Kopš 1998. gada rallija «Latvija» jelgavnieku Armanda Maspāna un Normunda Aizkalna ekipāža bieži vien ir Latvijas labāko vidū, arī šogad.
Kopš 1998. gada rallija «Latvija» jelgavnieku Armanda Maspāna un Normunda Aizkalna ekipāža bieži vien ir Latvijas labāko vidū, arī šogad. Latvijas čempionātā rallijā jau aizvadīti seši posmi, no kuriem viņi startējuši piecos. No posma Igaunijā bija jāatsakās Armanda muguras traumas dēļ, ko viņš guva Talsu rallijā, pārlieku augstu uzlecot Strazdes tramplīnā.
Čempionāta līderis Ivars Caune jelgavniekiem nav neaizsniedzams. Vairākos sacensību ātrumposmos viņi ir braukuši ātrāk par favorītu, tomēr tā pa īstam apsteigt sāncensi izdevās tikai Panevēžā.
Lai gan oficiāli nav vērtējuma par visām klasēm kopā, A.Maspāns un N.Aizkalns pagaidām atrodas otrajā pozīcijā. Ar savu «N4» klases mašīnu viņi vairākkārt bijuši ātrāki arī par uzlēcošajām rallija zvaigznēm «A8» klases konkurencē Ivaru Vasaraudzi un Valdi Spredzi, kas kopvērtējumā no jelgavniekiem atpaliek par septiņiem punktiem. Sportisti uzskata, ka nevar salīdzināt šīs divas pavisam atšķirīgās klases, tomēr rezultāti ir pietiekami daiļrunīgi. Arī savā klasē viņi ir otrajā vietā. Neko daudz mainīt nevar arī pēdējais čempionāta posms «Latvija 2000», kas notiks no 30. septembra līdz 1. oktobrim Rīgas apkārtnē. «N4» klases tuvākais konkurents Ainārs Eikerts ar Andri Bīriņu atpaliek vairāk nekā par 40 punktiem.
Šogad jelgavniekiem būs jākāpj uz pjedestāla otrā pakāpiena.
Tomēr ne jau vienmēr ir gājis tik koši. Ceļš līdz līderpozīcijām nav bijis rozēm kaisīts, un bieži vien vajadzējis sportam atdot to naudiņu un laiku, kas itin labi noderētu ģimenēm.
Kā sākāt interesēties par ralliju?
Normunds: Jau no agras bērnības tēvs vadāja līdzi uz sacensībām. Dzīvojot Nākotnē, jūsmojām par Henrija Janovska, Jāņa Lavranoviča un citu vietējo panākumiem.
Armands: Laikam vainīgs Normunds. Viņš vidusskolā sāka mācīties Jelgavā, un mēs sadraudzējāmies. Viņa tēvs uzaicināja braukt līdzi uz sacensībām Talsos. Šķiet, ka tas bija 1982. gadā. Ar to tā «sērga» sākās.
Kad paši pa īstam sēdāties pie stūres?
Normunds: Ja godīgi, jau vidusskolas laikā braukājām, kaut gan tiesību nebija. Vecākiem piederēja mašīnas, un tās tika liktas lietā.
Armands: Īsti nevaru atcerēties, bet zinu, ka pats pirms pirmajām sacensībām tēvam iestāstīju, ka tādā veidā var tikt pie jaunām riepām, kas tolaik bija deficīts. Tēvs noticēja, bet riepas nedabūjām, un tētis turpmāk dot mašīnu rallijam atteicās.
Normunds: Tas gan nenozīmē, ka mēs nebraucām. Žigulīšus vienkārši «aizņēmāmies» pa kluso no vecākiem. Kura vecākiem piederēja auto, tas brauca pie stūres, otrs pildīja stūrmaņa pienākumus.
Vai gadījās arī kādi kuriozi, iesācējiem piedaloties rallijā?
Viens otru papildina: Tolaik amatieru rallijos galvenais bija laika precizitāte, ar kādu veic trasi. Kādās sacensībās mūsu auto tā īsti negāja spidometrs, tāpēc skaitījām stabus un braucām. Amatieru vidū bijām kaut kur pie beigām, bet sportistu vidū, kur svarīgs ātrums, izrādījāmies ceturtie labākie. Diemžēl tas netika ņemts vērā.
Jūsu pirmais pašu rallija auto.
Normunds: Tas bija interesanti. Laikam 1986. gadā nospriedām, ka vajag savu auto. Nopirkām 1971. gadā ražotu «VAZ 2101». Tas piederēja kādam tēvocim, kas tiesības ieguvis vēl pirmajos Latvijas brīvvalsts laikos – 1926. gadā. Kungam vairs nepagarināja medicīnisko apliecību un aizliedza sēsties pie stūres.
Armands: Tā bija laba mašīna. Tad vēl tajās montēja oriģinālās «Fiat» detaļas. Ar to izpildījām sporta meistaru kandidātu normas.
Vai jaunības trakumā bieži iznāca domstarpības ar ceļu policiju?
Normunds: Tiesības man atņēma tikai vienreiz, bet uz pusgadu. Braucu bez dokumentiem, turklāt kāds no pasažieriem «vizinājās» bagāžniekā, lai nevarētu manīt, ka salonā ir vairāk braucēju, nekā paredzēts. Kādos Jāņos (tiesības jau bija iegūtas) «strādājām» ar veco metodi: pieci salonā – divi bagāžniekā. Apturēja policija. Dzēruši nebijām, tāpēc jutāmies mierīgi tik ilgi, kamēr palūdza atvērt bagāžas nodalījumu.
Armands: Bija jau to caurumu tehniskajā talonā diezgan daudz, bet nevarētu teikt, ka tikai par ātruma pārsniegšanu: policijai jau nebija radaru.
Kā ir tagad?
Normunds: Braukt ar deviņdesmit kilometriem stundā ir ļoti nogurdinoši, tomēr cenšos trāpīt «piecīša» soda naudas robežās.
Armands: Braucu lēni un prātīgi. Man žēl naudas, kas būs jāmaksā policistam. To desmitnieku labāk paturu citām vajadzībām.
Vai visu sportisko dzīvi braucat tandēmā?
Normunds: Bija diezgan ilgs pārtraukums. Laika posmā no 1988. līdz 1994. gadam braucām kopā ar citiem kolēģiem.
Armands: Pa to laiku braukt man mācīja vairākkārtējais Latvijas čempions Jānis Stalidzāns, kas tagad varētu lepoties ar maniem panākumiem, bet ar Normundu sadarbība atsākās, kad tika iegādāta «Lanchia» – kā kaķis maisā. No kāda igauņa nopirku izjauktu sporta automašīnu. Ilgs laiks pagāja, līdz sastutēja kopā. Bet nekas labs jau no tā auto neiznāca. Normāli aizvadījām tikai vienas sacensības. Tad – viens vienīgs remonts. Beigās viss bija līdz kaklam. Tagad daļa no «lančijas» apskatāma bārā «Kvatro», nekam citam tā vairs nebija derīga.
Kā tikāt pie «Mitsubishi Lancer EVO 5»?
Armands: Pēc bēdīgās pieredzes ar izjauktu, vecu auto gribējās kaut ko jaunu un labu. Apvaicājāmies visiem un saņēmām piedāvājumu iegādāties Japānā ražotu jaunu «EVO 5». Tās gatavoja tikai pēc pasūtījuma. Piekritām. Daļu naudas vajadzēja samaksāt janvārī, bet mašīna tika solīta aprīlī. Saņemt to izdevās tikai rudenī īsi pirms «Latvija 1998» rallija.
Normunds: Armands mani ievilka avantūrā. Lai dabūtu naudu, pārdevām visu, ko vien varēja. Uz pirmo ralliju aizbraucām praktiski nesagatavojušies. Toreiz Rīgas apkārtnē pēkšņi uzkrita sniegs, bet mūsu mašīnai – vasaras riepas.
Armands: Braucu, un sirds trīc: nedod, Dievs, sadauzīt jauno auto. Mašīna uz slidenā ceļa vispār neturējās.
Vai «EVO 5» ir sagatavots līdz pilnīgi?
Armands: Tepat manā servisā jau tas notiek. Šogad uz Talsu ralliju auto bija kārtībā, kaut gan iespējas to uzlabot vēl ir.
Normunds: Grūti jau sacensties ar I.Caunes «Subaru». Pirmkārt, tā ir četras reizes dārgāka (apmēram 120 tūkstošu mārciņu), otrkārt, gatavota rūpnīcā, kurā top arī «Subaru» komandas pasaules čempionāta mašīnas. Šķiet gan, ka I.Caune «N4» klasē brauc pēdējo sezonu. Viņam piedāvāts «A» klases auto.
Vai neesat domājuši pāriet uz «A» klasi?
Armands: Esam kļuvuši reālisti. Visu nosaka finanses. Nav jau vairs kā jaunības trakumā, kad braukt vajadzēja par katru cenu.
Normunds: Turpināsim uzlabot pašreizējo un brauksim «N» klasē.
Vai kopā pavadot tik daudz laika, neiznāk strīdēties?
Armands: Vai uz to cilvēku vispār var apvainoties? Jau skolas laikos klasesbiedri brīnījās, kā mēs varam draudzēties, ja nemitīgi savā starpā plēšamies. Bet tie jau nav strīdi. Mēs vienkārši kopā meklējam labākos risinājumus.
Normunds: Brīžiem jau liekas, ka Armands neprot braukt, bet viņš tā izstāsta, ka arī es saprotu – tā ir vispareizāk. Gadās jau, ka man ir taisnība.
Vai autorallijs ir bīstams sporta veids?
Armands: Šahu spēlēt ir bīstamāk. Ja aizmieg, ar laidni var aci izdurt. Rallijā tehniskās iespējas garantē pilnīgu sportistu drošību. Teorētiski, protams, visādi var gadīties, tomēr, ja brauc saprāta robežās, tas ir pavisam droši (ptu, ptu, ptu).
Rallijs ir dārgs sporta veids. Vai saņemat arī finansiālu atbalstu?
Armands: Liela priekšrocība ir tas, ka pašam pieder autoserviss. Paldies jāsaka arī firmām «Mobil», «Gemoss», Vienotajam apgādes centram, SIA «Augstceltne». Īpaši patīkami, ka sportu un ralliju atbalsta vietējie uzņēmēji. Jelgavas uzņēmuma «Berling» saimnieks Ošers Kurlands ir atsaucīgs, un bez viņa palīdzības būtu grūti startēt tik labā līmenī.
