Ervīns Ramiņš ir BJMK Rokskolas mākslinieciskais vadītājs un vokāla skolotājs. Vēl arī rokgrupas “Laime pilnīga” solists un cilvēks ar sirsnīgu humora izjūtu. Viņš katram, kurš vēlas iemācīties dziedāt, atradīs īpašo pieeju, vienalga, vai cilvēkam seši vai sešdesmit gadi.
– Tev ir Emīla Dārziņa Mūzikas skolas un arī Mūzikas akadēmijas izglītība, taču tu nenāc no muzikālas ģimenes. Kas bija tas, kas lika mūziku apgūt profesionāli?
Ģimenē neviens ar mūziku nenodarbojās, bet tēvs varēja to darīt. Pirms armijas viņam bija sava grupa, bet, kad atgriezās, izlēma būt inženieris. Muzikalitāte mūsu ģimenē ir dzīvojusi vienmēr, tikai sanācis tā, ka esmu pirmais, kas aizgājis šo ceļu profesionāli.
Sākums bija pavisam vienkāršs – mamma piedāvāja iet mūzikas skolā, kur jau gāja māsa. Nekādas citas izvēles īsti nebija, modernās dejas droši vien sanāca vidēji, ko tad citu varēju darīt? Atceros, ka kompromiss bija ļaut man izvēlēties akordeonu vai klavieres. Bija skaidrs, ka nelielā dzīvoklī flautai vai vijolei neviens nepiekristu, tad es izvēlējos klavieres un aizgāju uz kora klasi, kur mācījos arī solo dziedāšanu.
Tad solfedžo skolotājai dēls beidza Dārziņskolu un viņa eksāmenam vajadzēja jaunu cilvēku, ko apmācīt savā specialitātē. Skolotāja izvēlējās mani, un tā es sāku mācīties spēlēt trombonu. Padevās tik labi, ka eksāmenā mani noskatīja trombonistu guru Boļeslavs Voļaks, un tā no piektās klases es pārgāju mācīties uz Dārziņskolu. Dzīvoju Ogrē un katru dienu braukāju uz Rīgu. Tie bija kolosāli gadi, man bija izcils skolotājs, kurš iemācīja saprast mūziku un ļoti iedvesmoja. Joprojām, strādājot par pedagogu, izmantoju daudz ko no tā, ko apguvu pie viņa. Skolotājs bija ļoti spēcīga personība, un es jau principā no piektās klases zināju, kādi būs manas dzīves turpmākie sešdesmit gadi. (Smejas.) Nebija citas domas, pēc skolas sekoja Mūzikas akadēmija, bakalaurs, maģistrs un orķestris.
– Kā tajā sakārtotajā un pilnīgi skaidrajā klasiskās mūzikas pasaulē ienāca roks?
Neakadēmiskā mūzika visu laiku vijās blakus. No tēta mums lentēs bija ļoti daudz mūzikas, ko bieži klausījāmies. Piemēram, kad gaidījām ciemiņus, nezin kāpēc vienmēr skanēja “Pink Floyd”. Citreiz klausījāmies Tīnu Tērneri, “Deep Purple”, un vienmēr tika spriests par to, kuras grupas ir un kuras nav tik labas. Tie ir tādi momenti, kas spilgti paliek atmiņā un veido to pamatnoskaņu. Vēlāk sekoja “Aerosmith” un līdzīgs grupas. Atceros, ka, ejot pa ielu, austiņās klausījos rokmūziku un biju sakautrējies par to, ka cilvēki varētu dzirdēt, ko īstenībā tas kārtīgais cilvēks klausās. Tētim ļoti patika šī aizraušanās, tāpēc, kad man bija aptuveni 17 gadu, viņš uzdāvināja elektrisko ģitāru. Gluži loģiski bija jāveido grupa. Gribējām spēlēt smago mūziku, bet, tā kā īsti neviens savu izvēlēto instrumentu neprata spēlēt, nekāda smagā mūzika tur nesanāca, tik tāds vidējas nozīmes roks.
– Bet vai tur neveidojās kāds konflikts – klasiski kārtīga muzikālā izglītība un pretstatā rokmūzika?
Nē, man tas bija ļoti viegli. Mums bija superīga klase, un daudzas lietas, kas likās garlaicīgas, pratām iznest tā, ka bija ļoti jautri. Protams, ne vienmēr jautri bija arī skolotājiem. Tāpēc tā asociācija ar skolu un klasisko mūziku man ir ļoti laba un es to uztveru kā bagātību, ko esmu ieguvis.
Grupu veidoju kopā ar domubiedriem, kuri – ar dažiem izņēmumiem – nebija no Dārziņskolas. Mana klase bija ļoti muzikāli attīstīti cilvēki, un es ar savu ģitārspēli vienkārši netiktu viņiem līdzi. Tāpēc mums pārsvarā bija tāda līmeņa mūziķi, kāds es pats sākumā biju ģitārists. (Smejas.)
Pirmā bija grupa “Sagittarius”, kas nozīmē strēlnieks. Sākumā sevi nepozicionēju kā vokālistu, dziedāt sāku, kad grupai pievienojās ģitārists Mārcis. Sadarbība ar viņu ir viena no manas dzīves lielākajām muzikālajām veiksmēm. 2004. gadā ar nosaukumu “Laime pilnīga” startējām “Bildēs”, tad vēl Reinis Sējāns spēlēja bungas. Mēģinājām iet līdzīgu ceļu kā “Pērkons”, meklējām dzeju un piespēlējām mūziku.
– Kāpēc tāds nosaukums, kas tik laimīgs rokmūzikā?
Mēs esam ļoti pozitīvi domājoši cilvēki, humors ir liela mūsu dzīves sastāvdaļa, lai kur uz šīs pasaules mēs atrastos. Mums neliekas, ka būtu jāiet līdzi klišejai, ka nosaukumam ir jāattēlo mūzikas veids, ko spēlējam. Protams, apspriedām dažādas versijas, piemēram, “Mežonīgie tārpi”, bet beigās tomēr palikām pie “Laimes pilnīga”.
Kad Reinim sākās “Cosmos”, divatā ar Mārci veidojām dažādus projektus, līdz pamazām atradām Jāni un Elviju, kuri bija gatavi rokenrolēt, kā, mūsuprāt, tam vajadzētu notikt. Tā jau piecpadsmit gadu turamies kopā ļoti labi, koncertējam un ierakstām albumus.
– Esi teicis, ka rakstāt albumus kā grāmatas pašiem sev. Mūsdienās mūzikas formāts strauji mainās, albumi vairs nav tik aktuāli kā agrāk.
Mums šobrīd ir četras tādas grāmatiņas, ar gadiem tās paliek aizvien plānākas, kas ir skumjais punkts. Pirmie divi bija pilnmetrāžas, nākamie divi EP, kuros ir pa pieciem gabaliem. EP palīdz uzturēt tempu, kas nav mazsvarīgi, liels albums prasa vairāk laika. Mūsu fanu bāze ir veidojusies no koncerta uz koncertu, radio mēs netikām, jo bijām par smagu komercradio stacijām un par vieglu smagākām. Tas ir grūts ceļš, jo tādiem mūziķiem nav kur likties.
Šo gadu, kas ir ļoti interesants mums visiem, bijām plānojušie iesākt ar savu lielāko koncertu un skaņas inženierijas eksperimentu koncertzālē “Palladium”, prezentējot ceturto albumu “Atoms”. To pārcēlām no aprīļa uz novembri un tagad esam pārcēluši uz nākamā gada aprīli, tā ka afišā ir jānomaina tikai divi cipari. Bet šo laiku izmantojam, lai uztaisītu kodolu nākamajam albumam. Jo tās grāmatiņas tomēr ir svarīgas, katrai ir savs stāsts. Mūsu vīzija ir radīt pēc iespējas labāku mūziku, kas pašiem patīk.
– Kā no Ogres tiki līdz Jelgavai?
Mārcis BJMK mācīja ģitāru, un es piedāvāju, ka varētu pasniegt vokālu, tā tas viss arī sākās. Drīz vien dibinājām profesionālās ievirzes skolu. Šeit iepazinos ar Ievu, kura kļuva par manu sievu, un tagad kopā audzinām meitu un dēlu.
– Tātad visa tava dzīve iet ritmā ar mūziku?
Jā, man bija iespēja iet trombonista ceļu, bet es sapratu, ka gribu darīt to, kas tiešām ļoti patīk. Dziedāt mācīšana bija ļoti laba iespēja uzturēt sevi formā, vienmēr saņemt aktuālu informāciju, ko cilvēki klausās, kas patīk. Šis darbs ir arī mans drošības spilvens – ja nav koncertu, vienmēr ir mācības, kas man ļoti patīk. Tās ir divas līdzvērtīgas lietas, un man vienmēr ir paticis tas, ka varu būt sava laika noteicējs.
– Kā ir strādāt ģimenes uzņēmumā?
Tas kodols esam četri cilvēki, es ar Ievu un Endijs ar savu sievu Zani. Esam sadalījuši tās lietas, kas katram sanāk vislabāk, bet, protams, funkcijas pārklājas. Visi esam tā saucamie emulatori, kas var darīt jebkuru darbu. Mums izdodas diezgan labi sadzīvot, skola strauji attīstās, un ceram drīz būt plašākās telpās.
Protams, mūsu vērtība ir arī izcilā komanda – visi pārējie pedagogi, kas ir ar mums kopā. Lielākā daļa esam muzicējoši skolotāji, nevis klasiski pasniedzēji, kas atrodas savā kabinetā visu dienu, un tas ir viss, ko es daru. Mums pašiem ir savi koncerti, un tādā veidā labi varam palīdzēt arī audzēkņiem. Ir ap desmit cilvēku, kas nāk pie manis, un mēs kopā domājam viņu mūziku, ko varētu uzlabot, pie kā vērsties, lai ierakstītu. Es varu parādīt, uz kuru pusi ir vērts iet. Kad sākām, bliezām uz visām pusēm, cik vien var, tagad ejam ļoti konstruktīvi virzienā, ko tiešām gribam.
– Kas tev pašam personīgi ir laime pilnīga?
Tas ir liels jautājums. (Pauze.) Pirmkārt, tas, ka drīkstu un varu darīt to, kas patīk. Ka man ir vesela ģimene un cilvēkiem, kas man rūp, viss ir kārtībā. Ka varu novērtēt mazas lietas – rīta kafiju, vēja pieskārienu –, tas ļauj man kā cilvēkam justies piepildītam. Es nevarētu būt laimīgs, ja nebūtu šo foršo lietu – ģimenes, ansambļa, kur var “izbliezties”, un darba, kas patīk. Šī ir reta kombinācija un liela veiksme, jo bieži jau tā negadās. Protams, ne visam vienmēr pietiek laika, bet es galīgi neizbaudu tos mirkļus, kad man nav ko darīt. Es īsti neprotu atpūsties un vienkārši sēdēt.
– Lai visu paspētu uzturēt formā, jābūt vai nu labam plānotājam, vai cilvēkam ar milzīgām darba spējām.
Es esmu darbaholiķis, bet, manuprāt, tas ir pozitīvi. Strādājot šeit, es savu enerģiju vienmēr saņemu atpakaļ. Mijiedarbojoties ar audzēkni, notiek kopīga uzlādēšanās, protams, ne ar visiem cilvēkiem, bet man ir sanācis tā, ka 99 procenti ir tie, kas uzlādē. Protams, kādreiz tas procents bija daudz mazāks. Man ir diezgan eksplozīva daba, bet esmu to ielicis mierīguma gultnē. Lai mācītu cilvēkus, tas ir liels darbs arī pašam ar sevi, jo tev ir jātiek galā ar visiem. Atnāk mazs bērns un pēc tam pieaudzis cilvēks, viņi ir atnākuši mācīties, un man ir jābūt formā. Mājās ir līdzīgi, tikai ar maziem bērniem ne vienmēr sanāk, kā iecerēts, bet es cenšos izdarīt labāko, ko spēju.
– Ja tev būtu jāraksturo pašam sevi, salīdzinot, piemēram, ar kādu dabas parādību, kas tu būtu?
Ak, šausmas! Man ir divas īpašības, par ko cilvēki iesmej. Viena ir fiziskā nelīdzsvarotība, es gāžu lietas vai tās manā tuvumā vienkārši saplīst. Nu tu redzēji, kā tas notiek. (Rāda savu tējas krūzi, kurai sarunas laikā nokrita osiņa.) Otra lieta… to varētu raksturot, izstāstot piemēru. Mēs braucam uz koncertu, esmu pie stūres, ļoti rezervēts un pilnīgā mierā. Tad uzkāpju uz skatuves, nododu uguņus un pēc brīža jau atkal mierīgi stūrēju mājās. Līdzbraucēji parasti ir šokā un prasa – kas tas bija? (Smejas.) Man patīk dziedāt, un es enerģiju sataupu tam mirklim, kad to tiešām vajag izgāzt. Es protu ieslēgt superspēku, izdaru visu, cik vien labi varu, un tad atslābstu. Tādā stāvoklī arī pavadu visu nākamo dienu. Es nezinu, ar ko to varētu salīdzināt. Varbūt ar krusu, ko neviens negaida, pēkšņi tā nogāž, un tad atkal spīd saule. Par to arī varētu jautāt – kas tas bija?
– Domāju, tā tiešām ir superspēja – netērēt enerģiju nepārtrauktai trauksmei un spēt koncentrēties vienam mirklim.
Tā trauksme iekšā jau ir, tu saproti, ka ir lietas, ko šodien atkal neizdarīsi, ko nepaspēsi. Ar gadiem iemācies to nedaudz palaist. Acīmredzot man ir izdevies to iemācīties diezgan agri vai esmu bijis spiests to iemācīties. Domāju, ka gan Dārziņskola, gan vēlāk akadēmiskā vide vienkārši iemāca disciplīnu. Lai kā tu jodelētu un lēkātu apkārt, tev ir jāspēj būt arī disciplinētam. Ja tāds nebūsi, tevi vienkārši izmetīs no skolas un orķestra. Tas ir sava veida jaunsardzes posms, kas iziets. Vēlāk visos orķestros, kuros esmu spēlējis, bijis jābūt ļoti koncentrētam, es spēlēju tādu instrumentu, kur vienkārši nevar neskaitīt pauzes, trīsdesmit piecas, trīsdesmit sešas, tad īstajā brīdī – puk! Un atkal sēdi un skaiti. (Smejas.) Tā ir vesela rutīna, kas pieradina būt mierīgam līdz brīdim, kad saņemies, iztaisnojies, iebliez un tad atkal atslābsti.
– Tātad trombons ir tas, kas tev iemācījis šo prasmi.
Noteikti! Bez tā tu vienkārši netiec līdzi. Tev visu laiku ir jābūt labākajam, kas vari būt, jo citādi tu izjauc visu procesu arī pārējiem. Tā ir liela lieta, ko var iemācīties, esot ansamblī, ka nevari visu laiku ļurināt tikai savu mīļāko dziesmu, ka ir jādara visiem kopā, jo tikai tad sāk skanēt. Disciplīna. Lai labi nodziedātu, tu nedrīksti darīt ļoti daudzas lietas, ko gribētos. Tev ir jābūt fokusētam, formā un jāgatavojas tam mirklim. Tādēļ disciplīna, kas man iemācīta, ir lielākais palīgs. Ja cilvēks ir nopircis biļeti un atnācis mani klausīties, es nevaru būt iepriekšējā vakarā izsmējis savu balsi.
– Kā tev izdodas noturēt disciplīnu alternatīvā skolā, kur nevalda akadēmiskais kārtības gars?
Es ar jauniešiem daudz runāju, ja vajag parādu, uzrakstu, atsūtu video, es mēģinu izdarīt visu, kamēr atrodu vajadzīgo veidu, kādā viņš saprot. Šeit pārsvarā ir bērni, kas grib mācīties, lielākoties viņi ir atnākuši paši. Mums ir robeža, kur esi skolotājs un kur draugs, pārsvarā gan esam draugs, pie kura var izrunāties, ja tas ir vajadzīgs. Cilvēks jau zina, kāpēc viņš pie tevis nāk, un tev pašam ir jāprot ļoti labi darīt to, ko tu māci citiem.
– Vai jebkuru cilvēku var iemācīt dziedāt?
Drīzāk jā nekā nē. Cilvēki ir ļoti dažādi, ir tā saucamie talanti, bet esmu redzējis, kā cilvēks ar lielām darba spējām paiet garām talantam. Visam ir jāiet roku rokā. Talants ir tad, ja pēc dzirdes spēj atkārtot skaņas, dzirdot vingrinājumu, spēj saklausīt skaņas nokrāsas. Cilvēkam, kurš ir mazāk apveltīts ar šādām īpašībām, ir jāizskaidro, kā rodas noteiktā skaņa, un tādējādi zināšanas veidojas sistemātiskākas. Tātad vienam ir vairāk uz izjūtām, otram uz muskuļiem. Bija kāds puisis bez ritma izjūtas un muzikālās dzirdes, labs mūziķa komplekts, vai ne? (Smejas.) Diez kas nav. Bet viņš bija tik sasodīti spītīgs un neatlaidīgs, ka pēc pāris gadiem dziedāja ritmā, vajadzīgajā dinamikā un skaļumā, ar emocijām, viss tā, kā vajag. Jocīgākais gadījums bija puisis, kuram nebija muzikālās dzirdes, bet viņš bija sapratis notis pēc tā, kā viņš sasprindzina savu ķermeni. Viss ir atkarīgs no tā, cik pats to gribi, jo var attīstīt gan dzirdi, gan muskuļus, gan balsi.
– Kas tev kā skolotājam šķiet svarīgākais darbā ar audzēkņiem?
Parādīt viņiem lielāku bildi, ko viņi var sasniegt. Visi mūsu varoņi mūzikā, atskaitot brīnumbērnus, ir sākuši tāpat kā mēs – no sava vidējā normālā stāvokļa. Vienkārši viņi to ir darījuši tik daudz reižu, kamēr sanācis ļoti labi. Principā, ja tu gribi, tu vari izdarīt jebko. Mums visiem iekšā ir trīs oktāvu balsis, visu var attīstīt. Es gribu iedot plašāku bildi, iedrošināt nebaidīties no skaļuma un sava spēka, jo tas, ko dari dziedot, nav nekas īpašs, tu to jau dari katru dienu.
Tas, ko ir būtiski saprast, – dziedāšanai ir vajadzīga enerģija. No tevis ir jānāk enerģijas plūsmai, tikai tās dēļ cilvēki tevi klausās. Kāpēc tu dziedot spēj otram nodot kādu ziņu? Jo dari to ar enerģiju. Estrādes dziedāšanā atšķirībā no akadēmiskās man patīk tas, ka tev ir iespēja skanēt pēc sevis. Un tas man ir ļoti interesanti, jo katram ir sava unikālā balss. Mans uzdevums ir izdarīt tā, lai tu dziedātu tehniski pareizi savā balsī. Katram ir dažādas krāsas, vienas vajag pietušēt, citas atvērt. Esmu pamanījis, ka tai procesā es pats sevi labāk iepazīstu, ja redzu, ka kāda viena metode nestrādā, ir jādomā citādāk, un tā es atrodu aizvien jaunus veidus, kas labi noder arī pašam. Jo audzēkņi krāsaināki, jo labāk arī man.
