Bija laiks, kad Latvijas zemnieki līdzīgi Aglonas svētceļniekiem bariem plūda uz Ulbroku, kur kā pasaules brīnumus skatīja dažādo lauku darbiem noderīgo tehniku.
Bija laiks, kad Latvijas zemnieki līdzīgi Aglonas svētceļniekiem bariem plūda uz Ulbroku, kur kā pasaules brīnumus skatīja dažādo lauku darbiem noderīgo tehniku. Tolaik tā daudzreiz bija vēl rotāta ar nu jau aizmirstības putekļiem klāto valsts kvalitātes zīmi, bet valsts bija tā vecā, satrunējusī padomjzeme, kurā pat veikalā pirkts cirvis bija jāpielāgo lietošanai, nerunājot par kādu sarežģītāku instrumentu vai mašīnu: patiesībā patērētājiem tika piedāvāts «konstruktors pieaugušajiem», ko katrs (ja vien, protams, gribēja to kādreiz lietot) pārskrūvēja savas prasmes un fantāzijas robežās. Ulbrokā notika latviešu zemnieku un zinātnieku radošā prāta paraugdemonstrējumi, kas rādīja, ko derīgu var izgatavot no principā nederīgas tehnikas, kuru tolaik piedāvāja PSRS lauksaimniecības mašīnbūves rūpniecība.
Pēc vairākiem gadiem, jau neatkarīgā valstī, arvien vairāk radās iespēju iepazīties ar rietumnieku ražojumiem lauksaimniekiem. Viņu piedāvājumu klāsts ievērojami pārsniedza Ulbrokas kādreizējā institūta pagalmu un pāris nojumju, tāpēc ar lielu ažiotāžu tika rīkotas lauksaimniecības izstādes Rāmavā, kur paviljons un pagalms plašāks. Īpaši pirmajos gados, tikko padzirdējuši par jaunas tehnikas izstādi, Rāmavā pulcējās zemnieku tūkstoši. Sevišķi pieprasīti bija stendi ar traktoriem, automašīnām un citām kustīgām vīru «rotaļlietām».
Pagājušajā nedēļā šajā Rīgas pievārtē notika gadskārtējā izstāde «Transports laukiem 2000». Arī «Ziņas» zinātkāri apstaigāja plašo teritoriju zem klajas debess un halli. Lūk, daži iespaidi.
Traktoru būves iespējas demonstrēja pāris jau ierastu («Valmet»?) siluetu un kaut kas neredzētāks. Nelielā traktoriņa logā ievietotā papīra skranda liecināja, ka šo tehnikas brīnumu laikam sauc VTZ, atstājot pašu izstādes apmeklētāju ziņā izšķirties, vai šā pašgājēja autorību piedēvēt Vladimiras rūpnīcai Krievijā vai kādai citai firmai. «Ziņas» sliecās domāt, ka šis eksponāts ir pie mums jau populārais T – 25, tikai ar priekšriteņiem uzmauktām «biezākām» riepām un tādu kā saspiestu virsbūvi, kas nedaudz atgādina «Volkswagen» markas automašīnas modernāko versiju. Pajautāt kaut ko vairāk – nebija kam.
Centrālo vietu laukumā zem klajas debess aizņēma «krievu džipu» parks. Vienuviet skatīt jaunas automašīnas gan ar parastu, gan pagarinātu bāzi un tradicionālajā hečbeka izpildījumā, gan ar kravas kasti (ar un bez tenta), gan ar, gan bez «ķenguru ķeramajiem» stieņiem radiatoru priekšā – tā, bez jokiem, bija bauda. Precizitātes labad sacīšu, ka tautā šīs automašīnas pazīstamas ar nosaukumu «Ņiva».
Turpat varēja veldzēties nostalģiskās atmiņās un priecēt acis ar cenu zīmēm tās pašas (bet, protams, tikko no konveijera nākušu) «sestās» un «septītās» markas žigulīšiem, ko par luksusa vāģiem pirms gadiem piecpadsmit divdesmit uzskatīja katrs kārtīgs padomju birokrāts. Toreiz tie bija faktiski nesasniedzams sapnis ierindas automīļiem, tagad šie «Transporta 2000» jaunākie eksemplāri tiek piedāvāti tikai par pāris tūkstošiem (tiesa, ne vairs pusaizmirsto rubļu, kuru mums savulaik tomēr bija krietni vairāk, bet – latu).
Patiesi «Ziņas» iepriecināja koncerna «AutoVAZ» pats jaunākais ražojums – automašīna «Lada», kuras siluetu ātrumā varētu sajaukt ar opelīti vai jebkuru citu tradicionālajā itāļu dizainā ieturētu «rietumnieku». Turklāt «Ziņām» veicās sastapt arī izstādes dalībfirmas pārstāvi, kura laipni uzdāvināja gan glancētu bukletu, gan pateica pašu būtiskāko par eksponātu. Un būtiskākais ir, lūk, kas: jaunums esot tikai virsbūve, «iekšas» automašīnai ir tās pašas vecās, «trešā» modeļa žigulēna 1,5 litru motors – tikai ar «iešprici». Kad jautājām, vai šai automašīnai ir priekšējo vai aizmugures riteņu piedziņa, firmas pārstāve paraustīja plecus:
– A, kas to lai zina!
No pieminēšanas vērtiem Rāmavas pagalmā var minēt kādu lietotu «Mitsubishi» markas mikroautobusiņu un vēl kādu tā bēdubrāli, ko par vecu dzelžu vērtu naudu piedāvāja iegādāties Latvijas zemniekam, kas uz gadu tūkstošu sliekšņa palicis bez braucamā.
Toties paviljonā gaidīja patiesi saviļņojošs pārdzīvojums! Nerunāsim par veco «Buldogu» – mierlaika 20. gadsimta sākuma traktoru, kas, ja tic valodām, darbojas pat ar pernicu. Nerunāsim par «Renault» dažām automašīnām, ko tikpat labi būtu iespējams aplūkot vai jebkurā autotirgotavā. Pēc «Zemgales Ziņu» domām, izstādes «Transports laukiem 2000» nagla bija vēl vecās «Sarkanās zvaigznes» brīnišķīgie mopēdi un mokiki «Stella», pat vecā labā «Rīga»! Un, raugi, kas netic, domādami, ka viņus āzē: šiem antikvārajiem eksponātiem klāt bija cenu zīmes, kas šos Brežņeva un Vosa laiku braucamos piedāvāja par nieka 230 latiem gabalā!
Tas nu laikam ir īstais braucamrīks Latvijas zemniekiem, ko viņi (tiesa, ņemot līzingu) varētu atļauties… Vismaz Rāmavas izstāde uz to orientē. Vēl kādā stendā bēdīgi nokārušos zirgu kaklus gaidīja sakas un citas zirglietas. Gribējās tomēr precizēt – varbūt sakas bija domātas zemniekiem pašiem?
Tiešām žēl, ja kāds šo izstādi būs palaidis garām. Nekas daudz vairāk par nosaukto tur jau nebija skatāms, tomēr – labāk vienreiz redzēt nekā neticēt rakstītajam!
