Starp 115 izcilām personībām, kam, tuvojoties Latvijas valsts
102. gadadienai, piešķirti augstākie valsts apbalvojumi, ir arī Jelgavas
diecēzes bīskaps Edvards Pavlovskis. Viņš iecelts par Triju Zvaigžņu ordeņa
komandieri. Par šo pagodinājumu bīskaps pieticīgi nevēlas runāt, bet gan
Jelgavas katoļu draudze, gan Latvijas katoļi kopumā šo notikumu atzīmē ar lielu
gandarījumu. Taču bīskaps E.Pavlovskis piekrita sarunai ar “Zemgales Ziņām” par
savu jau deviņus gadus ilgo darbu, vadot Jelgavas katoļu diecēzi.
– Patlaban pārdzīvojam pandēmijas laiku, sevišķi grūts tas ir gados
vecākiem cilvēkiem, kas atrodas tā saucamajā riska grupā. Kā lai šādos
apstākļos sevi stiprina?
Pandēmijas laiks ir sevišķs. Nevienai no tagad dzīvojošajām
paaudzēm nekas tamlīdzīgs viņu dzīvē nav noticis. Gribas katru stiprināt ar
vārdu, ko Kristus ir teicis: “Nebaidieties!” Svētajos Rakstos šis viņa
aicinājums ir atkārtots vairākas reizes. Un tad Mateja evaņģēlijā Kristus
paskaidro: “Es esmu ar jums ik dienas līdz pasaules galam.” Kristus ir ar mums.
Nāve mums visiem ir priekšā, taču kristīgam cilvēkam nāve nav beigas, bet gan
slieksnis, ko pārkāpjot cilvēks ieiet mūžīgā dzīvē. Cerēsim uz labu un laimīgu
mūžīgo dzīvi! No otras puses – aicinu stingri un atbildīgi ievērot valdības
dotos pandēmijas laika noteikumus!
– Par jūsu veikumu deviņos gados diecēzes vadītāja amatā runā darbi. Ir
tapusi baznīca Viesītē, Līvbērzē – rekolekciju centrs, dievnams plānots arī
Elejā. Jelgavā līdzās Katehēzes centram, kas atrodas Akadēmijas ielā, šogad
rosās celtnieki – top jauna ēka. Kas vēl ir iecerēts?
Man nepatīk runāt par to, kas būs. Dievs zina, kas būs. Man
patīk runāt par to, kas ir. Dzīvosim – zināsim. Man jau ir vairāk nekā
septiņdesmit gadu, un mans darbības laiks tuvojas beigām. Nāks nākamie un
cerēs. Es jau nevaru neko iecerēt manam pēctecim. Skaidrs, ka viņš nemainīs
neko radikāli, tad tas nebūs katolis. Katoļu baznīca ir tāda pati jau divus
tūkstošus gadu. Mūsu pienākums ir sludināt katehismu, tas nozīmē – ticības un
tikumības mācību. To vajag gan sludināt, gan pašiem praktizēt. Bet kādā veidā
to pasniegt un praktizēt? Skaidrs, ka divu vienādu cilvēku nav.
Viesītē ir konsekrēta katoļu baznīca, bet tā jau bija iesākta
bīskapa Antona Justa laikā, man darbs bija jāturpina. Elejā ar baznīcu viegli
neiet. Tas nav tikpat vienkārši kā uzcelt malkas šķūni. Kad taps, tad varēs
runāt.
Visu interviju lasiet 19.novembra “Zemgales Ziņās”
Foto: Ruslans Antropovs
