes. Un tad Mateja evaņģēlijā Kristus paskaidro: “Es esmu ar jums ik dienas līdz pasaules galam.” Kristus ir ar mums. Nāve mums visiem ir priekšā, taču kristīgam cilvēkam nāve nav beigas, bet gan slieksnis, ko pārkāpjot cilvēks ieiet mūžīgā dzīvē. Cerēsim uz labu un laimīgu mūžīgo dzīvi! No otras puses – aicinu stingri un atbildīgi ievērot valdības dotos pandēmijas laika noteikumus!
– Par jūsu veikumu deviņos gados diecēzes vadītāja amatā runā darbi. Ir tapusi baznīca Viesītē, Līvbērzē – rekolekciju centrs, dievnams plānots arī Elejā. Jelgavā līdzās Katehēzes centram, kas atrodas Akadēmijas ielā, šogad rosās celtnieki – top jauna ēka. Kas vēl ir iecerēts?
Man nepatīk runāt par to, kas būs. Dievs zina, kas būs. Man patīk runāt par to, kas ir. Dzīvosim – zināsim. Man jau ir vairāk nekā septiņdesmit gadu, un mans darbības laiks tuvojas beigām. Nāks nākamie un cerēs. Es jau nevaru neko iecerēt manam pēctecim. Skaidrs, ka viņš nemainīs neko radikāli, tad tas nebūs katolis. Katoļu baznīca ir tāda pati jau divus tūkstošus gadu. Mūsu pienākums ir sludināt katehismu, tas nozīmē – ticības un tikumības mācību. To vajag gan sludināt, gan pašiem praktizēt. Bet kādā veidā to pasniegt un praktizēt? Skaidrs, ka divu vienādu cilvēku nav.
Viesītē ir konsekrēta katoļu baznīca, bet tā jau bija iesākta bīskapa Antona Justa laikā, man darbs bija jāturpina. Elejā ar baznīcu viegli neiet. Tas nav tikpat vienkārši kā uzcelt malkas šķūni. Kad taps, tad varēs runāt.
Jelgavā pie Katehēzes centra uz vecās kurtuves pamatiem top “Caritas Latvija” sociālās palīdzības māja. Tās būs vieta, kur iespējams nodot lietas, kas var noderēt citiem, un tās arī saņemt. Dažreiz humāno palīdzību atsūta no Rietumiem, taču arī pie mums ir turīgi cilvēki, kas maina drēbes un mēbeles, lai gan tās nav tik nolietotas, ka būtu jāmet ārā. Daudzās ģimenē ir lietas, ko vairāk neizmanto un ko neceļas roka mest atkritumu konteinerā. Šī sociālās palīdzības māja būs vieta, kur to palīdzību aizvest. Arī mūsu zupas virtuve, kas atrodas Katehēzes centrā, varētu pārcelties uz “Caritas” sociālās palīdzības māju.
– Kāpēc jūs jau tagad runājat par savu pēcteci Jelgavas diecēzes bīskapa amatā? Romas katoļu baznīca taču jums atļauj vēl būt pilntiesīgam bīskapam.
Bīskaps es varu būt līdz 75 gadiem, bet tas nenozīmē, ka man arī jābūt šajā amatā līdz noteiktajam vecumam.
– Romas pāvests Benedikts XVI Romas katoļu baznīcas divtūkstošgadu vēsturē ir viens no tikai diviem pāvestiem, kas atteicās no troņa, nevis palika šajā amatā līdz nāvei.
Jā, tā tas notika. Viņš atteicās no troņa, jūtot savu vecuma nespēku un ierobežotību, dodot vietu citam, kas ir jaunāks, spēcīgāks, spriganāks. Ne vienmēr ir labi turēties pie amata līdz nāvei. To gan pāvesti ir praktizējuši daudzus gadsimtus. Bet tas, kas notika ar Benediktu XVI, man ir pilnīgi pieņemams.
– Tas liek domāt, ka varbūt citiem nevajag turēties pie saviem amatiem līdz pēdējam brīdim?
Skaidrs, ka cilvēkam ir jādzīvo līdz savam pēdējam brīdim. Bet, piemēram, nav labi, ja ģimenē vecs cilvēks māca un izrīko savu dēlu vai meitu, kurai jau ir sava ģimene un pieredze. Nedrīkst tā uzskatīt: cik ilgi dzīvošu, tik ilgi arī viņus mācīšu. Es pat liktu vienādības zīmi starp vārdiem: kamēr dzīvošu, tikmēr viņiem postīšu dzīvi. Tavs bērns vienmēr tev būs bērns, bet ne jau tad, kad pats esi apkopjams, tu kādu regulēsi!
– Par ko jūs visvairāk lūdzaties?
Katru dienu lūgšanās pieminu savas diecēzes cilvēkus – gan ticīgos, gan neticīgos –, Latviju un katoļu baznīcu. Sevišķi lūdzos par saviem priesteriem. Diecēzes bīskaps ir tas, kurš vada priesterus un ar tiem ir pastāvīgā kontaktā. Ja priesteri ir savos uzdevumu augstumos, tad parasti viss pārējais darbojas, kā nākas. Ja tā nav, tad stāvoklis jālabo. Diemžēl dažkārt cilvēkam pietrūkst gan spēka, gan gudrības, lai tā notiktu. Tur ir vajadzīgs arī Dieva spēks un gudrība, Svētā Gara žēlastība.
Lūdzos arī par pāvestu. Arī viņam nenākas viegli. No visām pusēm ir tie, kuri grib viņa vārdus iztulkot citādi. Un, izvelkot tos no konteksta, pārgroza domu. Reiz padomju laikos ateisti bija “atklājuši”, ka Bībelē ir teikts, ka Dieva nav. Tiešām Vecās Derības psalmos vairākās vietās ir šādi vārdi, taču tie ir kontekstā, piemēram: “Neprātīgais savā sirdī saka: “Dieva nav.”” Citos tulkojumos ir pateikts vēl skarbāk – vārda “neprātīgais” vietā lietots vārds “muļķis”.
– Vai jūs domājat plaši medijos komentētos pāvesta izteicienus, kas saistās ar attieksmi pret homoseksuālas orientācijas cilvēkiem, viņu attiecībām?
Pāvests aizstāv grēciniekus. Ja viņš neaizstāvēs grēciniekus, kurš tad beigās paliks! Visi esam grēcīgi. Taču pāvests neattaisno grēku. Ja cilvēks savās attiecībās ir grēkojis, tad mēs viņu aicinām uz grēksūdzi. Lai nāk, nožēlo savus grēkus un dzīvo. Arī Dievs negrib grēcinieka nāvi. Lai grēcinieks atgriežas un nemirst savos grēkos. Taču nekur pāvests nav teicis, ka katoļi laulās homoseksuālus pārus. Tāds interpretējums ir uzbrukums Baznīcai. Tas gan nav nekas jauns. Kuram pāvestam nav uzbrukts! Arī Benediktam XVI uzbruka, ka viņš jaunībā Vācijā bijis SS.
– Kā jūs vērtējat Latvijas valsts himnu? Tā sākas ar vārdu Dievs.
Esmu lepns par savas valsts himnu. Man tā patīk ne tikai tāpēc, ka tur ir Dieva vārds. Patīk melodiskums, vienkāršība un reizē arī svinīgums. To var izpildīt koris un simfoniskais orķestris, un to var dziedāt arī cilvēks, darot vienkāršu lauku darbu. Katru rītu ceļoties vismaz pantiņu nodziedāt. Tā ir lūgšana par Latvijas valsti. Vienkārša, viegla, kā saka, lipīga – vienreiz nodziedi, un viegli atcerēties. Kārlis Baumanis “Dievs, svētī Latviju!” sarakstīja laikā, kad Dieva ideja sabiedrībā bija augstāk vērtēta, nekā tas ir tagad.
– Kalpošanu sākāt nebrīves laikā, kad ticība un Baznīca no valsts puses tika pazemota. Skolās, augstskolās un medijos atkārtoja, ka Dieva nav. Jūs centās atrunāt, lai nekļūstat par priesteri. 1968. gadā pēc iestāšanās Garīgajā seminārā jūs iesauca dienēt padomju armijā, kur arī puišiem tika skalotas smadzenes. Jūsu vienaudžus, kas iestājās augstskolās, no dienesta armijā atbrīvoja. Kas deva spēku iet izvēlēto ceļu?
Dievs deva spēku. Kad Viņš kādu aicina kļūt par priesteri, tad Viņš arī dod spēku. No otras puses – es pateicos saviem vecākiem par reliģisko un tikumisko audzināšanu. Mēs vienmēr dienu sākām un beidzām ar lūgšanu. Mani vecāki Tekla un Dominiks bija zemnieki, kolhoznieki. Viņi izaudzināja trīs dēlus. Dzīvojām Krāslavas rajonā, Pauļukalna sādžā. Skola bija blakus sādžā. Līdz Beresnes baznīcai deviņi, līdz Baltkrievijas robežai – pāris kilometri.
Paldies Dievam, ka nevienam mani neizdevās atrunāt no izvēlētā garīgā ceļa.
