Dzīvē par visu jāmaksā, turklāt dārdzība arvien aug. Sevišķi jūtami pasaulē ceļas naftas produktu cenas – proporcionāli tam, kā sarūk tā dēvētie fosilās izcelsmes kurināmā krājumi uz Zemes.
Dzīvē par visu jāmaksā, turklāt dārdzība arvien aug. Sevišķi jūtami pasaulē ceļas naftas produktu cenas – proporcionāli tam, kā sarūk tā dēvētie fosilās izcelsmes kurināmā krājumi uz Zemes. Aprēķināts, ka šķidrā kurināmā pietikšot tikai 50 līdz 60 gadiem, nedaudz ilgākam laikam – akmeņogļu.
Pasaule drudžaini meklē alternatīvus kurināmā veidus. Daudz dzirdēts par eksperimentiem, plāniem un arī pieredzi augu izcelsmes produktu lietošanā dzinēju darbināšanai Brazīlijā un vairākos ASV štatos. Arī Eiropas Savienībā apstiprinātā programma paredz tuvāko piecu līdz septiņu gadu laikā vismaz 15 līdz 20 procentu tradicionālās naftas produktu izcelsmes degvielas aizstāt ar tā dēvēto biodegvielu.
Laikus par to sākts domāt arī Latvijā. Jelgavā Lauksaimniecības universitātes Spēkratu institūta zinātnieki profesora Viļņa Gulbja vadībā pētījuši biodegvielas izmantošanas īpatnības automobiļu un traktoru dzinējos un laboratorijas apstākļos radījuši degvielu, kuras viens komponents ir rapsis, tā eļļa. Savukārt par etanola (absolūtā spirta) ražošanu domā Latvijas trīs lielākajos spirta «brūžos» – Iecavā, Jaunpagastā un Jaunkalsnavā. Tiek izstrādāta biodegvielas ražošanas un lietošanas Latvijas nacionālā programma. Tā top grūti, jo ārēji nemanāmi darbojas jaudīgi pretspēki: naftas tirgotājiem, protams, nav pa prātam dalīties pasakainajā peļņā, ko viņiem nodrošina līdz šim vienīgā tradicionālā degviela. Tomēr progress nav apturams. Un, ja pasaulē norit pētījumi dažādu alternatīvu energonesēju izmantošanā (elektrības, vēja spēka, ūdeņraža), Latvijā jau tuvākajos gados gaidāms krass pavērsiens tieši šķidro degvielu aizstāšanā ar bioloģiskas izcelsmes produktiem.
Visās trijās spirta rūpnīcās Latvijā iekārtas un tehnoloģija ir pārāk novecojušas un derīgas tikai jēlspirta ražošanai. Lai ražotu biodegvielu, nepieciešams absolūtais jeb pilnībā atūdeņotais spirts, kura izlaidi var nodrošināt tikai modernas tehnoloģijas un aprīkojums. Tas maksā miljonus.
SIA «Jaunpagasts Plus» jau pusotru gadu pēta un izstrādā attīstības iespējas. Ir radīts priekšprojekts uzņēmuma modernizācijai. Speciālisti pētījuši pieredzi tuvās un tālās ārzemēs – ASV, Brazīlijā, Francijā, Zviedrijā, Spānijā…
Par labu biodegvielai liecina virkne svarīgu motivējošu faktoru. Pirmkārt, tradicionālo degvielu patēriņš ar katru gadu palielinās un tuvāko desmitgadu laikā iespējams krājumu pilnīgs izsīkums. Līdz ar to krasi palielinās dārdzība. Visbeidzot, naftas pārstrādes produkti kaitē videi.
Meklēt iespējas radīt elektromobiļus Latvijā diez vai būtu prātīgi. Tādā tehnoloģiski attīstītā lielvalstī kā ASV (Kalifornijas štatā) vismodernākais elektromobilis spēj bez papildu uzlādēšanas veikt tikai 160 kilometru, turklāt tikai sausā un saulainā laikā; ziemā vai lietus gadījumā akumulatoru iespējas krasi sarūk. Arī plaši eksperimenti Latviju nesaista gan bīstamības, gan dārdzības dēļ.
Citādi ir ar biopiedevām tradicionālajām degvielām. Latvijā ir lielas potences spirta izejvielu (graudu) ražošanā un rapša eļļas ieguvē. Nepārprotami, ka orientācija uz biodegvielu saistāma ar lauksaimniecības krasu attīstību jau tuvāko pāris gadu laikā.
Bioetanols ir piedeva benzīnam un dīzeļdegvielai, kas turklāt ievērojami samazina CO izplūdi. Eiropas Savienībā izstrādātā stratēģija paredz jau līdz 2010. gadam biodegvielas izmantošanu kāpināt līdz 8 procentiem no kopējā šķidrās degvielas patēriņa.
Pasaules pievēršanās jauniem kurināmā veidiem ievērojami pārveido valstu ekonomiku. Piemēram, Polijā pat sapņos nebija domāts pievērsties biodegvielas ražošanai. Tur visā valstī gadu desmitiem darbojušās aptuveni 500 nelielu spirta rūpnīciņu, kas nodrošināja šņabja plaša vēriena ražošanu. Tagad jau gadus septiņus galvenais «kunde» Krievija poļu šņabi vairs nepērk, zem jautājuma zīmes un ūtrupes āmura līdz ar to ir nokļuvušas ne tikai spirta rūpnīciņas, bet arī daudzi zemnieki – kviešu audzētāji. Tad Polijas valdība pieņēma bioetanola ražošanas likumu, kas dod iespēju lauksaimniekiem un spirta ražotājiem ne tikai izdzīvot, bet arī pelnīt, ik dienu saražojot 425 000 litru etanola (Zviedrijā un Francijā ražo attiecīgi 150 000 un 345 000 litru dienā).
Valsts politika Zviedrijā, piemēram, paredz gadā ražot ap 50 miljoniem litru šā produkta gadā, turklāt spirta ražotnēs izmantojot tikai un vienīgi savā valstī audzētus kviešus.
Līdzīga programma paredzēta arī Lietuvā. Prezidents Valds Adamkus gatavojas parakstīt likumu, kas nākotnē sola ne tikai peļņu lauksaimniekiem un etanola ražotājiem, bet arī, piemēram, akcīzes nodokli nepiemērot dīzeļdegvielai, kuras sastāvā ir etanols. Turklāt tādai degvielai paredzēts par 50 procentiem samazināt arī pievienotās vērtības nodokli. Šāda pieeja liecina par valdības ieinteresētību un atbalstu progresīvas, videi nekaitīgas degvielas ražošanai un izmantošanai. Ieguvēja ir gan daba, gan degvielas patērētāji un zemnieki, kuru audzējumam būs garantēts noiets.
Turklāt būtiski, ka, naftas produktu cenām nemitīgi augot, biodegvielas un spirta cenas stabili krītas (paredzēts, ka šo abu degvielu cenas var izlīdzināties jau ap 2010. gadu), nākotnē iezīmējot iespēju automobiļu tvertnes uzpildīt lētāk.
Latvijā etanola ražošanas perspektīvu attīstībā iesaistījusies Zemkopības ministrija, kuras ierēdņi un speciālisti līdz ar to lielā mērā uzņēmušies atbildību arī par nacionālās programmas izpildi. Šāda programma valstī tiek veidota, pamatojoties uz Mikrobioloģijas institūta vadošo zinātnieku Ulda Viestura un Mārtiņa Beķera 1995. gadā izstrādāto koncepciju, kas tagad tiek uzlabota un pilnveidota un būtu visnotaļ atbalstāma. Šā iemesla pēc vajadzīgs arī sabiedrības atbalsts, priekšstats par iespējām, ko valstij kopumā un katram degvielas patērētājam var sniegt biodegvielas ienākšana no laboratorijām sadzīvē.
Ja būs panākts nepieciešamais valdības atbalsts, Latvijas spirta ražotāji jau 2003. gadā paredz iespējas ļoti ievērojamām pārmaiņām lauksaimniecībā, ekonomikā vispār. Kā apgalvo SIA «Jaunpagasts Plus» prezidents Dainis Preimanis, tagad tiek iepirkts
107 000 tonnu nepārtikas kviešu graudu (maksājot apmēram 60 latu par tonnu). Bet jau pēc trīs gadiem būs iespējams iepirkumu palielināt vēl par 96 000 tonnu. Tas savukārt nozīmē iespēju nodrošināt darbu un peļņu aptuveni 2000 zemnieku saimniecībām. Turklāt «Jaunpagasts Plus» esot ieinteresēts slēgt ilgtermiņa līgumus, tādējādi gan sevi, gan zemniekus pasargājot no nejaušībām.
Nekur pasaulē biodegvielas jautājumi netiek risināti bez valsts, valdības iejaukšanās un atbalsta. Arī Latvijā izpratni un ieinteresētību paudusi gan Ekonomikas un Zemkopības, gan Vides un reģionālās attīstības un pat Finansu ministrija. Bet tas ļauj cerēt, ka Latvijas zemniekiem tiešām spīd gaismiņa tuneļa galā. Turklāt tunelis, šķiet, nav pārāk garš.
Seminārā par biodegvielu perspektīvām Latvijā, ko organizēja Zemkopības ministrija un SIA «A.M.L.» izstāžu kompleksā «Rāmava», tika daudz stāstīts arī par rapša eļļas izmantošanu dzinēju darbināšanā – par tā saucamo oksidīzeli. Par to plašāk «Zemgales Ziņas» lūgs pastāstīt Latvijas Universitātes zinātniekus, pagaidām publicējot tikai principiālu shēmu rapša izmantošanai par «motoru barību». Kas zina, varbūt pavisam drīz traktoram vai automašīnai aizbraucot, aiz tiem paliks garda pankūku smarža…
