Murakami kā jau Murakami
Manas attiecības ar Haruki Murakami grāmatām ir veidojušās līdzīgi kā ar skriešanu. Šis salīdzinājums ir mazliet komisks, jo viņš sarakstījis arī grāmatu “Par ko es runāju, runādams par skriešanu”, par kuru gan neko nenojautu, sākdama skriet. Kāpēc šādas paralēles? Jo mani mēdz kaitināt un radīt apzinātu noliegumu lietas, par ko visi jūsmo. Kad sabiedrībā kaut kas kļūst ļoti populārs, kā joga (vienu brīdi daudzi aizrautīgi metās iepazīt tās burvību un slavināja malu malās), piemēram, atsakos tai pievērsties. Zinu, tas ir muļķīgi. Taču tas ir tāds, nevar teikt, ka neapzināts, pat ļoti apzināts reflekss.
Ar skriešanu bija līdzīgi – kad paziņu lokā teju katrs, iepriekšējā dienā noēdies svētku rasolu un nosvinējies drauga dzimšanas dienu, devās skriet pusmaratonu, man likās – nu, nē, es neskriešu. Skriet mani izdevās pierunāt kolēģim, bet Haruki Murakami palasīt iedeva kāda paziņa. Lai gan arī šajā gadījumā likās kaitinoša pārmērīgā jūsmošana par japāņa darbiem. Galu galā – ne jau kaut kāds trillerīšu rakstnieks viņš ir. Likās, puse jūsmotāju to dara vienkārši, jo tā jādara.
Tad es izlasīju “Norvēģu koku”. Jāpiebilst, ka tobrīd Murakami bija sarakstījis jau gana daudz darbu, lai gan šī grāmata viņa bibliogrāfijā ir sena. “Norvēģu koks” man ļoti patika. Un vēlāk jau pie manis nonāca arī “Par ko es runāju, runādams par skriešanu”, kas, protams, ir īpaša grāmata garāku gabalu skrējējiem un soļotājiem. Taču es nevaru apgalvot, ka mani būtu vienlīdz spēcīgi aizrāvušas visas viņa grāmatas, dažas tā arī palika līdz galam neatminētas. Patiesībā – patika nav īstais vārds. Faktiski man tās patika, bet ne visas es spēju uztvert un aizrauties. Droši vien tas lielā mērā atkarīgs arī no lasītāja tā brīža noskaņojuma, dzīves ritma, uztveres.
Par “Nogalēt Komandoru” recenzijā žurnālā “Ir” Vilis Kasims rakstīja: “.. rodas aizdomas, ka redaktori vairs neuzdrošinās pieķerties Murakami darbiem. Kā nekā autoram ir miljoniem fanu, kas priecājas par katru viņa uzrakstīto lappusi un nikni iebilstu pret grāmatas saīsināšanu, lai padarītu stāstījumu grodāku. Tieši autora cienītāji visvairāk novērtēs “Nogalēt Komandoru”. Mazāk kvēliem Murakami lasītājiem jaunā grāmata, iespējams, liksies kā labas tējas kārtējais uzlējums – garša droši vien joprojām patīkama, taču diezin vai tā būs pārsteidzoša.” Sevi nepieskaitu kvēliem Murakami faniem, tomēr šoreiz ar patiesu baudu ļāvos tieši autora rakstīšanas prasmei, tekstam, kas ievelk un liek aizmirst ikdienas darbus un steigu aiz grāmatas vākiem.
Bet stāsts, kā teikts grāmatas anotācijā, vēsta par apmēram trīsdesmit gadu veco portretu mākslinieku, kuru Tokijā ir pametusi sieva, un viņš patveras slavenajam gleznotājam Amadam Tomohiko piederošā mājā kalnos. Bēniņos viņš atrod savādu gleznu un nejauši aizsāk virkni noslēpumainu sakritību. Lai to apturētu, jādodas ceļā.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
