Nobeigums. Tagad atrodas gudrinieki, kuri māca, kas ir graudu, labības intervence, ka jāiepērk par lielāku samaksu….
Nobeigums. Sākums 24. un 31. augusta numurā.
Tagad atrodas gudrinieki, kuri māca, kas ir graudu, labības intervence, ka jāiepērk par lielāku samaksu… Bet, ja šodien graudu iepirkšanas cenu paceltu līdz kādiem 70 līdz 80 latiem par tonnu, cik tad maksātu kilograms miltu? Un cik maksās maize veikalā? Nākamais jautājums: cik zemniekam izmaksās lopbarība? Ja tā, piemēram, cūkām, veido 80 līdz 85 % no kopējām izmaksām, tad – cik liela būs gaļas, cik – piena pašizmaksa? Ko tad atkal sacīs – ka zemnieks neprot saimniekot, ka neprot ražot lētu produkciju?
Skaidrs, ka šaipusē dominē graudaudzētāju, ne lopkopju intereses: ja zemniekam ir kādi 500 ha ar graudaugiem, ar cukurbietēm, var saprast vēlmi ražu pārdot par augstāku cenu. Nu, nevar kādai vienai nozarei piešķirt lielākas privilēģijas uz citas rēķina!
Mums ir noteiktas prioritāras nozares. Aigars Kalvītis bija pirmais zemkopības ministrs no Tautas partijas. Tā kā viņš bija piensaimniecības lobijs, viņš šo nozari arī izvirzīja priekšplānā. Tāpēc tiem, kas bija ņēmuši kredītus fermu modernizēšanai, par trīs gadiem – 1997., 1998., 1999. – atmaksāja kredīta procentus tikai tāpēc vien, ka lēmuma pieņemšanas brīdī ministrs bija A.Kalvītis. Kad līdzīgas subsīdijas prasīja arī pārējie – gan gaļas, gan graudu ražotāji – nekas neizdevās: pēc šīsvasaras streika tie 2,4 miljoni latu, kas tam tika prasīti, tagad «aizies» tā sauktajām hektāru subsīdijām… Šī summa tiks sadrumstalota, jo tā jāsadala uz nepilniem 290 000 ha deklarēto sējumu, tātad – aptuveni iznāk 8,5 lati par hektāru. Un tas nav nopietni.
Ja runā par Sadarbības padomi, dzirdēti pārmetumi par tādu kā iešanu valdības pavadā. Nekā. Ja tā būtu, padomes locekļiem vajadzētu pārvērties par ierēdņiem un saņemt algu. Tomēr zināmu valsts pasūtījumu padome varētu pildīt: piemēram, vākt, sistematizēt statistikas datus, kuru patlaban valstī nav… Tā būtu iespēja aktīvistiem par savu darbību saņemt kaut nelielu samaksu, jo pagastos attieksme pret zemnieku darba koordinatoriem un viņu darba atalgojumu nav vienāda, lai gan lielākoties pagastu budžetu veido tieši zemes nodokļa ieņēmumi.
Nesen Latvijai tika uzspiesta sacensība ar Igauniju: kura valsts ātrāk tiks uzņemta Pasaules Tirdzniecības organizācijā. Mēs uzvarējām. Bet kurš guva reālu labumu? Dokumentus par iestāšanos kārtoja Ārlietu ministrija, tas ir, ierēdņi, kas neorientējas zemnieku vajadzībās… Ja salīdzina, tagad Igaunijā cūkgaļas ražošana pilnībā pieder somiem, piena ražošana vēl mazliet palikusi pašu igauņu rokās. Taču tur daudz zemes pārdots ārzemniekiem. Pēc tam igauņi attapušies, sākuši piešķirt bezprocentu kredītus uz 50 gadiem zemes pirkšanai. Latvijā neviens nezina, cik zemes mums pieder, un mūsu zemniekiem pašiem nav iespēju to pirkt.
Kas notiks, ja mēs kādā brīdī ieiesim Eiropas Savienībā? Jau tagad «Rīgas miesnieks» pieder somiem, kuriem ir brīv ievest caur Igauniju Somijā ražotu gaļu, mūsu zemē to pārstrādāt, bet gatavo produkciju sūtīt uz Eiropas Savienību kā Latvijas izstrādājumu. Tas pats var notikt arī ar miltiem un pienu. Peļņa tiek citiem.
Tagad notiek jaunas sacensības – par to, kura no kandidātvalstīm pirmā iegūs finansējumu SAPARD programmas ietvaros. Pašā ES par to pārāk nedomā, jo tās valstīm pašām ir milzum daudz problēmu.
Ko tad paredz SAPARD? Jā – lauksaimnieciskās ražošanas attīstības kreditēšanu. Taču ne jau tādos virzienos, kādos mēs to vēlētos, bet gan, piemēram, sēņu audzēšanā, kaut kādos ļoti energoietilpīgos projektos, kas citās ES valstīs nav izdevīgi. Varēs, piemēram, «ražot» somu pirtis vai atpūtas bāzes: tam banka kredītu, protams, iedos, bet, ja kāds to nespēs atmaksāt, banka būvi labprāt «savāks», lai izdevīgi pārdotu kādam rietumniekam. Ja prasīs SAPARD līdzekļus, piemēram, cūku kūtij – ko kredīta neatmaksas gadījumā lai banka ar to iesāk? Kam tā kūts būs vajadzīga?
Tālāk. Tiek piedāvāta dārga lauksaimniecības tehnika, iespēja to pirkt uz kredīta. Kurš gan negrib lieliskus traktorus, kombainus? Līdz šim bija iespēja saņemt 30 % subsīdiju jaunas tehnikas iegādei, turpmāk to vairs nav. SAPARD toties it kā piedāvā līdzīgu iespēju, «dzēšot» līdz pat 50 % vērtības, taču faktiski, ar vienu roku dodot, ar otru paņemot atpakaļ… Pirms gadiem astoņiem zemnieki, maksādami lielus kredītprocentus, faktiski stiprināja banku sektoru, bet kā ir tagad, kam patiesībā pieder bankas? Vairuma īpašnieces ir ES valstis. Tātad, maksājot gadā 14 līdz 15 procentu, mūsu zemnieks vairāku gadu laikā jau norēķinās, teiksim, par traktoru, pat vēl vairāk nekā visžēlīgi «dzēstos» 50 %, un tik un tā viņa nauda nonāk ES kabatā… Kāda tad galu galā paliek SAPARD solītā palīdzība? Faktiski ES uzspiež savus spēles noteikumus, nodrošinot garantētu noietu savai produkcijai (šajā gadījumā lauksaimniecības tehnikai).
No otras puses, no šīs ES lauksaimniecības atbalsta programmas labumu gūt var pasteigties tie, kam faktiski ar lauksaimniecību saistība maza. Piemēram, lai elementāri iztiktu, daudzi zemnieki pārdeva savus mežus. Tagad individuālo mežu īpašnieku kļuvis salīdzinoši maz. Uz viņu, mazturīgu zemnieku, rēķina lielās bagātībās iedzīvojušies koktirgotāji. Kas viņiem liedz nopirkt zemnieku saimniecību, par kādiem 100 līdz 150 tūkstošiem latu uzbūvēt greznu atpūtas kompleksu, pēc tam iet valdībā ar prasību – atbilstoši SAPARD programmai atmaksāt 50 procentu. Bet nevienā nolikumā nekas nav teikts par to, ka šāda atpūtas kompleksa būvētājam kāds kaut ko atņems, ja tur tūristu nebūs! Vai – ja pieliks divus suņus, kas nevienu kompleksam klāt nelaidīs, lai «biezā» ģimenei netraucētu baudīt atpūtu. Rezultātā – Briselē ierēdņi rakstīs, ka SAPARD nauda mērķtiecīgi izlietota, Latvijā – ka vēl viens valsts stūrītis sakārtots.
«Tādas drūmas domas man galvā varbūt arī vēl tāpēc, ka šodien vispār man sliktā diena: traktors neiet, viena govs saslimusi, no Rīgas zvanīja, ka atkal kaut kādas domstarpības ar ministriju,» Pēteris Kalniņš ar skumju smaidu mēģina atgaiņāt gan savas personīgās, gan daudzo Latvijas zemnieku likstas.
«Tomēr uzskatu, ka tieši Zemgalē varētu gūt kapitālu atbalstu no zemniekiem, ja vien viņi saprastu, kas ir darāms, » P.Kalniņš turpina. «Esmu sarunājies ar daudziem zemniekiem atsevišķi, un tad likās, ka viņi situāciju saprot. Bet kā vairāki zemnieki sanāk kopā, tā vairs neko neviens nesaprot! Es apzinos, ka cilvēkos ir milzīgs pesimisms, izmisums. Daudzi ir uz bankrota robežas…
Stāvokli pasliktina tas, ka zemnieki ne par ko nevar būt droši, nav stabilitātes, trūkst sakārtotības. P.Kalniņš nebūt neuzskata, ka visi Latvijā pieņemtie likumi un lēmumi būtu slikti, taču – vai tie strādā? Veido, piemēram, dažādas Saeimas komisijas, kas pēta «Latvenergo» miljonu zudību, pedofilu darbošanos, bet nav izveidota neviena, kuras mērķis būtu noskaidrot, kāpēc nestrādā Saeimas lēmumi. Kopumā ir iespaids, ka Latvija attīstās nevis nu jau 10 gadu, bet tikai dažus mēnešus…
Neviens zemnieks neuzstāj, lai cūkgaļu iepirktu par, teiksim, 2 latiem kilogramā, bet viņi prasa, lai tiktu sakārtota robeža, muitas noliktavas, gaļas pārstrāde.
Šie, Kalniņaprāt, ir Latvijā visnesakārtotākie jautājumi, kas kā īleni rēgojas no maisa, kas izveidots starpministriju darba grupas veidā. Dažs ierēdnis grupas sēdēs bezmaz vai atļaujas pamācīt: nu ko jūs, muļķa zemnieki, gribat. Lai gan zemnieki (nezin, tiešām nezin kāpēc!) nejautā: kāpēc jūs, muļķa ierēdņi, līdz šim neesat neko nokārtojuši?
