Kad vairākiem cilvēkiem stāstu, ka došos pastaigāt pa Olaini, visi viņi ir izbrīnīti un teju katrs pārjautā – pa Olaini? Ko tur var redzēt? Daudzstāvenes?
Teikšu godīgi, Olaine man nedod mieru jau pasen. Protams, ar ko gan tā visvairāk asociējas? Ar drīzu nokļūšanu Rīgā. Ar, braucot pa šoseju, garām slīdošajām daudzstāvu mājām. Ar uzņēmumiem, kas tur raduši mājvietu. Varētu teikt, ka pēdējā laikā Olaine gluži vai vilināja beidzot izpētīt, ko tur var redzēt pastaigā. Pirmkārt, salīdzinoši nesen, braucot mājās no Rīgas, jaunākā meita pajautāja, kāpēc tāds dīvains nosaukums – Olaine –, uz ko man īsti nebija atbildes. Pastaiga būs iemesls pameklēt arī šo informāciju. Un, otrkārt, pagājušajā nedēļā sociālajos tīklos gluži nejauši ieraudzīju lauku partnerības “Lielupe” informāciju par LEADER sadarbības projektā “Tūrisms kopā” izveidotajiem sešiem pārgājienu maršrutiem: Olainē, Babītē, Ozolniekos, Ķekavā, Staļģenē un Jaunmārupē. Tieši Olaines maršruts tajā nedēļā bija ielikts, lai piesaistītu interesi. Manu patiešām arī piesaistīja. Projekta maršrutu apraksts vēsta, ka tie ir vienas dienas pārgājieni, katrs ar ilgumu līdz piecām stundām. Katrā maršrutā ir iekļauts vietas apraksts, apkārtnē esošie tūrisma objekti un svarīga informācija ceļotājiem (maršruta garums, ilgums, grūtības pakāpe, loģistika, un iespējamās alternatīvas pārgājiena laikā). Ideāli. Kāds izdarījis mājas darbu jau manā vietā, un man pat nebūs jāmeklē, kur un kā staigāt! Turklāt, lai gan esmu absolūta pastaigu dabā mīļotāja, dažreiz taču vajag arī kaut ko citu, un Olaine to solīja.
Zirgu pasta stacija
Pirms sākt pastaigu, protams, jāpameklē vēsturiskā informācija par šo vietu. Tā vēsta, ka kopš 1266. gada tagadējās Olaines apkārtne atradusies uz Rīgas pilsētas lauku novada robežās ar Upmales zemi. Vēlāk bijusi Rīgas novada robeža ar Livonijas ordeņa zemēm, bet pēc 1562. gada ar Kurzemes un Zemgales hercogisti. Pie Olaines upītes (no vācu – Olein Bach) ietekas robežupē Misā iekārtoja Rīgas pilsētai piederošu Olaines muižiņu ar krogu. 1830.–1857. gadā cauri Olainei uzbūvēts jauns Rīgas–Jelgavas lielceļš, un tā bijusi labi pazīstama arī ārzemju ceļotājiem kā zirgu pasta stacija pusceļā starp Jelgavu un Rīgu. Pēc dzelzceļa līnijas Rīga–Jelgava (toreiz Mītava) atklāšanas 1868. gadā izveidoja staciju ar vācisko nosaukumu Olai. Pirmā pasaules kara laikā šeit vairākus gadus bija Vācijas armijas piefrontes apgādes punkts (1915–1917), kaujās nopostīja baznīcu, pagasta namu un skolu. Pēc Latvijas valsts dibināšanas oficiāli ieviesa latvisko vietvārdu Olaine.
Olaines kā strādnieku ciemata veidošanās aizsākās 1939. gadā līdz ar kūdras ieguves nozares attīstību – kūdras purvos un kūdras brikešu fabrikā strādājošie veidoja ciemata iedzīvotāju lielāko daļu. 1956. gadā Olainē uzsāka jaunu ražotņu celtniecību, un 1959. gadā no Rīgas šurp pārcēla līmes fabriku. No 1962. līdz 1965. gadam strauji tika celti jauni rūpniecības objekti, kā arī dzīvojamās ēkas. 1963. gadā kūdras rūpnīcas strādnieku ciemats kļuva par Olaines pilsētciematu un saglabāja šo statusu līdz 1967. gadam, kad ieguva pilsētas tiesības. 1990. gadā pilsētas iedzīvotāju skaits sasniedza 15 tūkstošus. 1991. gadā Olaines administratīvā teritorija tika palielināta. Savukārt Olaines novads izveidots 2009. gadā administratīvi teritoriālās reformas rezultātā, un tas robežojas ar Rīgu, Babītes, Mārupes, Ķekavas, Iecavas, Jelgavas, Ozolnieku un Baldones novadu.
Lielāko daļu novada teritorijas aizņem meži (66 procentus) un lauksaimniecībā izmantojamās zemes (20 procentus). Novadā tiek iegūta smilts un kūdra. Tajā atrodas arī vairāki purvi, kuriem 20. gadsimtā bijusi liela nozīme Olaines pilsētas tapšanā. Tieši tādēļ tās ģerbonī attēlotas gan trīs asins lāses kā dzīvības simbols, gan dzērveņu mētra un dzērveņogas.
Kilometru sanāk mazāk
Maršruts sola aptuveni 11 kilometru garu pārgājienu. Uzreiz jāteic, ka man kaut kā tik daudz nesanāca, lai gan gāju, ik pa laikam salīdzinot ar karti. Tiesa, to biju tikai kā fotogrāfiju saglabājusi telefona atmiņā, un, pievelkot attēlu tuvāk, ne visi ielu nosaukumi bija skaidri salasāmi. Pašai gan likās, ka maršrutu izeju, vairāk vai mazāk kā iezīmēts. Iespējams, tajā bija ierēķināta lielāka līkumu mešana pa Olaines mežaparku, kur tiešām neizstaigāju visas takas. Kopumā mana pastaiga sanāca astoņu kilometru garumā. Tas, protams, neko īpaši nemaina.
Automašīnu atstāju pie Olaines dzelzceļa stacijas. Šis, starp citu, ir ideāls maršruts, ko var sākt tieši stacijā – atbrauc ar vilcienu, un aiziet pastaigā! Stacija, starp citu, ir viena no pirmajām Rīgas–Jelgavas dzelzceļa līnijā.
Pēc tam dodos aplūkot Olaines Bezvainīgās Jaunavas Marijas Romas katoļu baznīcu. Tā sākta būvēt vien 2001. gadā, bet no 2006. gada dievnama kapelā notiek dievkalpojumi gan latviešu, gan poļu valodā. Tālākais posms līdz nākamajam maršrutā iezīmētajam apskates punktam (ja to tā var nosaukt) ved gar ielas malu (vismaz man neizdodas ieraudzīt variantu, kā to varētu veikt pa ietvi), kas nozīmē, ka, dodoties pastaigā lielākā bariņā vai kopā ar maziem bērniem, jāuzmanās no garām braucošajām automašīnām. Šis gan ir arī vienīgais tāds posms visā maršrutā. Tieši nākamais punkts – industriālais parks –, visticamāk, varētu būt viens no objektiem, kas apstiprina mūsu iedomas un stereotipus par Olaini – tās rūpniecisko dabu. “Nordic Industrial Park” izveidots 2000. gadā bijušās plastmasas pārstrādes rūpnīcas teritorijā.
Muzejs daudzdzīvokļu mājā
Posms no rūpnieciskās zonas līdz nākamajam apskates punktam – Pirmā pasaules kara vēstures izziņas maršrutam –, manuprāt, visvairāk atspoguļo Olaines savdabīgumu un garu – no koku ieskautām zaļām takām līdz grafiti apzīmētiem rūpnīcu nožogojumiem. Taču Pirmā pasaules kara vēstures izziņas taka man ir tiešām pārsteigums. Izrādās, šis maršruts apskatei atklāts pirms pāris gadiem – 2018. gadā. Maršruts iet teritorijā, kuras apkārtnē Pirmā pasaules kara laikā atradusies krievu armijas aizsardzības līnija. Objektā var apskatīt jaunuzceltu autentisko blindāžu (krievu armijas aizsardzības būvi), kura tapusi tās oriģinālajā atrašanās vietā, šaujamtorņa fragmentu un piemiņas vietu Brīvības cīņu un Pirmā pasaules kara varoņiem. Apmeklētājiem maršrutā ir iespēja uzzināt interesantus faktus par šo laika posmu.
Izziņas maršruts ir veidojies daudzu gadu garumā. Pirmā pasaules kara notikumu pētījumu pamatā Olaines novadā ir iedzīvotāju, vēstures entuziastu, muzeja apmeklētāju un citu interesentu sniegtā informācija, priekšmeti un stāsti, kas krāti visā Olaines vēstures un mākslas muzeja pastāvēšanas laikā. Pētot pilsētas teritoriju, tika atklāta unikāla vieta (Jelgavas ielā 5), kur fortifikācijas ir labi identificējamas. Vieta ir unikāla arī ar tās purvaino vidi un īpašajiem karavīru dzīves apstākļiem.
Lai izpētītu teritoriju un izstrādātu vēstures izziņas maršruta plānu, 2017. un 2018. gadā veikta arheoloģiskā izpēte, iesaistot brīvprātīgos vēstures entuziastus, kā arī speciālistus – Olaines vēstures un mākslas muzeja vecāko speciālistu Māri Ribicki, vēstures doktoru arheologu Andri Tomašūnu, vēstures entuziastu arhitektu Rihardu Vietriņu. Arheoloģiskajos izrakumos iegūtā informācija kalpoja par pamatu šaujamtorņa fragmenta un blindāžas rekonstrukcijai, kā arī, izpētot kādreizējo krievu armijas zemnīcas vietu, atrastas karavīru personīgās mantas, apģērbu fragmenti, monētas, pogas, patronas, ar medicīnu saistīti priekšmeti u.c. Vērtīgākais atradums bijis 48. Sibīrijas strēlnieku pulka šineļa uzplecis, kas ļāva identificēt zemnīcu celšanas laiku – 1915. gada rudenis. Bedres un pauguri, kas redzami gan parka teritorijā, gan citviet Olainē jeb vēsturiskajā Lapsu mežā, aizvien slēpj informāciju par zemnīcām, virszemes segtām aizsardzības būvēm, kurās mitinājās un patvērumu meklēja karavīri.
Pēc kartes secinu, ka tepat jau jābūt arī vēstures un mākslas muzejam. Pa brīdim raugoties kartē, lūkojos pēc tā ēkas. Un, vairākkārt pārlaižot acis apkārtnei, nevaru ieraudzīt, kur īsti muzejs ir, lai gan karte liecina, ka tepat blakus. Izrādās, tas mājo daudzstāvu namā, kuram stāvu blakus, bet no mana skatu leņķa vienkārši nebija ieraugāms uzraksts. Muzeju gan neapmeklēju, bet izlasu, ka tajā aplūkojamas piecas ekspozīcijas, piemēram, par kūdras purvu veidošanos, tātad vairāk uzzināms par ķīmijas un rūpnīcu pasauli.
Vēl grūtāk kā muzejs man rokās dodas Svētās Trīsvienības baznīca. Beigās ņemu talkā “Google”, lai apskatītos precīzu adresi. Un, jā, tepat jau vien tā ir. Vienkārši iekļāvusies apbūvē tā, ka pa gabalu nemaz tik viegli nevar ieraudzīt.
Aplūkoju vēl arī ūdenstorni Olaines mežaparkā, ko rotā grafisks zīmējums “Heirēka!”. Aprakstā tas dēvēts par augstāko grafiti mākslas darbu Baltijā. Zīmējumā attēlota cilvēka nepagurstošā vēlme pēc izaugsmes, atklājumiem un došanās augšup. Šajā ceļā neiztikt arī bez klupšanas akmeņiem un neparedzamām situācijām. Izmetu arī nelielu loku pa pašu Olaines mežaparku, kurā tornis atrodas.
Vienīgais kartē iezīmētais objekts, ko neieraugu dabā, ir fotorāmis, kas šī paša projekta (kurā tapis arī maršruts) laikā te uzstādīts. Par to gan īpaši neuztraucos, jo, viena pastaigājoties, diez vai censtos tajā nobildēties.
Katrā gadījumā mans secinājums ir – vajag ļauties pastaigām arī vietās, kas sākotnēji šķiet nebūt ne pašas pievilcīgākās pārgājieniem, un tiešām būs saistoši, īpaši, ja vērosiet apkārtni ar interesi un bez aizspriedumiem par to, kādam jābūt maršrutam.
