“Covid-19” skāris teju katru nozari, un izņēmums nav arī dzemdību nodaļas visā Latvijā. Situācija slimnīcās ir mainīga un prasības pavadošajai personai dažādas. Tas ir satraucis ne vienu vien topošo māmiņu un krietni ietekmējis arī medicīnas personālu. Slimnīcu noslodze pandēmijas laikā ir krietni augusi, taču drošas dzemdības mammai un mazulim ir stacionārā. Ja grūtniecība noris bez sarežģījumiem, arī mājdzemdībās, bet tās, lai gan iegūst popularitāti topošo māmiņu vidū, joprojām ir retāka izvēle nekā dzemdības slimnīcā.
Vīra vai atbalstošās personas piedalīšanās dzemdībās ir bijusi aktuāla vairāk nekā 20 gadu, taču šī brīža ierobežojumi ir satraucoši topošajām māmiņām, jo ierasto ģimenes dzemdību vietā būs jāatrodas stacionārā vienai. Ierobežojumi pavadošajām personām slimnīcās atšķiras, izrietot no epidemioloģiskās situācijas un tā, kā slimnīca pielāgo prasības. Latvijas lielākajās slimnīcās ir jāuzrāda negatīvs “Covid-19” tests, un tas nevar būt vecāks par 48 stundām. Ir slimnīcas, kurās testu iespējams veikt uz vietas, bet situācija ir visai mainīga, tāpēc jāseko līdzi aktuālajai informācijai, tuvojoties dzemdību datumam. Priekšroka šajā situācijā ir plānotajām ķeizargrieziena operācijām, taču vairumā gadījumu dzemdības sākas spontāni ap noteikto datumu, un tad arī spontāni ir jāveic “Covid-19” tests. Organizatoriskā puse ir visnotaļ saprotama, diemžēl tas ierobežo iespēju tik svarīgā dzīves brīdī sievietei saņemt nepieciešamo atbalstu un klātesamību. Bērna tēvs testu var veikt slimnīcas uzņemšanas nodaļā, taču atbilde ir jāgaida, un ātrums, kādā veic testu, ir atkarīgs no laboratoriju noslodzes. Praktizējošai dūlai ir teju neiespējami ievērot šīs prasības, vīrusa tests jāveic regulāri ik pēc divām dienām, un tādā gadījumā sieviete paliek viena ar medicīnas personālu.
Bērna tēva klātbūtne dzemdībās ir tik pašsaprotama, ka reti var redzēt sievieti bez vīrieša blakus, taču vīrietim ir patiesi jāgrib būt klātesošam, nevis jāseko modes tendencēm. Turklāt bieži sieviete dzemdību laikā aizmirst par savu vīru un izdzīvo procesu viena, tikai ar nelielu stereotipisku uztraukumu par to “Kā es izskatos?”. Vislabākais veids, kā būt saskaņā ar sevi un veicināt dzemdību norisi, ir ļauties procesam un sekot savām sajūtām, tāpēc ir nepieciešams laikus noskaņoties, ka trešās personas klātbūtne nebūs iespējama, un apgūt taktikas, kas atvieglo sāpes jau iepriekš. Tam pašlaik ir plaši pieejami kursi un lekcijas video formātā, turklāt tos iespējams skatīties, neizejot no mājām. Šajos nemiera pilnajos laikos sievietei ir nepieciešams saglabāt mieru, klausīties savās sajūtās un koncentrēties uz bērna vajadzībām, jo vienīgā savienība, kas dzemdībās nepieciešama, ir māte un bērns, kas līdzdarbojoties iet cauri dzemdību procesam, lai piedzīvotu pirmo satikšanos.
Lai neradītu liekas ilūzijas par ilgi gaidīto dienu, nepieciešams sagatavot dzemdību vīziju, kas atšķirsies no klasiskā dzemdību plāna ar iespējamu mainību. Ja ir dzemdību plāns, tātad mēs gaidām, ka tas piepildīsies, taču vīzija ir vēlamais scenārijs. Tajā ir jāietilpina vēlamā reālā dzemdību norise, ieskaitot ierašanos stacionārā, atvadīšanos no pavadošās personas, iespējamo atsāpināšanas veidu, darbības un taktikas, kas palīdzēs sāpju brīdī, un šo soli ir svarīgi praktizēt jau iepriekš, izzinot savu ķermeni un procesus, kas mazina sāpes un palīdz saglabāt mieru. Vīzijai ir jāpievieno arī kontaktu saraksts, kam piezvanīt motivējošai un atbalstošai sarunai. Tas var būt kāds tuvinieks, draudzene vai dūla, kas gaidību laikā ir iepazīta un jau zina instrumentus, kas dzemdētājai ir palīdzoši. Kontaktu sarakstā var iekļaut arī vīru, taču iepriekš tas ir jāpārrunā un jāņem vērā, ka vīrietis būs uztraukts, dzirdot vai redzot videozvanā sievieti, kas ir spēcīgu kontrakciju pārņemta, un tā var izvērsties vairāk par uztraucošu sarunu, nevis atbalstošu, kā nereti tas notiek, kad vīrietis ir dzemdību zālē. Ja ir nolemta virtuāla klātbūtne, nepieciešams izrunāt nianses, lai saruna nepārvēršas vēlākā strīdā. Vīrs var atgādināt jums elpošanas taktikas, vingrojumus un pat dziesmas, kā arī nereti palīdzoši ir joki, tāpēc vīrieša uzdevums var būt sagatavot anekdošu krājumus un atmiņu stāstus par jautriem atgadījumiem, kuros kopīgi varēsiet pakavēties. Tas veicinās tuvības sajūtu, esot attālumā.
Tik svarīgā dzīves notikumā, esot vienai, var pārņemt bailes un uztraukums, tāpēc ne mazāk svarīga ir saikne ar medicīnas personālu, vislabāk vadīties pēc principa – ar kādu komunikāciju mēs iesim, tādu saņemsim pretī. Jebkurā gadījumā medicīnas personāls ir pieredzējis un palīdz katrai topošajai māmiņai arī emocionāli, jo īpaši šajā laikā. Nevajag kautrēties ar savu vecmāti izrunāt nianses un uztraucošos jautājumus, tas palīdzēs jums sadarboties, veidos uzticības saikni un drošības sajūtu. Arī mediķiem šis ir satraucošs laiks un jauna pieredze, taču jāņem vērā, ka apmeklētāju neesamība tikai nostiprina saikni un koncentrēšanos uz sievietes dzemdību norisi.
Brīdī, kad ir saņemts apstiprinājums no ārsta, ka var doties mājās, ir vērts noorganizēt tētim neaizmirstamu pirmo satikšanos ar bērnu, jo tas nenotika dzemdību dienā. Jaunā māmiņa savu mazuli jau būs sākusi iepazīt, taču tēvam tā būs pirmā satikšanās reize, ko ir vērts atzīmēt. Dod laiku tēvam ar bērnu divatā, lai viņš var apskatīt bērnu un ļauties emocijām, apsveic jauno tēti un pastāsti, kādas sajūtas piedzīvoji brīdī, kad bērniņš piedzima, ierādi aprūpes pamatus un ļauj tēvam iesaistīties bērna aprūpē, ļauj samainīt pirmos autiņus, esot mājās, un iemūžini to, tās būs pirmās tēva atmiņas, rūpējoties par mazuli.
Piedzimt pandēmijā var būt mierpilni un skaisti, izbaudot šo laiku divatā kopā ar zīdaini ne tikai dzemdību dienā, bet arī pēc tam, atrodoties stacionārā. Tik klusi kā šobrīd, bez liekām acīm un soļiem, slimnīcas gaiteņos nav bijis nekad, un tā ir zināma priekšrocība, burtiski kā apstiprinājums, ka jaunā māmiņa un tikko pasaulē ieradies mazulis var baudīt šīs pirmās dzīves dienas klusumā un mierā, kas noteikti ir gan bērna, gan mammas interesēs.
Alise Vigule, ginekoloģe, dzemdību speciāliste
Dzemdētājas nāk noraizējušās, ka vīrs nevar piedalīties. Tas ir saprotami, jo nepiepildās gaidītais, tomēr lielākā daļa ir pat vairāk motivētas, lai izdarītu ne tik vieglo darbiņu un ātrāk atgrieztos mājās pie savas ģimenes. Protams, grūti izvērtēt, kādas sekas tas atstāj pēcdzemdību periodā un vai neveicina depresijas attīstību, kā jebkuri procesi dzemdībās, kas norit ne pēc iecerētā scenārija. Es visām savām grūtniecēm saku – dzemdības ir darbiņš, galvenokārt mammas un bērna darbs, kas jāpadara abiem kopā, un nevajag izveidot kaut kādas nereālas ekspektācijas, ka būs tikai viegli un skaisti. Viss var nebūt tik dabīgi, tik viegli, kā plānots, taču arī tas ir pieņemami.
Mediķu dzīve ir mainījusies tikai tā, ka ir vēl vairāk piesardzības un nezināmā saistībā ar “Covid-19”, bet ikviena vecmāte un ārsts joprojām iet uz darbu ar domu palīdzēt savai pacientei dzemdībās un panākt pēc iespējas labāko dzemdību iznākumu. Un es joprojām uz darbu eju tieši ar šo mērķi.
Dzemdēt vienai iespējams ir mazliet psiholoģiski un fiziski grūtāk vien tad, ja partneris tiešām ir labi sagatavojies būt kā liels atbalsts dzemdībās, nevis tikai klātesoša persona. Turklāt pētījumi pierāda, ka dažkārt vīrieša dalība dzemdībās ir bijusi pieredze, bez kuras viņi būtu varējuši arī iztikt. Tādēļ šajā neparedzamajā un stresa pilnajā “Covid” periodā es grūtniecēm ieteiktu nefokusēties uz faktu, ka partneris nevarēs būt dzemdībās, bet šo enerģiju veltīt tam, lai sakārtotu savu prātu, morāli un fiziski sagatavotos dzemdēt vienai jeb kopā ar medicīnas personālu. Var izveidot vairākus dzemdību scenārijus, kuros vīrs nav iekļauts, lai nebūtu sagrauto cerību momenta, un iet uz dzemdībām kā uz darbu, kura rezultāts ir skaista satikšanās ar mazuli. Un tētis visus sagaidīs mājās, parūpējoties pirmajās dienās gan par mammas, gan mazulīša labsajūtu. Nekas nebūs nokavēts, visa dzīve priekšā, lai rūpētos un mīlētu.
