Viņa ir ļoti skaista sieviete un – narkomāne ar desmit gadu stāžu.
Viņa ir ļoti skaista sieviete un – narkomāne ar desmit gadu stāžu. Viņa vairākkārt labprātīgi ir ārstējusies no narkomānijas, arī mūsu saruna notiek slimnīcā. Taču vienmēr līdzās būs pārliecība, ka, par spīti lielajiem pūliņiem, pilnīgi vesela viņa nebūs nekad. Vienmēr pastāvēs baisā iespēja atkal nokļūt narkotiku varā.
Narkomānes stāsts
Mīlestība
Elle, kurā dzīvoju pašlaik un kas savu ēnu pār manu un mana bērna dzīvi metīs vienmēr, sākās ar mīlestību – man tik īpašu un gaidītu. Jau satiekoties pirmoreiz, jaunais vīrietis manī izraisīja interesi, kas turpmākajās tikšanās reizēs pastiprinājās. Mammai mans draugs nepatika, taču tas likās pārāk nenozīmīgi, lai atteiktos no daudzsološās pirmās mīlestības. Lai gan mani vecāki nepiekrita, nepagāja ilgs laiks, kad mēs ar draugu jau dzīvojām kopā. Taču aizvien biežāk gadījās tā, ka mums nebija nekā ēdama, dzīvoklī nez kāpēc pietrūka tik vajadzīgās mājīguma un miera sajūtas. Patiesībā mums nekad nebija naudas, tādēļ reizēm iznāca iesaistīties sīkās zādzībās. Pamazām iepazinos ar viņa draugiem, kas, lai arī sākumā neradīja par sevi patīkamu iespaidu, ar laiku tika pieņemti kā savējie, jo galu galā – tie taču bija viņa draugi. No viņiem jau pašā sākumā uzzināju, ka mans iemīļotais reizēm lieto narkotikas. Taču toreiz mani tas neatgrūda, nelika norobežoties no viņa, bet gan vēl vairāk manās acīs izcēla šā cilvēka savdabību. Drīz pēc kopīgas dzīves sākšanas viņš arī man piedāvāja nobaudīt opija iedarbību. No mīļotā cilvēka rokām – kaut vai indi.
Soli pa solim dziļāk purvā
Tā kā mans draugs bija rūdīts narkomāns ar stāžu un zināšanām šajā jomā, viņš mani arī iemācīja, kas un kā darāms, lai šļirces saturu ievadītu vēnā. Pirmoreiz viņš sēdēja blakus un pamācīja, kā ir pareizāk. Narkotikas manī izraisīja interesi un ziņkāri, nevis bailes vai piesardzību, tādēļ ar nepacietību gaidīju jaunās izjūtas. Esmu daudz runājusi ar cilvēkiem, kas tās lieto, un bieži esmu dzirdējusi, ka pirmā reize nav patīkama – daži jūtas kā murgā, nevis kā paradīzē. Manī opijs radīja vispārēju labsajūtu, siltumu, mieru, manī pēkšņi radās tik daudz enerģijas un spēka, ka, likās, visas pasaules grūtības varu pārvarēt. Manī bija radies cīņas spars un drosme – es varēju visu.
Bez sirdsapziņas pārmetumiem drīz vien ķēros pie nākamās šļirces, tad vēl un vēl pie vienas, līdz tā kļuva mana ikdiena. Pēc četrām piecām reizēm milzīgā labsajūta bija zudusi. Lai arī nejutu konkrētas sāpes, bez opija iešļircināšanas bija savāda, nepatīkama sajūta, kas katru rītu pārņēma manu ķermeni. Lai no tās atbrīvotos, opija deva kļuva par manu ikrīta rituālu.
Kopā bijām nodzīvojuši pavisam neilgu laiku, kad manu draugu apcietināja un notiesāja par zādzību. Paliku viena. Sākumā tas bija mokoši – mans organisms bija pieradis pie narkotikām, bet man nebija nekādu sakaru, nezināju, pie kā iet, lai iegādātos tik ļoti vajadzīgo preci. Tā kā narkomāni turas kopā samērā cieši un ir aizdomīgi pret katru jaunpienācēju, man nebija viegli iekļūt viņu lokā. Tomēr beigu beigās tiku pieņemta un dabūt vielu kļuva aizvien vienkāršāk. Tagad zinu visas lielākās narkotiku tirdzniecības vietas gan Jelgavā, gan Rīgā.
Atklājās, ka esmu stāvoklī
Ziņa, ka man būs bērniņš, neizraisīja manī neko īpašu, jo tobrīd biju jau paspējusi iešļircināt ikdienas opija devu. Atjēgas brīžos jutu savādu lepnumu un prieku – manī bija daļiņa no cilvēka, ko mīlu. Tā kā patiesi vēlējos šo bērniņu, kādu brīdi domāju narkotikas mest pie malas. Opiju lietoju jau ilgi, tomēr nevienu brīdi es nedomāju, ka esmu narkomāne. Taču vēlēšanās paņemt šļirci bija pārāk liela, un es turpināju «durties». Mamma, kas bija pamanījusi, ka lietoju narkotikas, piespieda mani braukt uz slimnīcu. Tur pavadīju nedēļu. Biju dusmīga uz visiem un īpaši uz mammu. Tomēr nolēmu šļircei vairs neķerties klāt. Turpmākos mēnešus bez tās izturēju. Pēc dēla piedzimšanas jutos laimīga un atvieglota, pilnībā nodevos mātes rūpēm. Tomēr biežās tikšanās ar paziņām darīja savu, un nepagāja ne trīs mēneši kopš bērna piedzimšanas, kad atkal «sēdēju uz adatas». Es biju pārvērtējusi savus spēkus un nebiju novērtējusi narkotiku varu.
Tagad manam dēlam ir septiņi gadi, un viņa acis ir kļuvušas vērīgas. Šajos nu jau gandrīz astoņos gados trīs reizes esmu ārstējusies no narkomānijas. Pateicoties pašas dzelžainajai apņēmībai un dēlam, šajā laikā ir bijuši vairāki dažāda ilguma atturības brīži. Spēju atturēties pat divus gadus. Taču man atkal piedāvāja, un es atkal iekritu opija bezdibenī. Neskaitāmas reizes esmu melojusi savam dēlam, stāstījusi, ka braucu uz slimnīcu ārstēties, bet faktiski devos pēc jaunas devas. Vairākas reizes viņš ir atradis lietotās šļirces un pāris reižu redzējis mani narkotiku varā. Man par to ir milzīgs kauns. Un atkal esmu cieši nolēmusi ārstēties, lai sāktu jaunu dzīvi. Esmu mainījusi dzīvesvietu un ceru, ka savus «labos draugus» vairs nekad neredzēšu. Esmu arī šķīrusies no savas lielās mīlestības, kas mani uzveda uz bīstamā ceļa. Viņš atkal atrodas cietumā, tā ka mani nekas vairs netraucē sākt dzīvi no jauna. Es zinu – viegli nebūs un man mūžam būs jāizcīna šī cīņa ar sevi, taču mans dēls un viņa drošība ir tā vērti. Es ceru, no visas sirds ceru un lūdzu Dievu – dod man spēkus, palīdzi man izturēt.
Opijs – bez rožainām brillēm
Pie opija grupas preparātiem pierod ļoti strauji, tādēļ ātri rodas vajadzība palielināt devu. Pāris pirmajās reizēs opiomāni ievada sev narkotisko vielu, lai gūtu patīkamas izjūtas, kas ir galvenais motīvs atkārtotai preparāta lietošanai, bet drīz vien jaunas devas tiek ievadītas tikai tādēļ, lai atbrīvotos no nepatīkamajām abstinences (paģiru) sajūtām un kaut cik normalizētu savu vispārējo stāvokli. Strauji tiek palielināts arī devas lielums. Nepieradušam nāvīga ir 0,2 – 0,3 g morfija, absolūti nāvīga ir 0,5 g deva, bet morfīnisti spēj sev ievadīt 0,5 – 2 g morfija.
Ja opiomāns nesaņem kārtējo devu, viņam sākas smaga abstinence ar šķaudīšanu, klepošanu, siekalu un asaru izdalīšanos, stiprām, nepārtrauktām sāpēm locītavās, kaulos, caureju, svīšanu, sirdsklauvēm, drebuļiem, nemieru, trauksmi, bezmiegu, nepārvaramu tieksmi pēc devas. Šāds narkomāns ir agresīvs. Smagos gadījumos var kritiski pazemināties asinsspiediens un iestāties nāve.
Ilgstoša opiātu lietošana izraisa izteiktu novājēšanu, sirdsdarbības traucējumus, pazemina asinsspiedienu. Narkomānam ir sašaurinātas acu zīlītes, trofiski traucējumi – viņš nosirmo, pirms laika noveco, viņam izkrīt zobi, izžūst āda, pavājinās dzimumspējas vai tās izzūd pilnīgi.
Ja sieviete grūtniecības laikā neatsakās no opiātiem, viņai var piedzimt nedzīvs bērns vai arī nomirt pirmajās dzīves dienās – arī zīdainim sākas abstinence, kuras laikā viņš iet bojā.
