1953. gada 1. septembris. Rīts saules un skolas bērnu čalu pieliets. Čalo ielās, čalo skolās.
1953. gada 1. septembris. Rīts saules un skolas bērnu čalu pieliets. Čalo ielās, čalo skolās. Arī mēs ar Maigu vēl tiekam priekšpēdējā solā, lai gan zinu, ka dažas dienas vēlāk mani ar visu iedzīvi audzinātāja palūgs pārcelties uz kādu no pirmajiem soliem.
Skolā klīst runas, ka jau rīt būs jābrauc uz kolhozu un turklāt uz veselu mēnesi. Puikas gavilē: vēl mēnesi brīvībā bez grāmatām! Meitenes sačupojas un spriež par līdzi ņemamo. Atskan zvans, un sākas pirmā skolas diena jaunajā mācību gadā. Tikai šoreiz pēc svinīgā akta audzinātāja nediktē stundu sarakstu, nepārrunā par vajadzīgajām grāmatām, neiepazīstina ar jaunākajiem mācību priekšmetiem un skolotājiem, neatgādina par kārtību skolā un neliek padomāt par patriotisku lozungu virs klases tāfeles. Viss notiek citādi. Kur īsti mūs vedīs, neviens nezina, bet liek līdzi ņemt segu, paladziņu, kādu mazu spilventiņu un galvenais – siltas drēbes. Pilsētas bērniem un tuvumā dzīvojošajiem tā ir mazāka problēma, salīdzinot ar tālumniekiem, kas nepagūs aizbraukt uz mājām un savlaicīgi atgriezties. Neviens jau, dodoties uz skolu, nav rēķinājies ar nepārtrauktu dzīvošanu un darbu kolhozā. Bet tas jau nevienu «augšējos plauktos» neinteresē. Un cik gan viena audzinātāja spēj līdzēt?!
No rīta skolēni nevis ar koferiem un grāmatām, bet gan ar paunām, somām apkrāvušies steidzas uz skolu. Visi pulcējas pa klasēm. Palēnām pieripina viena smagā mašīna pēc otras. Aizbrauc viena klase, otra, vēl kāda. Skolā kļūst uzkrītoši klusi. Mēs vēl gaidām. Jau pēcpusdiena. Sāk gribēties ēst, nebijām domājuši, ka tik ilgi nīksim. Kādam mamma tālredzīgi ievīstījusi maizes rikas. Tās tiek visiem sadalītas. Arī audzinātāja nez kur salūkojusi rupjmaizes ķieģelīti. Zēniem, protams, nažu nav. Laužam maizīti ar rokām. Jau dziļa pēcpusdiena. Esam skolā palikuši vienīgie, kad beidzot arī pēc mums atbrauc. Uz kurieni vedīs? Cik tas būs tālu? Nav svarīgi. Sēžamies smagās mašīnas kulbā un laižamies nezināmajā ceļā. Kā pirmajā dienā savā pirmajā vēstulē uz mājām Taija rakstīja: «Mūs veda, veda, veda, mūs bezgala tālu veda, un nu esam te.»
Bet ceļš ir patiesi garš – Kursīši pie pašas leišu robežas. Izbraucot cauri Saldum, redzam vienīgi sagrautas ēkas, drupas un kailus laukus. Visā turpmākajā ceļā pabraucam garām tikai vienam vīram un vienam zirgam. Kaila bezcerība.
Vēlu vakarā jau dziļā tumsā mūs iemitina kādā lielā telpā tukšā ēkā. Kur un kā pārgulēt? Briesmīgi gribas ēst. Un atkal audzinātāja izņem no savas somas divus klaipiņus rupjmaizītes. Tie ātri pazūd izsalkušajās mutēs. Pārguļam uz grīdas, kā nu kuram iznāk. No rīta mūs ved tālāk. Šis vairs nav garš brauciens. Tā ir kāda tukša māja, kurā mums ierāda vienu istabu. Kā? Tikai vienu? Ar puikām kopēju? Audzinātāja izprot situāciju un mierīgi ar mazu smaidiņu mūs vēro, kā uzņemsim situāciju. Zēni ir attapīgāki. Kāds nokomandē: «Puikas, ejam pēc salmiem!» Segās tiek sanesti salmi, meitenes saklāj uz grīdas guļavas. Zēni smejas: pie meitenēm varēs bāzt kājas sildīt! Audzinātāja izvēlas malējo guļvietu telpas stūrī. Vēl zēni ienes garu galdu, divus garus solus. Tā ir visa mūsu iedzīve un paredzēta dzīvošanai mēneša garumā. Mulsina tikai viens – kā noģērbties? Sākumā zēni tiek izraidīti, tad jau pēc pāris dienām apžēloti – viņiem tikai jāaizgriežas. Bet pamazām aizmirstas arī šis noteikums. Noplivinās tikai mūsu krekliņi, un esam zem segām. Tikai Taija nekad nešķiras no garajām biksēm. Viņa mums ir vissīkākā, bet visatskabargainākā. Kad puikas zobojas, ka Taija katru vakaru aizslēdz bikses uz pumpiņu, meitene tik atsmej un lielās brūnās acis met izaicinošus zibeņus puiku barā. Bet puikas protas paši: citam nez kur jāiziet, cits kaut ko pa logu ieraudzījis, bet vēl citam kas somās meklējams.
Pirmās dienas rītā mums atgādā traukus un pārtiku. To ved ar pajūgu katru rītu, tikai pašiem jāgatavo. Vedumi ir dāsni, un trūkumu neciešam. Par šefpavāru brīvprātīgi piesakās Taija, audzinātāja sola piepalīdzēt. Dienas ir skaistas, saulainas, pilnas rudens smeldzes. Dzeltē koki. Gaisos kliedz aizejošie gājputni. Visapkārt lieli, skaisti egļu meži. Dīvaini tikai, ka paiet dienas, pārtiku pieved, bet darbā neaicina. Klīstam pa apkārtni un priecājamies par dabas krāšņumu. Pāri galvām, ardievas izkliegdamas, aizlido dzērves. Meži bagātīgi ar sēnēm, tikai cilvēkus tikpat kā neredzam. Arī mājokļus tuvumā nemanām. Vienu dienu dažus palūdz meža ielokā izārdīt siena kaudzīti un vakarā atkal sagrābt. Tas arī viss. Dažas dienas nostrādājam pie kuļmašīnas. Tā ir pēdējā reize, kad dzirdu tās dziesmu. Kolhoza cilvēki ir tikai pie graudu maisiem un iekšā laišanas. Visu pārējo paveicam mēs.
Dienas joprojām – siltas un saulainas. Un tad vienu rītu mums pavēsta, ka vakarā kolhoza klubā vai kantorī būšot kino. Izstāsta ceļu un atstāj mūs satrauktus un priecīgus. Tak būs kāda pārmaiņa.
Kino sākums gan paredzēts diezgan vēlu, bet tas mūs neattur. Klubs izrādās stipri patālu. Apkārtne jau grimst tumsā, kad pieejam pie ēkas, kur atrodas tikai daži cilvēki. Ne no kino vīriem, ne paša kino nav ne vēsts. Klīst minējumi, ka izrāde var vispār nenotikt. Esam jau labu brīdi gaidījuši, kad audzinātāja mūs vedina atgriezties mājās. Noskumuši neesam. Ejam cauri mežam. Augstu virs galvām rudens zvaigznes mirguļo naksnīgajās debesīs. Klusu šalc egles, stalti izslējušās un saplūzdamas ar nakts tumsu. Nu reiz mums dota iespēja izdziedāties no visas sirds. Kādas tik dziesmas neizskan nakts klusumā! Gan no vecmāmiņu burtnīciņām, gan tautas dziesmas un drastiskās leģionāru ziņģes. Vislabāk padodas tā par hotentotu, kurš Kongo džungļos stāv uz vakts.
Palēnām septembris tuvojas beigām. Debesis pārklāj tumši, smagi mākoņi, un zemi sāk mērcēt smagas lietus lāses. Dienas esam spiesti pavadīt istabā. Lasāmvielas nekādas, pat avīzīti nemanām. Vienīgi audzinātājai un man līdzi pa grāmatai. Sākas nebeidzamās kāršu spēles. Kādu dienu audzinātāja sēstas pie galda un sāk kārtīs «zīlēt nākotni». Ko katram izzīlēja, nudien, neatceros. Neatminos pat, ko liktenis bija paredzējis man.
Dienas pieturas lietainas un skumjas. Sākam ilgoties pēc mājām. Tad kādu rītu ienāk brigadieris ar ziņu, ka tūlīt jāiet uz lauka lasīt kartupeļus. Ārā līst. Vējains. Zeme slapja. Drēgns. Kur vakarā slapji liksimies? Pirmo reizi redzam mazu pulciņu kolhoznieku. Lauks ir liels. Sākas darbs. Aizvien klusāki un slapjāki kļūst talcinieki. Klusībā pārskaitām atlikušās dienas. Līdz pusdienām esam pamatīgi izlijuši. Ar nebijušu apetīti todien strēbjam karsto pusdienas zupu. Sausās drēbes pat nepārvilkuši, gatavojamies doties uz kartupelāju, kad pagalmā iebrauc smagā mašīna. Šoferis pavēsta, ka esot norīkots mūs vest mājās. Atnāk arī brigadieris, lai pateiktu paldies par darbu. Viņa acīs ir skumjas un bezpalīdzība. Aizlauztā balsī viņš saka, ka bez mums kartupeļi tā arī paliks uz lauka, jo tas cilvēku mazumiņš izaudzēto nespēs novākt. Vairāk cilvēku kolhozā neesot.
Ar skaļām gavilēm steidzīgi tiek savāktas mantas, kaut kā sapakotas, sasietas, un slapji sēžamies mašīnā. Apnicīgi līst lietus. Slapjāki kļūt vairs nevaram. Top aizvien aukstāks un tumšāks, aizvien tuvāk spiežamies cits citam. Kad pirmie prieki par mājup braucienu rimuši, pārrunājam, ko šā mēneša laikā padarījām. Tikpat kā neko. Bet ēdām krietni un labi. Bija žēl laukā palikušo kolhoznieku, bezcerīgi līkņājot kartupelājā, ko viņi nespēs novākt. Sapūs. Un neizdarīgais kolhoza priekšsēdētājs, kas palaida bezdarbībā visas saulainās septembra dienas… Bet, iespējams, ka tas bija ar nolūku, lai kolhoznieki spētu nokopt savus piemājas lauciņus un ziemu nebūtu gluži tukšā bļodā jāskatās. Bērni, kas nāca no laukiem, zināja kolhoznieku izpeļņu tajā laikā. Daudzviet par visa gada darbu cilvēki vēl palika valstij parādā. Mēs kolhozam nesām tikai zaudējumus.
Ap pusnakti iebraucam Jelgavā un slapji izklīstam nakts tumsā. Kā jūtas zēni, kuriem rīts jāsagaida kopmītnē? Lai izgulētu iesnas un klepu, audzinātāja mums atļauj dažas dienas neiet uz skolu, lai tālumnieki varētu aizbraukt uz mājām nomazgāties, sakopties un tad 1. oktobrī – sēstos solos pie grāmatām.
