“Tā ir liela laime dalīties ar to, kas tev sagādā prieku,” teic keramiķe, grafiķe un stikla māksliniece Ivanda Spulle-Meiere. Viņas personālizstāde “Atspīdēšana. Visu citu lietu krāsas…” būs skatāma līdz 30. decembrim Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā.
– Ik pa pieciem gadiem jums ir jauna izstāde. Ko varēsim redzēt šajā reizē?
Jau trešo reizi rīkoju izstādi, kas sakrīt ar manas dzīves apaļiem vai nedaudz kantainākiem cipariem. Arī šajā izstādē ir darbi, kuru aizsākums meklējams pirms daudziem gadiem. Tie bijuši citā formātā, griezumā vai izstādījumā, bet vēlāk jau nedaudz pārveidoti.
Ir darbi, kuru saknes atrodamas laikā, kad vasaras bija siltākas, zāle zaļāka un jūra tikai līdz celim. Tas ir aptuveni pirmais vai otrais gads akadēmijā, tātad, ja ne vakardienas, tad vismaz aizvakardienas darbi. Dažviet to nodod papīrs, kas kādreiz bija cārti balts, bet šobrīd ir skaistā tonītī. Citiem darbiem pamatnes ir viens laikmets, bet pabeigtība – gluži nesena. Taču tie labi papildina cits citu, un varbūt kādas kantainākas un spicākas izteiksmes ļoti labi sadzīvo šodienas salikumā.
– Tātad darbos, kas reiz jau tikuši pabeigti, pēc gadiem atrodas kas papildināms, tā veidojot tiem jaunu raksturu?
Jā, ar vienkāršiem paņēmieniem es uzdrošinājos darbiem dot otru dzīvi. Tas ir mans izteiksmes veids šajā laikmetā, kad tiek uzskatīts, ka nekam nav jāpaliek pāri.
Es pati saviem darbiem krāsoju rāmjus, pati stikloju un rāmēju, un man ļoti patīk šis process. Bet tas, ka darbs jau vienreiz ir iestiklots, nenozīmē, ka – punkts un āmen. Tas ir tas skaistākais, jo, ja mēs varētu pārtamborēt dzīves rakstu, varbūt daudzās vietās nesietu tik daudz mezglu vai, tieši otrādi, sasietu kaut ko kopā. Taču mēs nezinām ne soli uz priekšu, tikai varam atskatīties divus soļus atpakaļ. Un tas ir fascinējošākais, ka nekad nevar zināt, ar ko viss turpināsies.
– Šķiet, tas ir diezgan netipisks paņēmiens mākslas pasaulē.
Iespējams. Parasti ir tā, ka dalās divas lielas kategorijas. Baltā māja, kas ir stājnieki – gleznotāji, grafiķi –, un tad ir melnā māja, kas akadēmijā ir pagraba stāvā, kur, skatoties pa logu, zeme ir acu augstumā. Bet tas netraucē redzēt sauli, tieši otrādi, tu esi tuvāks un redzi, kā zālei mati sāk augt un strazdi knabinās, un kokiem lapas plaukst. Ko es ar to gribu teikt? Gleznotājam ir bilde, un viņš glezno kaut vai 30 reizes pāri, kamēr ir gatavs. Keramiķim materiāls ir sarežģītāks, tam var gadīties visādi niķi un stiķi, bet vienmēr ir kaut kādas iespējas.
Man ļoti patīk apvienot materiālus, nevis vienkārši porcelāns – un viss, bet ir kaut kādas detaļas, kas papildina. Dažreiz tās ir visādas grabažas, priekšmeti, kas ir uz izmešanas robežas, – kaltas naglas, metāla detaļas, nodedzis rokturis, āķīši un citi sīkumi. Tas ir tāds izteiksmes veids, ka nav tikai viens sastindzis pareizs. Ar visiem darbiem tā nenotiek, bet ir vairāki, kas kaut kādā veidā ir transformējušies. Kaut kas bija iesākts, es pielāgojos tam, ko pati biju veikusi, un turpinu savā rokrakstā. Ir kāds koka klucītis, vāciņi, jūras dēlītis, citreiz ilgi krāmējos ar kādu darbu.
– Šķiet, ka darbos arī teksta un attēla saderība jums ir krietni nozīmīga.
Man liekas, ka caur vārdiem es ieslēdzu darbiem enerģiju. Ārkārtīgi cenšos tam, kas ir sazīmēts, piemeklēt absolūti precīzus vārdus, un tas strādā. Pilnīgi citādāk ir ilustrācijas dzejas grāmatai, kur katra autora dzejai es veidoju redzamo pasauli attēlā. Atšķirība ir tajā, ka, ilustrējot grāmatu, vārdi jau ir doti.
– Nevar nepamanīt, ka lielā daļā darbu dominē apļi, punkti un centri. Vai tam ir kāds īpašs vēstījums?
Esmu domājusi, ka principā es sevi varētu raksturot kā apli, kas ir noslēgta forma. Ar studentiem un mākslas skolā mums bieži ir uzdevums – jāzīmē mandala, kur iekšējā aplī katrs cilvēks ir pats un ārpus apļa ir visums, bezgalība. Manos darbos aplis ir tā vienība, kas koncentrējas iekšā vai turpinās ārpasaulē. Jā, principā es esmu aplis, laikam tā var teikt. Aplis ir noslēdzies.
– Tas izklausās nedaudz fatāli…
Nē, tas ir atkarībā no tā, kāda ir izjūta. Mēs to varam salīdzināt ar uzskatu, ka mūsu zināšanas ir kaut kāds punkts vai mazs aplītis. Pa gadiem aug dzīves pieredze, izjūtas, uzkrājas “bagāžnieks”, tie paši grābekļi un tamlīdzīgi, un mēs uzzinām kaut ko vairāk. Bet, jo vairāk mēs zinām, jo vairāk nezinām. Tieši tāpat aplis ir noslēgta forma, bet tikpat labi arī bezgalīgs.
Rondo formāts manos darbos ļoti figurē. Vienā jaukā brīdī kolēģe piespēlēja optiskās briļļu lēcas, kas ir fantastisks materiāls. Tā tas viss liekas kopā, šķīvis ir apaļš, lēca apaļa, tas pats aplis tur ir. Aplis ir tāds, kas ievelk, ar to var daudz ko izteikt, un nav tā, ka tā ir pabeigta forma un punkts. Tā ir pabeigta forma, bet tur var dzīvot iekšā kosmoss. Aplis var būt arī kā plunkšķis ūdenī, kas kaut ko ieviļņo, ievibrē un aizkustina.
– Kam jūs veidojat mākslas darbus – sev, izstādēm vai pārdošanai?
Tas ir ļoti vērtīgs jautājums. Ja ir kāds konkrēts pasūtījums, tad pārdošanai, bet lielākoties tas ir man, pašai sev. Tādā veidā es izsaku savu formas izjūtu, proporciju vai materiālu salikumu. Domāju, ja tas patīk man, tad tam vajadzētu raisīt pozitīvas emocijas arī cilvēkiem, kas skatās un novērtē. Jo, kā Ingrīda Burāne teica, – mākslai ir jābūt pozitīvai, bez agresijas, asinīm, kaut kāda ļaunuma un naida.
– Tomēr tādas mākslas ir pietiekami daudz.
Jā, tā ir, bet es pie tiem nepiederu, man tas rada pretestību, es no tā cenšos norobežoties. Izteiksmes veidi var būt dažādi, bet mana pārliecība ir šāda.
– Liela nozīme jūsu darbos ir arī dabas materiāliem.
Man ļoti patīk dabīgi materiāli, un Rīgas Dabaszinību skola, kur darbojos, ir kā piepildījums. Ernestīnes ielā ir maza oāze, vesels klājiens ar ziediem, siltumnīca, kur viss zied un plaukst neatkarīgi no gadalaika. Reiz es uzdrošinājos ne tikai braukt garām un priecāties, bet vienreiz tajā dārzā arī iebrist un apjautāties. Un tā jau vairākus gadus tur darbojos, pasniedzu stikla apgleznošanu, mēģinām daudzveidīgi strādāt ar šo materiālu.
Man aiz loga ir liels ozols ar asajām lapām un milzīgi apaļajām zīlēm, ko izmantoju savos darbos. Dabīgi pabeigta forma, krāsa, materiāls, to noteikti uztveru kā tādu pildījumu savai dzīvei, kā enerģiju. Manam tētim ir izpratne par koku, viņš ir galdnieks, brālis ir koku zinātnes profesors. Tad nu es to savu saprašanu par dabu un dabīgu dzīvi iedzīvinu materiālā. Daba māksliniekam ir neizsmeļams avots, un ir darbi, kas veido saspēli ar dabas materiāliem. Man ļoti vērtīgs liekas bezgala vienkāršais trafareta princips un darbs ar aerosola krāsām. Vai absolūts izbrīns par milzīgu pieneņu lapu, tādu es to atrodu, nesu mājās, herbarizēju un ierāmēju.
– Un vēl ir arī keramika, kurai jau gadiem ilgi ir svarīga vieta jūsu daiļradē.
Man keramika ir ārkārtīgi plašs jēdziens. Es ļoti labi sajūtu porcelānu un tā apgleznošanu, man patīk virpot, un daudz kas tiek arī būvēts. Keramiķim ir jābūt darbnīcai, tā ir viņa izteiksmes vienība, pamatkapitāls. Mana darba dzīve ar skolēniem un studentiem aizņem ļoti daudz laika, es nevaru tam pilnvērtīgi pievērsties. Bet varbūt ir pēdējais laiks kaut ko mainīt.
– Nav šaubu, ka pedagoga darbs prasa daudz diennakts stundu, tādēļ vēl jo vairāk aktuāls ir jautājums – kur rodat laiku mākslai?
Pa naktīm, kad visa ģimene jau guļ, vai vēlos vakaros. Ļoti daudz kas ir tapis virtuvē uz galda vai ierāpjoties dīvāna. Pa vasarām veidojas keramikas līnija. Tagad, paskatoties uz kādiem konkrētiem darbiem, man ir pārsteigums – kā esmu tos paveikusi? Uz citiem skatoties, atceros, kāda filma pēc skaņas bijusi fonā, kāda noskaņas mūzika skanējusi.
Pēdējās divas nedēļas pirms izstādes strādāju no rīta līdz vakaram, krāsoju, rāmēju, un sajutu tādus spārnus! Paiet visa diena, tu esi piekusis, bet gandarīts. Laikam ir jāsāk vairāk domāt ar galvu, nevis ar sirdi, un vairāk laika jāvelta mākslai. Tas mans aplis, kurā dzīvoju un izsakos ar tehniku un materiālu dažādību, vēl ir puspiepildīts, man ir vēl ļoti daudz ko teikt. Katru gadu es domāju, ko darīt. Bet tas “pērļu izšuvums” ir darbs ar studentiem, un arī tas mani ļoti piepilda.
– Izstādē varam aplūkot arī jūsu dēla Gustava un citu skolnieku darbus.
Gustavs man ir ārkārtīgs pārsteigums, jo es kā māksliniece mamma un skolotāja neesmu neko daudz viņam mācījusi. Tas nozīmē, ka tie spārni tajās saknēs ir un viņam dotība jau ir pati par sevi.
Sākotnēji man bija doma dalīt šo telpu ar saviem skolotājiem Valdu Semani un Uldi Rogu, ar īpaši uzrunātiem kolēģiem un studentiem. Bet šajos apstākļos, kad kopā sanākšanas ir nereālas, es no tās domas atkāpos. Gustavs un bērni no Dabaszinību skolas nav kā glābšanas riņķis, tas ir absolūts papildinājums, atklāsme un piepildījums. Man likās, ka vajag to stūrīti krāsainu, un gaišums un košums tagad decembrī ir absolūti vietā.
– Kam ir jāpateicas par to, ka esat māksliniece?
Tie ir mani vecāki, ģimene, manas stiprās saknes, kur tiešām jūtos kā izredzēta un vienmēr atbalstīta. No tā mazā punktiņa jau esmu paaudzies aplītis un tiešām esmu laimīga, ka vecāki ir nedaudz ievirzījuši. Dzīves ceļš mani ir vedis pa stabilu, krāsainu, mākslinieciski piepildītu ceļu. Cilvēki ir bijuši dažādi, ir bijuši sirsnīgi, mīļi skolotāji, smaidīgi kā saules un laipni. Taču tagad domāju, ka varbūt tie stingrākie skolotāji, kuri ir piegriezuši to skrūvīti, ir ielikuši kaut kādas vērtības, kas vēl joprojām ir aktuālas.
– Izstādes nosaukumā ir vārds “atspīdēšana”. Ko jums tas nozīmē?
Tas ir reliģisks jēdziens, sava veida pateicība, jo uzpildīt sevi ar gaismu un tad to atspīdēt vai atstarot ar jebkuru emociju tā ir laime. Tas ir sava veida ceļš, pa kuru tiek iets. Ir darbi, kas pabeigti, un darbi, kas pārveidojas, ir sajūtas, kas rodas, turpinās, beidzās, transformējas. Īstenībā jebkas, dzīve kopumā. Šobrīd tas ir viens vārds, kas patiesībā ir bezgalīgi plašs.
Visu citu lietu krāsas ir viss, kas dzīvē ir iedomājams un neiedomājams. Tā ir sava veida vārdu spēle, kur reliģiskam un fundamentālam jēdzienam blakus ir pārējais, bet tajā pašā laikā tas viss turas kopā.
– Šis jums ir apaļas jubilejas gads. Vai, atskatoties uz paveikto, varat definēt savas dzīves lielāko vērtību?
Tas varētu būt izvēlētais ceļš, kas nav sēdēšana kantorī, kaut gan arī tas ir cienījams darbs. Kā es saku, esmu pasniedzēja – pasniedzu mēteļus, kūkas un arī kompozīciju. Man tā brīvība ir tik milzīga un krāsaina. Daru darbu, kas patīk, mācu to, kas sanāk un arī pašu piepilda. Tā ir liela laime dalīties ar to, kas tev sagādā prieku, ko pārzini aizvērtām acīm. Bieži vien cilvēki paši ir kā enciklopēdijas, bet viņiem iztrūkst pedagoga gēns. Ceru, ka man tas ir.
– Kas ir būtiskākais skolotāja un skolnieka mijiedarbības rezultāts?
Saprast, ka darboties var pilnīgi visi neatkarīgi no tā, vai viņam ir sirma galva un viņš nonāk pie manis kā neklātienes students vai mazs bērns, kurš knapi sācis iet skolā.
Es cenšos iedvesmot un vienmēr saku saviem studentiem – neejiet pa grāvi, es gribu, lai jūs ejat pa ceļu! Daudz stāstu un rādu, un vienmēr ir cilvēki, kas ir gatavi to uzņemt. Ir liels prieks redzēt studentus, kuri klausās un strādā tā, ka dzirksteles lec, ja no mīnus divi viņi saviem spēkiem rāpjas kalnā un tiek līdz desmit.
Mākslā ir līdzīgi kā literatūrā, ir burti, kas jāiemācās, lai varētu lasīt. Bet, kad jau lasām, tas notiek automātiski, mēs vairs par tiem nedomājam. Izmantojot viena alfabēta burtus, cilvēks var uzrakstīt vārdu, cits teikumu un vēl kāds romānu piecās grāmatās. Tāpat ir ar izpratni par kompozīciju, ir savs abc, kas jāzina, – krāsa, forma, faktūra un tamlīdzīgi.
– Kas ir jūsu stiprās puses? Kas sevī patīk visvairāk?
Ļoti labs jautājums, par to jāpadomā. Liekas, ka mana stiprā puse ir spēja būt dievišķās enerģijas plūsmā. Tas ir gan pedagoģiskā, gan mākslinieciskā darbā, jebkad. Varu iedvesmoties katrā solī. Tagad, attālinātās mācīšanās laikā, es nepatērēju laiku braukājot un steidzoties, es ieklausos sevī un sajūtu, ka esmu instruments, skrūvīte, iespēja.
Man ir it kā iedoti kādi graudiņi, un tā ir mana lieta, ko ar tiem daru, – noberu vai iesēju un čubinu, audzēju. Patiesībā mēs esam mazi mazītiņi rimbulīši, un tā lielākā laime ir sajust, kā tie rimbulīši jeb citi cilvēki ir sakrustojušies mums apkārt.
