Gandrīz trīs nedēļu garumā Jelgavas novada Abgunstes muižā tiek uzņemta Kipras producentu “Ratcatcher Entertainment” mākslas filma ar oriģinālnosaukumu ”The Piper”. Romantiskā fantāzijas filma ar nelieliem šausmu elementiem ir balstīta teikā par Hamelinas stabulnieku, un tā plānota jauniešu auditorijai, ne jaunākai par 12 gadiem.
Filmas darbība risinās mūsdienās nelielā Vācijas ciematā Hamelinā, kas ar mazajām ieliņām un bruģi līdzinās mūsu Vecrīgai. Turp pārceļas pusaugu meitene Eimija ar savu mammu, kura glabā kādu senu noslēpumu. Viņām sāk rādīties dīvaini sapņi, izvēršas arvien dramatiskāki notikumi, līdz Eimijas dzīvība tiek apdraudēta. Stabulnieks, kura tēls iezīmē vainas apziņu, no kuras nav iespējams aizbēgt, ierodas sodīt meiteni par mammas izraisīto pāridarījumu… Taču filmas beigas tiek solītas laimīgas.
“Šī filma ir veidota kā randiņu filma jauniešiem, kas pārsvarā ir galvenā kinoteātru publika, taču tā ir ne tikai par jauniešu, bet arī mātes un meitas attiecībām. Nedaudz šausmu, mīlestības, vecāku un bērnu attiecību,“ filmas noskaņu iezīmē režisors un producents Antonijs Vallers, paužot cerību, ka tā varētu būt pieejama arī Latvijas auditorijai.
Filma tiek uzņemta dažādās vietās Latvijā – Cesvaines pilī, Vecrīgā, arī dažviet Madonā, Gulbenē un pie Zvārtes ieža. Abgunstes muižā tiek filmēts interjers, un tas galvenokārt atainos galveno varoņu – mātes un meitas – dzīvokli. “Šeit ir daudz vairāk, kā varētu uzbūvēt studijā, interjers ļoti piemērots sižetam. Ir jauki, ka varam filmēt vienā vietā, kur mums ir nodrošināta arī ēdināšana un dzīvošana. Šī mums ir kā mini studija, kuru varam iekārtot filmēšanas vajadzībām,” par darbu muižā stāsta A.Vallers.
Filmas komanda ir internacionāla – režisors ir no Lielbritānijas, operators no Nīderlandes, galvenais mākslinieks no Vācijas. Aktieri, kas atveido galvenās lomas, ieskaitot pasaulslaveno Elizabeti Hērliju, pārsvarā no Lielbritānijas. Tomēr liela daļa lomu tikušas arī Latvijas aktieriem – Ievai Aleksandrovai-Eklonei, Gundaram Āboliņam, Jurim Bartkevičam, Ingai Alsiņai-Lasmanei, Jurim Žagaram un citiem.
Filmas tapšanas procesu no Latvijas puses nodrošina studija “Tasse Film”. Galvenā kostīmu māksliniece, grima māksliniece, mākslinieks, skaņu režisors, gaismu mākslinieks un daudzi citi komandas dalībnieki ir no Latvijas. “Kopumā gan režisors, gan operators ir ļoti apmierināti ar to, kā strādā latviešu komanda, jo visi ir ļoti pieredzējuši profesionāļi. Protams, ārvalstu projekti ir viens no veidiem, kā savu profesionalitāti aizvien uzlabot,” stāsta izpildproducente Antra Gaile, piebilstot, ka režisors filmēšanai bija noskatījis divas valstis – Latviju un Rumāniju. Mūsu komanda izvēlēta tādēļ, ka tā spējusi krietni ātrāk piedāvāt scenārija objektus, kas gan arhitektoniski, gan vizuāli saskanējuši ar režisora iecerēm.
Uzņemt kino citās valstīs pēdējos gados ir diezgan ierasta prakse. Piemēram, Igaunijā pagājušajā gadā tika filmēta pasaulslavenā režisora Kristofera Nolana filma “Tenet”, savukārt “Černobiļas” seriāls ir tapis Lietuvā. “Lielā mērā tas ir saistīts ar valsts piedāvāto līdzfinansējumu ārvalstu filmu veidošanai, kas nozīmē, ka šie cilvēki investē savu naudu šeit un kaut kādu daļu procenta var atgūt. Ārvalstu producentiem tas ir interesanti, jo tā var samazināt izmaksas,” sadarbības modeli ieskicē A.Gaile.
Ārvalstu filmu uzņemšana Latvijā ir ne vien ieguvums valsts ekonomikai, bet arī nozīmīgs atspaids vietējiem pakalpojumu sniedzējiem. “Saka, ka kino tērē valsts līdzekļus, taču mēs ļoti daudz ekonomikai atnesam atpakaļ tieši ar šī mehānisma palīdzību. Vēl svarīgi, ka vienmēr cenšamies iesaistīt vietējos, piemēram, cilvēkus masu skatiem nevedam no Rīgas, tādējādi novirzām līdzekļus lokālās kopienas atbalstam,” uzsver A.Gaile.
Studija “Tasse Film” un tās producente Aija Bērziņa ir veidojusi vairākas starptautiski atzītas filmas, piemēram, Renāra Vimbas “Es esmu šeit”, kas 2016. gadā Berlīnes starptautiskajā festivālā saņēma balvu “Kristāla lācis”. Arī Jura Kursieša “Oļegs” (“Oleg”) tika pirmizrādīta Kannu kinofestivālā un novērtēta kā 2019. gada labākā spēlfilma Latvijas Nacionālās kino balvas “Lielais Kristaps” pasniegšanas ceremonijā.
Ieva Aleksandrova-Eklone, aktrise
– Kāda ir jūsu loma “Hamelinas stabulniekā”?
Filmā esmu Hamelinas skolas mācību daļas vadītāja Beāte Hofmaistere. Esmu ļoti priecīga un pateicīga par iespēju šeit būt, par to, ka tiku apstiprinātā šādai lielai lomai. Tas ir gan nozīmīgs finansiāls atbalsts, gan arī liels prieks par iespēju strādāt starptautiskā komandā.
– Kā notiek filmēšana Abgunstes muižā?
Darbs ir gan dienas, gan nakts laikā, gan mākslīgā lietū, kurā tikām pamatīgi izmērcēti. Process ir ārkārtīgi interesants, un, protams, tas ietver arī gaidīšanu un gatavošanos. Citi to sauc par nīkšanu, bet man tā ir iespēja lasīt grāmatas vai gatavoties nākamās dienas epizodēm.
Tas, ko īpašnieki ar šo muižu ir izdarījuši, ir fenomenāli! Apskatot, kas šeit bija iepriekš un kā tas viss izskatās tagad, var redzēt, ka cilvēki tajā ieguldījuši visu savu sirdi un dvēseli. Ir jātur īkšķi, lai mums Latvijā vairāk būtu šādu aktīvu un darboties gribošu cilvēku.
– Vai, uzņemot filmu ar šausmu elementiem, ir piedzīvots arī kas biedējošs vai varbūt pārsteidzošs?
Pārsteidzoši bija redzēt ļoti daudz mazu bērnu nakts laikā filmēšanas laukumā, kad tika uzņemta tāda diezgan šausmīga epizode. Bet man tas bija vairāk pozitīvais šoks, jo biju pārsteigta par viņu izturību un spēju racionāli strādāt. Tā bija smaga nakts, un visi mazie ķipari bija uzmanības pilni un izpildīja visu, kas viņiem bija jādara.
– Ja salīdzina darba procesu, uzņemot latviešu un ārzemju filmas, vai ir kāda atšķirība?
Domāju, vienīgā atšķirība ir tā, ka jāzina svešvaloda, citādi radošie cilvēki visā pasaulē ir līdzīgi. Šis nav pirmais starptautiskais projekts, kurā piedalos, esmu strādājusi ar krievu, dāņu, amerikāņu komandām aptuveni desmit ārvalstu projektos. Filmēšana ir kopīga precīza koncentrēšanās uz darbu, kura laikā neviens nav mazsvarīgs, visa komanda ir virzīta uz rezultātu. Bieži ir sarežģīti kadri, kur katram jābūt noskaņotam kā pulksteņa mehānismam. Mums Latvijā ir ārkārtīgi profesionālas filmēšanas grupas, domāju, tāpēc ārzemju kino cilvēki arī brauc pie mums.
– Šajā filmā jārunā gan angļu, gan vācu valodā?
Jā. Es pati gan runāju tikai angļu valodā, un vācu man ir īpaši jāmācās. Liels izaicinājums ir runāt angļu valodā ar vācu akcentu. Man ir pedagogs, kas palīdz izkopt šo valodu, ir gan klātienes stundas, gan audio faili telefonā. Es tos atkārtoju, tad ierakstu pati savu balsi un salīdzinu, cik ļoti tuvu patiesībai sanāk.
– Kur spēlēt vieglāk – kino vai teātrī?
Es esmu no Arnolda Liniņa un Ainas Matīsas pēdējās kinoaktieru studijas, tur mūs komplektēja padomju kino, tādēļ mana pamatizglītība ir tieši uz kino vērsta. Taču es nevaru pateikt, vai kino ir vieglāk vai grūtāk. Teātrī tu izej visu stāstu no sākuma līdz beigām, filmā var atgriezties dažādās vietās un ir svarīgi spēt konkrētā mirklī piedzīvot noteiktu sajūtu.
Ir atšķirība starp kino un lielo skatuvi, kur ir savi likumi un vienmēr jādomā, lai esi dzirdams līdz pēdējai rindai. Ja tā ir mazā vai aktierzāle, kur skatītājs ir ļoti tuvu, tad tas jau ir līdzīgi kino stilistikai. Kino ir daudz liekāka intimitāte, var strādāt uz niansēm, liela nozīme ir detaļām, kas tiek safilmētas atsevišķi. Teātrī cilvēks redz visu ainu kopumā. Vēl arī teātrī vari strādāt katru vakaru pie izrādes un aizvien uzlabot savu darbu, filmā neko nevar izmainīt, kā esi izdarījis, tā ir.
Esmu priecīga par katru darbu un strādāju to par simts procentiem. Vienalga, vai man ir jātēlo piepe pie koka vai jāspēlē kopā ar Elizabeti Hērliju, es maksimāli koncentrējos darbam.
– Kas ir tā sapņu loma, ko gribētos nospēlēt kino?
Neteiktu, ka man ir sapņu loma, bet ir sapņu partneri, un viena no tādiem varētu būt Izabella Ipēra. Viņa jebkurā lomā ir izcila! Domāju, ka, strādājot ar viņu kopā, būti iespēja ļoti daudz ko iemācīties. Man ārkārtīgi patīk skatīties uz kolēģu darbu, arī Latvijā mums ir fantastiski aktieri, vērojot viņus, tu mācies dažādas nianses un sīkumus. (Pauze.) Nē, vispār ir loma, ko gribu nospēlēt! Kad man būs ap septiņdesmit, es varētu nospēlēt traku vikingu veceni uz zirga ar cirvi!
Asnāte Avotniece, Abgunstes muižas saimniece
– Kā jums sokas sadarbība ar filmēšanas grupu? Šī droši vien ir pavisam atšķirīga pieredze nekā pasākumu un kāzu rīkošana.
Tā ir ļoti unikāla pieredze, sākumā mēs gatavojāmies daudz lielākai slodzei, bet atšķirībā no pasākumiem šis ir darba kolektīvs, kur katra šūniņa zina savu uzdevumu. No mūsu puses nav vajadzīgs tik liels atbalsts, kā tas parasti ir pasākumos, un ir interesanti vērot viņu darbību, komunikāciju rācijās. Esam ļoti pateicīgi par šādu iespēju, jo tas ļauj mums turpināt savu darbību un nelaist darbiniekus dīkstāvē. Šī filma daļēji dos ieguldījumu muižas parka un dārza veidošanā, ko varēs sākt apskatīt nākamajā vasarā.
– Kādi tie kino ļaudis ir?
Radoši un interesanti. Tā kā mums šogad nenotika starptautiskais keramikas simpozijs, kur arī divas līdz trīs nedēļas mākslinieku grupa dzīvo uz vietas, nosacīti šis nācis tā pasākuma vietā. Ir patīkami dzirdēt, ka viņi ļoti novērtē šo vietu un vidi. Ja ar mīlestību dod, tad to arī saņemam pretim. Jau otrajā dienā tikām iebalsoti kā labākie ēdinātāji. Nodrošinām ēdināšanu trīs reizes dienā, un varētu domāt, ka ieslīgstam rutīnā, tomēr visu laiku notiek kaut kas cits. Tas, ka filmēšana ir šeit, nedaudz silda arī vietējo ekonomiku, jo tuvējās viesu mājās dzīvo daļa komandas. Tas ļoti priecē.
– Līdz pat filmēšanas beigām Abgunstes muiža nebūs pieejama citiem apmeklētājiem?
Jā, līdz 23. novembrim muiža ir slēgta apmeklētājiem. Jo mēs visi šeit dzīvojam savā burbulī, regulāri tiek mērīta temperatūra, veikti “kovid” testi. Mēs pat bērnus nelaižam uz skolu, notiek mācīšanās no mājām. Tā bija mūsu pašu izvēle, nevēlējamies riskēt, un šī tomēr ir fantastiska pieredze. Vecākā meita iesaistās visā, viņai ir labas attiecības ar filmēšanas komandu un aktieriem. Viņa vēro visu procesu un dzīvo līdzi, tā sanāk kā profesijas ēnošana trīs nedēļu garumā.
– Vai arī paši filmēsieties?
Sākumā tas nebija plānots, bet pirms nedēļas mūs ieaicināja, un ar meitām būsim vienā epizodē. Būs dzīvokļa aina, kur mūsu bērni sadzird stabules skaņas.
