Pēc četrpadsmit gadiem, no kuriem desmit pavadīti darbā par stjuarti, jelgavniece Kristīne Stravinska atgriezusies mājās. Viņa apzinās, ka pandēmijas dēļ, visticamāk, savā profesijā vairs nestrādās un karjera ir jābūvē no jauna. Taču tā vietā, lai lietu rūgtas asaras, Kristīne ir entuziasma pilna un gatava dalīties ar savu stāstu, lai kaut nedaudz iedvesmotu citus, kuriem arī šobrīd neklājas viegli.
– Tu esi atgriezusies Jelgavā pēc daudzu gadu prombūtnes. Kāds bija ceļa sākums?
Man vienmēr ir padevušās valodas. Angļu un vācu pārzinu izcili, arī krievu zinu diezgan labi. Kad beidzu 4. vidusskolu, mamma izlasīja avīzē, ka “Jundā” divas vācu meitenes pasniedz vācu valodu. Es aizgāju pie viņām ciemos, sadraudzējāmies, un pavisam drīz ar Zemgales NVO centra palīdzību devos brīvprātīgajā darbā uz Brēmeni strādāt bērnudārzā par palīgu. Pēc gada viena no bērnudārza ģimenēm piedāvāja darbu par auklīti. Es jau biju sākusi studēt valodas un cilvēkresursus, tādēļ piekritu palikt. Brēmene man joprojām ir ļoti mīļa, tā ir viena no labākajām pilsētām, kur apgūt pareizu vācu valodu.
– Kā radās interese par stjuartes profesiju?
Kļūt par stjuarti nekad nav bijis mans sapnis. Kolēģes ir stāstījušas, ka bērnībā ieraudzījušas lidmašīnu un sievieti formā un uzreiz iemīlējušās. Es bērnībā gribēju būt par ārsti, skolotāju vai apgūt kādu citu noderīgu profesiju. Nekad nevarēju iedomāties, ka lidošu.
Vienā no reizēm, kad ar māsu lidojām uz Brēmeni, es sēdēju lidmašīnā un domāju, ka man ļoti patīk šeit atrasties, varbūt varētu pieteikties darbā! Arī pirmajā reizē, kad lidoju viena ar pārsēšanos un diviem koferiem, jutos ļoti labi. Vēlāk iepazinos ar puisi, kurš bija stjuarts, viņš mani uzaicināja ciemos un izstāstīja visu par šo profesiju. Gan to, kā notiek atlases, gan to, kā norit darba process, un mani tas ļoti ieinteresēja. Vācijas viesu ģimene centās mani atrunāt, sakot, ka neviens uz stjuartēm nopietni neskatās, esi jebkas, tikai ne stjuarte! Arī mamma bija šokā, jo nesaprata, kur pēkšņi parādījusies lidošana.
– Kas bija tas, kas uzreiz iepatikās?
Es nevaru pateikt precīzi. Tā ir visa lidojuma atmosfēra, pacelšanās, nolaišanās, man patīk viss! Lai arī ir pieredzēti diezgan traki lidojumi, tas mani nav atturējis. Lai kļūtu par stjuartu, ir jāiztur atlase un tad jānoliek eksāmens. Mācības ir ļoti intensīvas, ir gan teorija, gan pirmā palīdzība, rīcība ārkārtas situācijās. Es eksāmenu nokārtoju ar otro reizi. Mana pirmā aviokompānija bija “Ryanair”, tur nostrādāju četrus gadus. Pēc kāda laika viens no kolēģiem ierosināja doties uz darbinieku atlasi Apvienoto Arābu Emirātu aviokompānijā “Etihad Airways”. Es aizbraucu tikai intereses pēc, man nebija lielas vēlēšanās mainīt darbu. Konkurss bija milzīgs, taču es ar tādu vieglu attieksmi to darbu dabūju. Tā bija liela veiksme, daudziem stjuartiem šī aviokompānija ir sapņu darbavieta, zinu sievieti, kas deviņas reizes mēģinājusi tikt tur strādāt.
Tā es pārcēlos uz Abū Dabī, kas bija mūsu mājas bāze. Tā bija pavisam cita pasaule, kultūra un domāšana. Aviokompānija nodrošināja pilnībā – dzīvošanu, transportu, ēšanu, formu –, lidojumi bija pa visu pasauli. Tur nostrādāju sešu gadus un, visticamāk, strādātu joprojām, ja vien nesāktos kovidkrīze. Sākumā pielāgoties dzīves stilam nebija viegli, vienas nedēļas laikā bija jābūt dažādās pasaules malās. Šodien Eiropa, rīt Tokija, bija ļoti grūti pierast pie laika maiņām un lielās slodzes.
– Vai izdevās apskatīt valstis, uz kurām lidojāt?
Parasti starp lidojumiem brīvais laiks ir no 24 līdz 72 stundām, tas nav daudz, bet šo to var paspēt. Lielākā daļa stjuartu atpūšas, bet man nekad nebija miera, es braucu apskatīt pilsētu. Protams, nākamajā dienā jābūt darbā, labi jāizskatās, bet man viss izdevās – uzliku biezāku meikapa kārtu, iztaisnoju muguru, un aiziet!
– Vai ir kādi spilgti notikumi, kas vienmēr paliks atmiņā no lidojumiem?
Manā darbā ir bijuši daudzi spilgti brīži, tikpat daudz, cik spilgtās lūpukrāsas katrā lidojumā. Nekad neaizmirsīšu lidojumus, kad pēc nolaišanās pasažieri, kāpdami ārā, ķērās ap kaklu, bučoja rokas, apskāva un pateicās. Tādos brīžos vienkārši sirds lūza, goda vārds! Parasti tie bija pasažieri jau ļoti cienījamā vecumā, kuri no Indonēzijas vai Malaizijas caur Abū Dabī devās uz svēto pilsētu Meku Saūda Arābijā. Lidojums pilns ar večukiņiem, kuri, iespējams, pirmo reizi mūžā nokļuvuši lidostā un lidmašīnā. Viņi neko nezina par drošības siksnu vai krēsla atzveltni un lielākoties nesaprot valodu, kādā runājam. Iedomājies to haosu, nervi kārtīgi uzbungā, ir jānosēdina vairāk nekā 300 vecīšu, kuriem sēdvieta 17B vai 33a pie loga neko neizsaka. Ir gandrīz neiespējami ieskaidrot, ka somas var nolikt plauktiņā un lidojuma laikā neviens tās nepaņems. To visu dabūt gatavu 30 minūtēs ir milzīgs izaicinājums. Ir gribējies kliegt, bet, kad beigās redzi smaidus sejās, saņem paldies un labus vārdus, stāvi un domā – nu kā es varēju nesavaldīties! Tas liek aizdomāties arī par tiem vecīšiem tepat mājās. Sargāsim viņus, uzklausīsim, parunāsim! Vai vēl kāds gadījums, kad maza īru meitenīte uzdāvināja zīmējumu un lapas otrā pusē bija rakstīts: “… up in the sky look! It’s a bird! It’s a plane! And you are my superhero.” (… augstu debesīs skaties! Tas ir putns! Tā ir lidmašīna! Un tu esi mans supervaronis). Atkal jau asaras nobirst, labi, ka man vienmēr bija ūdensizturīgs meikaps.
– Un tad viss strauji izmainījās, jo pasaule iepazina “kovidu”.
Jā, ir sāpīgi redzēt, kā pašreizējā situācija ir ietekmējusi aviāciju un tūrismu. Negribas ticēt, ka tik lielas lidsabiedrības izput un tas tikai dažu mēnešu laikā. Nezinu, vai kādreiz vēl būs kā agrāk, vai varēs šo jomu tā izbaudīt kā iepriekš, kad cilvēki devās ceļojumos un visa pasaule bija vaļā.
Kopš marta man nebija neviena lidojuma, aviokompānijai bija ļoti strikti ierobežojumi, ārā nevarēja iet, ēdiens tika piegādāts uz mājām, un cilvēki bija ļoti atbildīgi. Taču ilgi izturēt to nevarēja, daudzi gāja prom no darba, citi atklāja jaunus talantus – gatavoja ēst, zīmēja, mācījās svešvalodas. Jūnijā saņēmām e-pastus, ka tiekam atlaisti, tā bija masu atlaišana, uzreiz vairāki tūkstoši cilvēku. “Etihad Airways” strādā vairāk nekā 150 nacionalitāšu pārstāvji, katrs dzīvo savā pasaules malā, ne visiem bija iespēja uzreiz atgriezties mājās. Man veicās, uz Latviju vasarā varēja nokļūt diezgan viegli. Nojaušot notikumu gaitu, jau laikus biju pārdevusi daļu mēbeļu, drēbes un grāmatas atdevu labdarībai, gribēju, lai viss paliek tur. Pēc četrpadsmit gadiem atgriezos mājās ar diviem maziem koferiem.
Es gribētu teikt “hat off” gan vārda tiešajā nozīmē, noliekot skapī savu mīļo cepuri, gan, protams, pārnestajā nozīmē, noņemot cepuri kolēģu un arī sevis priekšā. Nebaidīšos uzsist uz pleca un teikt milzīgu paldies! Esmu gatava šķirt jaunu lapu savā dzīvē.
– Vai ir idejas, ko darīsi tālāk?
Pagaidām man ir pārdomu laiks, mēģinu saprast, ko vēlos darīt tālāk. Pārdomāju un apsveru, pieredze ir iegūta, daudz kas ir redzēts. Iespējams, papildus mācīšos cilvēkresursus un vadību, jo man šajā jomā ir darba pieredze, esmu veikusi jauno stjuartu atlasi. Domāju, ka man stjuartes karjera ir beigusies, taču es skatos uz to kā iziešanu no komforta zonas, tā ir ļoti specifiska profesija, tai līdzīga darba īsti nav. Varbūt viesmīlība, bet tas ir citādi, darbs uz zemes nav tas pats, kas debesīs.
– Kas darbam debesīs ir tik īpašs, ko nevar atrast uz zemes?
Tur ir tāds vieglums! Man stjuartes darbs vienmēr deva enerģiju. Lidojumi ir bijuši pozitīvu iespaidu pilni, vienmēr esmu atnākusi mājās pārgurusi, bet ar smaidu sejā un lielu gandarījumu. Arī tā daudzkulturālā buķete – vienā lidojumā bijām piecpadsmit līdz divdesmit cilvēku, un dažkārt tās arī bija piecpadsmit dažādas nacionalitātes. Mēs bijām tādi pasaules pilsoņi, un tādi lielākoties bija ir arī pasažieri – cilvēki no visas pasaules.
Darbs tur, augšā, nekad nav astoņu stundu darbs ofisā, tas nav katru dienu viens un tas pats, vismaz man nav sanācis to piedzīvot. Protams, man ļoti veicās, ka bija iespēja strādāt tik multinacionālā uzņēmumā, kur iepazīti cilvēki gandrīz no visām pasaules vietām, kur katrs nāk ar savu dzīves stāstu un pieredzi, un man ir bijusi iespēja mācīties no ikviena.
– Kas ir tas būtiskākais, ko esi iemācījusies no citu kultūru cilvēkiem?
Pozitīvu attieksmi pret dzīvi. Kad atgriezos, ievēroju, ka šeit cilvēki ļoti daudz runā par naudu, par to, ka tās trūkst, un tāpēc cilvēki ir nelaimīgi. Citur tā nav, man ir paziņas, kas dzīvo Filipīnu salās, Vjetnamā, viņiem ir pavisam traki, tur darba nav vispār, bet viņi braukā savā laiviņā, smaida un māj, viss ir kārtībā. Mēs tā nemākam, lai arī dzīvojam ļoti skaistā valstī, kur ir pasakaina daba un daudz svaiga gaisa. Būsim godīgi, mums ir krietni vairāk iespēju nekā tiem, kas airē savu laiviņu pa netīru upi. Vai tiem, kas Arābu Emirātos ceļ skaistos debesskrāpjus, ko visi apbrīno. Viņi strādā necilvēciskos apstākļos. No kāda jauna vīrieša Bangladešā dzirdēju – saulīte spīd, mani bērni ir paēduši, esmu pateicīgs Dievam un novērtēju visu, kas man dots. Viņi dzīvo apstākļos, kas mums liktos vienkārši briesmīgi, pie ārsta, iespējams, nav bijuši nekad, jo nav par ko.
– Tā jau saka, ka mums šeit saulītes ļoti pietrūkst, tādēļ esam tik lieli pesimisti.
Varbūt tiešām īgnums un čīkstulis latviešos rodas no saules un D vitamīna deficīta.
Kopš atgriezos, esmu novērojusi, ja uzdod jautājumu, kā iet, nedod Dievs, tu sāc stāstīt, ka viss ir labi. Tā taču nevar būt! Ko tu mani kaitini, ko lielies? Ir ierasts, ka viss ir slikti. Bet kā var būt slikti, ja paši un bērni ir veseli, ja katram pa automašīnai garāžā un pēdējās sērijas mobilajam tālrunim? Šeit cilvēki ir ļoti pieķērušies materiālām vērtībām. Bieži vēroju pretrunu, ka apstākļi spiež, bet cilvēks tik un tā priekšroku dod materiālām un nesvarīgām lietām.
Mani ārzemēs dzīvojošie draugi, itāļi, spāņi, ir pārsteigti, piemēram, par to, cik mums vienkārši izdodas tikt pie kredītiem. Vācijā, Amsterdamā cilvēki pārsvarā pārvietojas ar velosipēdiem, un bieži tas ir viņu vienīgais transporta līdzeklis. Pati, strādājot Brēmenē, bērnus vadāju piekabītē, kas piestiprināma pie divriteņa. Un kāda vaina? Svaigs gaiss, pašam sportiņš, bērni priecīgi. Man ir prieks redzēt, ka pamazām arī Jelgavā un Latvijā tas sāk aktualizēties. Mums ir labi veloceliņi, un pamazām rodas arī braucēji.
Vēl domāju par valodu. Ilgus gadus ikdienā lietoju vācu un angļu valodu, atgriežoties mājās, lēnītēm sāku atkal pierast runāt un domāt latviešu valodā. Nezinu, kāpēc, bet diezgan daudz dzirdu “ne” – nedari, neskrien, nesteidzies, nedrīkst, nevajag. Visvairāk to saka vecāki, aizrādot bērniem. Ja salīdzinu ar angļu un vācu valodu, tur “ne” parādās daudz mazāk. Un tad jau nav brīnums, ka tie mazie “ne”, gadiem ejot, izaug par lieliem nevaru, negribu. Līdzīgi ir ar “lab”, ko grūti dabūt pār lūpām. Pateikt labrīt vai labdien pārdevējai, autobusa šoferim un sētniecei nav nemaz tik viegli.
– Ir diezgan neparasti, ka cilvēks, kurš zaudējis darbu, draugus, dzīvesvietu allaž siltā un saulainā pasaules malā, joprojām spēj saglabāt pozitīvu skatu uz dzīvi. Kā tev tas izdodas?
Esmu sapratusi, ka bieži cilvēks pats sev ir vislielākais ienaidnieks. Mēs varam sev iestāstīt, ko vien gribam, un tā arī notiks. Situācija ir tāda, kāda tā ir, un, iespējams, vēl daudz gadu būs ar to jāsadzīvo. Domāju, visu vajadzētu uztvert mierīgi, pārdomāti un mēģināt katrā mazajā lietā censties saskatīt pozitīvo. Man vairs nav darba, ko ļoti mīlu, bet es atkal varu būt kopā ar ģimeni. Svarīgi nesasteigt lietas, bet būt aktīvam. Domāju, šī situācija mums māca, ka ir jāvelta laiks sev, jāsaprot savas prioritātes. Es zinu, ka cilvēkiem, kas atrodas līdzīgā situācijā, kādā esmu es, visvairāk ir bail sākt atkal no nulles, un ir traki, ja nav nekādu ideju, kurā virzienā sākt. Arī es nezinu virzienu, bet man nav sajūtas, ka viss ir pazaudēts, jo man ir milzīga pieredze, spēja adaptēties dažādas situācijās.
– Domāju, lielai daļai cilvēku ir grūti tikt galā ar neziņu un sajūtu, ka nav, uz ko paļauties.
Paļauties jau mēs varam tikai paši uz sevi. Es vienmēr katrā situācijā, arī tad, ja tā ir pati sliktākā, cenšos atrast kaut ko labu un turēties pie tā. Ja nebūtu “kovida”, es varbūt turpinātu strādāt un neatgrieztos mājas vēl desmit gadu, man nebūtu iespējas padomāt – ko vēl es protu, ko varu darīt? Cilvēkiem ir vajadzīgas pārmaiņas, lai arī cik ļoti tās nepatiktu.
Universālu veiksmes formulu vai recepti ieteikt nemācēšu. Tā katram ir sava un ļoti individuāla, ja der vienam, var nederēt citam. Es katru dienu diezgan daudz sportoju, mācos tiešsaistē bezmaksas kursos, sarunājos ar draugiem visā pasaulē, lai uzturētu angļu un vācu valodu līmenī. Cenšos katru dienu izdarīt kaut ko jaunu un daudz smaidīt, jo tas nemaksā ne nieka! Domāju, viena no galvenajām lietām ir attieksme pret sevi un apkārtējiem. Censties uzturēt kontaktus ar pozitīviem cilvēkiem, tādiem, kas motivē, un palīdzēt citiem, negaidot neko atpakaļ.
