Klāt jau 1. septembris, un jaunie valodas likuma noteikumi ir ieguvuši juridisku spēku. Šādi noteikumi jau sen bija nepieciešami, lai precīzi reglamentētu valsts valodas lietojumu.
Klāt jau 1. septembris, un jaunie valodas likuma noteikumi ir ieguvuši juridisku spēku. Šādi noteikumi jau sen bija nepieciešami, lai precīzi reglamentētu valsts valodas lietojumu. Arī Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) augstais komisārs nacionālo minoritāšu jautājumos Makss van der Stūla kungs atzinis, ka valodas lietošanas noteikumi ar mazām iebildēm atbilst starptautiskajām normām, ir demokrātiski un respektē cilvēktiesības. Tāpat arī citas starptautiskās organizācijas nav izteikušas negatīvas piezīmes par šiem valodas likuma noteikumiem, jo patiešām tika pieņemts pats demokrātiskākais variants no iespējamajiem.
It kā viss būtu kārtībā, tomēr frakcija «Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā» (PCTVL) un citi krievvalodīgo iedzīvotāju aizstāvji vēl joprojām nav apmierināti un grasās turpināt protesta akcijas (šoreiz, iespējams, izdomās kādu interesantāku paņēmienu par aizlīmētām mutēm un bumbas novietošanu iepretim Ministru kabinetam). Šo aktīvistu argumentācija neiztur nekādu kritiku, jo nav skaidrs, pie kādiem cilvēktiesību dokumentiem viņi apelē, ja jau pat kosmopolītiski orientētā EDSO ir atzinusi, ka valodas likuma noteikumi pilnībā atbilst starptautiskajai praksei nacionālās politikas jautājumos un visām Latvijas akceptētajām cilvēktiesību normām.
Vienīgie krievvalodīgo, jo īpaši Tatjanas Ždanokas, «mēmo» domubiedru aizstāvji meklējami krievu masu informācijas līdzekļu populismā un krieviski rakstošās preses neobjektīvajā informācijas interpretācijā. Interesanti, ka Krievijas masu informācijas līdzekļi konsekventi turpina kritizēt Latvijas valsts realizēto nacionālo politiku un latviešus atspoguļot kā ultranacionālistiski noskaņotus elementus, kas viņu tautiešus uzskata par otršķirīgiem iedzīvotājiem, līdz ar to zināmā mērā pat kurinot nacionālo naidu (kas ir žurnālistu ētikas kodeksa pārkāpums).
Jāakcentē, ka, iestājoties par savām cilvēktiesībām, krievvalodīgā sabiedrības daļa aizmirst, ka Latvijas Republikas likumdošana viņiem garantē pilnu kultūrnacionālo autonomiju un to, ka Latvija tomēr ir nacionāla valsts ar latviešiem kā pamattautu, kas relatīvi ir arī lielākā tautība šajā valstī. Galu galā tieši latviešiem šī zeme ir vienīgā vieta pasaulē, kur var saglabāties nācijas dzīvais spēks, pilnvērtīgi attīstīties tās valoda un kultūra. Tieši latviešu valodas dabisko funkciju nostiprināšana ir pamats latviešu nācijas demogrāfiskai, garīgai un morāliskai atdzimšanai.
Jānis Kovaļevskis, LLU Humanitārā institūta students
