Pirmās ar nacionālboļševiku akcijām saistītās tiesas prāvas iznākums izraisa jautājumu, kāda šodienas Latvijā var būt pretvalstiskā kustība? Un kāds ir pamats uzstāties pret Latvijas Republiku ar visām tās gaismas un ēnas pusēm.
Pirmās ar nacionālboļševiku akcijām saistītās tiesas prāvas iznākums izraisa jautājumu, kāda šodienas Latvijā var būt pretvalstiskā kustība? Un kāds ir pamats uzstāties pret Latvijas Republiku ar visām tās gaismas un ēnas pusēm.
Ja runa ir par reālu mēģinājumu graut pastāvošo iekārtu, viens nav karotājs. Ja šāda kustība ir organizēta, vai tā saistīta ar ļimonoviešu «nacionālboļševismam» radniecīgu valstij un sabiedrībai nejolālu nostāju, kuru no anonīma sišanas un laušanas entuziasma racionāli ģiedamā «ideoloģijā» pārvērš galējībās tendēti preses izdevumi. Un cik daudz, spriežot pēc «Čas», «Panorama Latvii» produktiem, pāri palicis no it kā pretvalstisko motīvu oriģināla.
Varbūt reāli pretvalstisku darbību veic tie paši tiesiskie subjekti, kas paradoksālā kārtā piedalījušies Latvijas Republikas leģitīmo pīlāru veidošanā, dibinot uzņēmumus (arī politiskus uzņēmumus – partijas), pa laikam pievēršoties «mierīgai» uzņēmējdarbībai. Kā, piemēram, Krišopans. Diemžēl, ņemot vērā iepriekšējo lielprāvu pieredzi, jautājums paliek retorisks.
Svarīgākais, ka par viņiem zinām mazāk nekā par pāris simtiem «ļimonoviešu» un «barkašoviešu» kopā. Turklāt par viņu publisko tēlu neviens nevar pateikt, ka tā «īpašnieka» lojalitāte (vai tieši otrādi) valsts iekārtai, redz, būtu tikpat naiva kā Benesa Aijo «nacionālboļševisms», kas, cik var noprast pēc paša Aijo teiktā, izpaužas nevis kā identificēšanās ar Ļimonova vai Barkašova «šaikām», bet gan teju vai kā metafizisks protests pret pašmāju «kapitālismu».
Ir grūti saprast nabaga vientuļo komunistu. Kā prātojumi par Marksa – vispārpieņemtās autoritātes politekonomijas jomā – teorijām viņa galvā sadzīvo ar impresijām, kas rodas, apmeklējot nabaga ļaužu maciņiem nepieejamās Makdonalda ēstuves. Tikai no šādas putras var rasties kleķerējumi par tēmu «sitiet Šķēli!».
Nav šoreiz tik svarīgi, ka Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa atzinusi, ka Benesa «sociālpolitisko uzskatu» paušana odioza grafomānisma formā nav likumīga. Šādos nelojalitātes gadījumos jēdzīgāk būtu nodalīt, cik lielā mērā Aijo ar visu savu kapitālisma nīšanu ir bīstams Latvijas valstij kā noteiktam varas īstenošanas un kārtības saglabāšanas mehānismam un cik – sabiedrībai, kur katram no tās locekļiem ir kaut kas kopīgs ar Aijo.
Sods par likuma pārkāpšanu – divi gadi nosacīti – viņam piespriests par huligānismu. Un tomēr no tiesas lēmuma vien jau netaps skaidrākas atšķirības starp diviem huligānisma gadījumiem – kad sienas un žogi tiek aprakstīti, pirmkārt, ar konkrētam politiķim veltītiem necenzētiem vārdiem, otrkārt, ar grafītiem a la «Vasja+Petja».
Skaidrības labad gan jāatzīmē, ka iepriekšminētais nav vis mans, bet Aijo advokāta arguments, lai pierādītu, ka Latvijā tiek ierobežota vārda brīvība, turklāt asnus dzen rasisms, jo skandalozais latgalietis, tavu nelaimi, ir afrikāņu izcelsmes. Es vēlos apgalvot tieši pretējo, lai gan Aijo prāva pati par sevi pierāda ko citu. Proti, jo demokrātiskāka un tiesiskāka valsts, jo precīzāk tiek fiksēts brīdis, kad saplūst vārda brīvības no vienas puses un anarhijas vai pat konkrēta aicinājuma gāzt valsts iekārtu no otras – motīvi. Bet, tā kā vismaz Centra rajona tiesas lēmuma būtība acīmredzot nav par Aijo sadarbību ar nacionālboļševistiskajiem grupējumiem, kas nenoliedzami varētu apdraudēt pastāvošo iekārtu, runa vienkārši ir par aicinājumu sist. Un sabiedrībā, kuras vairākums dzīvo iztikas minimuma robežās, aicinājumi uz vardarbību, šķiet, varētu rast labdabīgu augsni.
Šajā sakarā varētu minēt piemēru no Jelgavas dzīves, kad pilsonis pilsonim ņem un ielauž galvaskausu par to, ka kaut kāds, teiksim, kaķītis regulāri kārto dabiskās vajadzības abu pilsoņu dzīvesvietas bēniņos. Sitēja skatījumā tas ir pret pastāvošo kārtību, tāpēc sišanas motīvs viņam šķiet tikpat loģisks, cik sekas.
Valsts un daudzdzīvokļu mājas iedzīvotāji, protams, gan nav viens un tas pats. Un tomēr, cik vienkārši pats Aijo atzīst, ka Šķēles vietā sitamā lomā varētu būt jebkurš elites politiķis. Tāpat var piezīmēt, ka mūsu valstī iespējas premjerēt dotas jebkuram indivīdam – ja vien viņš ir Latvijas Republikas pilsonis un nav tiesāts. Arī Aijo.
Pieņemsim, ka likums katram lojālam pilsonim prasītu katram kleķerējumam, par kuru ierosināta krimināllieta, pievienot savu komentāru. Kaut vai anonīmu. Daudz vai maz būtu tādu, kas tagad rakstītu: sitiet Aijo?
