Latvijas Sporta federāciju padomes (LSFP) valde apstiprinājusi sporta stipendijas ieguvējus 2020./ 2021. studiju gadam. No saņemtajiem 72 pieteikumiem tā piešķirta 51 pretendentam, kopumā 23 sporta veidu pārstāvjiem. Lielākais skaits stipendiātu studē Rīgas Tehniskajā universitātē (21, starp kuriem arī jelgavnieks orientierists Rihards Krūmiņš) un Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā (12, kuru vidū no mūsējiem kanoe airētājs Roberts Lagzdiņš un orientieriste Signe Sirmā). Trīs no stipendiju saņēmējiem ir Latvijas Lauksaimniecības universitātes studenti: līdz ar Jelgavas peldētāju līderi un vairākkārtējo Latvijas čempionu Jevgeņiju Boicovu arī ventspilnieks velotriālists Arvis Dermaks un dobelniece triatloniste Daniela Leitāne, kuru par sportiskajiem sasniegumiem un profesijas plāniem šodien iztaujā “Ziņas”.
– Kā uzzināji par iespēju pieteikties stipendijai?
Treneris jau pagājušajā gadā pateica, ka varu mēģināt. Pieteicos, un piešķīra 700 eiro. Tāpat kā šogad.
– Kā sevi kandidātos pieteici? Kādi vispār ir stipendijas piešķiršanas kritēriji?
Jāiesniedz bija divi faili. Vienā pastāstīju par sevi un studijām, otrā – par startiem un rezultātiem Latvijas, Eiropas un pasaules čempionātos. Pagājušajā gadā, protams, starptautiska ranga sacensību bija vairāk, sarakstā nevarēju ielikt arī šāgada pasaules čempionātu, kas norisinājās jau pēc iekļaušanai noteiktā laika – septembrī. Tā ka sanāca pieminēt tikai Latvijas un Baltijas čempionātus. Klāt vēl bija jāpievieno arī attiecīgi apliecinājumi no federācijas un par sekmēm studijās no augstskolas.
– Rezultātu sarakstos redzams, ka Latvijas čempionātā Ventspilī esi uzvarējusi, bet “Riga Triathlon”, kas bija arī Baltijas čempionāts elites grupā ieņēmi septīto vietu. Kā tu vērtē šo sezonu kopumā?
Bija jau starptautiskas sacensības arī šovasar, bet “koronas” ierobežojumu dēļ uz tām nebraucu. Latvijas čempionātā Ventspilī piedalījos un uzvarēju ne olimpiskajā distancē, bet īsākā, tautas klasē, jo treneris ieteica pirms gaidāmā Baltijas čempionāta nepārforsēt. Tas notika pēc nedēļas Rīgā, Mežaparkā, un, pirmoreiz startējot elites grupā, es Eiropas sacensību vērtējumā, kur pirmās vietas ieņēma sportistes ar olimpisko pieredzi, izcīnīju septīto vietu. Bet Baltijas čempionātā biju trešā – aiz olimpietes Kaidi Kiviojas no Igaunijas un Ingas Paplauskes no Lietuvas – un nopelnīju bronzas medaļu.
– Tev nupat palika 20 gadu, konkurentes bija pārsvarā krietni vecākas un no daudz augstākām ailēm reitingā. Kad triatlonā beidzas juniora vecums?
Šogad man ir arī beidzies. Pie junioriem ar savu dzimšanas dienu decembrī arī starp it kā vienaudžiem vienmēr sanācu gandrīz gadu jaunāka. Jāatzīst, ka pāreja uz eliti starp olimpietēm un pieaugušo pasaules kausa dalībniecēm ir ļoti jūtama. Šajā ziņā labi, ka ir vēl arī sacensības “zem 23” vecumam. Biju priecīgi pārsteigta, ka pēc saviem rezultātiem tiku uz pasaules čempionātu, taču Hamburgā nefinišēju. Šķita pat mazliet dīvaini, ka 19 gados esmu vājāka par četrdesmitgadniecēm, bet tā nu tas ir. Ja par reitingu – junioros vienubrīd biju Eiropas rangā diezgan augstu, pat 15. vietā, bet šā vecuma karjeru noslēdzu ap 30.
Vietu rangā var pelnīt, pēc iespējas biežāk startējot un krājot punktus attiecīga līmeņa sacensībās, bet tas prasa arī līdzekļus, kas mūsu mazajai federācijai ir visai ierobežoti. Eiropas federācija veido tā saukto attīstības komandu jeb “Development Team”. Nākamajam gadam no četrām tajā piedāvātajām sacensībām varēšu izvēlēties divas, kur visas līdzdalības izmaksas tiks segtas.
– Esi jau izvēlējusies?
Vēl neesmu, apspriedīsimies ar treneri.
– Kas ir tavs treneris?
Māris Liepa, kurš arī pats piedalās dažādās triatlona distancēs. Viņš trenē “pats sevi”, savu dēlu, manu mammu un mani. Bet riteņbraukšanā turpinu trenēties pie Tamāras Bumbieres Dobelē.
– Vai pareizi sapratu, ka tava mamma arī nodarbojas ar triatlonu?
Jā, piedalās sacensībās, ir arī starptautiski sertificēta tiesnese un iekļauta Latvijas Triatlona federācijas valdē. Iepriekš ar triatlonu nodarbojās arī mana māsa. Un pa retam kādās sacensībās piedalās tētis. Tā ka esam tāda triatlona cienītāju ģimene.
– Spēki vienlīdz vajadzīgi trīs disciplīnās, vai kāda tomēr nemēdz būt dominējošā? Kāds bija tavs sākums sportā?
Es sāku ar peldēšanu. Kad bērnudārzā citi gāja gulēt, mani veda uz baseinu. Lai iemācītos peldēt. Pēc tam, kad jau mācījos skolā, gāju uz peldēšanas nodarbībām, un treneris piedāvāja pamēģināt triatlonu. Pirmajās divās sacensībās neko labi neveicās un līdz ar to nepatika, bet tad vecāki piesolīja balvu. Tas bija kāds 2010. gads. Nākamajās sacensībās izcīnīju pirmo vietu, dabūju solīto telefonu, un līdz ar uzvaru parādījās arī degsme. Tā esmu triatlonā jau desmit gadu. Treneres Tamāras vadībā cītīgāk pievērsos riteņbraukšanai, kas tagad kļuvusi par mīļāko disciplīnu tiktāl, ka piedalos arī riteņbraukšanas sacensībās – pārstāvēju Latviju Eiropas un arī pasaules čempionātā. Peldētāja joprojām neesmu laba, bet ar savu riteņbraucējas pieredzi varu tajā zaudēto iedzīt.
– Distances triatlonā ir dažāda garuma, vai arī olimpiskajā esi piedalījusies? Vari nosaukt kādu iespaidīgāko startu savā sportistes karjerā?
Olimpisko neesmu mēģinājusi, no 1500 metru peldēšanas, kas ir šajā distancē, man ir vēl mazliet bail. Junioros pamatā bija sprints ar 750 metru peldēšanu, 20 kilometru riteņbraukšanu un piecu kilometru skriešanu. Tad vēl supersprints ar attiecīgi uz pusi mazāk metriem un kilometriem, kas epidemioloģiskās drošības dēļ šogad bija izvēlēts arī “Rīgas triatlonā” un Baltijas čempionātā. Starp citu, bijām pirmā valsts Eiropā, kas pēc ārkārtas situācijas sarīkoja starptautiskas sacensības, un par teicamo organizāciju mūsu federācija izpelnījās atzinību un naudas balvu.
Starp saviem labākajiem startiem atceros Eiropas junioru kausa posmu Kupišķos Lietuvā. Tas bija gadā, kad beidzu 9. klasi. Gatavojoties eksāmeniem, nebiju pietiekami trenējusies, aizbraucu nobijusies, bet dabūju pirmo vietu. Riteņbraukšana mani “izvilka”. Atminos, ka nācās gan braukt, gan pēc tam arī skriet pret kalnu, bet tur augšā līdzjutēji latvieši sauc: saņemies, tu esi jau trijniekā! Saņēmos arī. Latvijas juniori uz Eiropas pjedestāla tik augstu vēl nebija tikuši. Tāpat emocionāli iespaidīgs brīdis bija pagājušajā gada jūnijā Dnipro pilsētā Ukrainā, kur arī uzvarēju junioru kausa sacensībās. Izpeldēju pusotru minūti aiz pirmajām divām līderēm, bet riteņbraukšanā viņas panācu un par pusotru minūti vēl apsteidzu. Skrienot ļoti sāka sāpēt ceļgals, kur vēlāk izrādījās meniska plīsums, taču izturēju līdz galam. Finišā cēlu rokās uzvarētājas lenti, apbalvošanā skanēja Latvijas himna – tas bija pacilājošs moments.
– Esi LLU Pārtikas tehnoloģijas fakultātes otrajā kursā – kas būs tava profesija, un kas pamudināja to izvēlēties?
Studēju Ēdināšanas un viesnīcu uzņēmējdarbības programmā, un cerams, ka būšu vadītāja. Viesnīcām pašreizējos apstākļos iet grūti, bet ēst cilvēki gribēs vienmēr. Man arī patīk gatavot, un esmu pat sapņojusi par savu mazu restorāniņu. Ģimnāzijā mācījos komerczinību klasē, kur nebija bioloģijas, ķīmijas, fizikas, līdz ar to nevarēju vecāku pēdās iet uz veterinārārstiem, un, atcerēdamās arī savus restorāniņa sapņus, izvēlējos šo. Līdzās teorētiskajām zinībām apgūstam arī praktiskas lietas. Ēdienu gatavošanas tehnoloģija šogad bija mans mīļākais priekšmets – gatavojām, garšojām, likām uz šķīvjiem un apēdām. Kopš mācības ir attālināti, tas gan pārvērties vairāk par shēmu zīmēšanu, bet labi, ka ieskaitei drīkstēja arī ko pagatavot, procesu fiksējot bildēs un aprakstos. Tā arī izdarīju.
– Savu 700 eiro sporta stipendiju izlietosi kādam konkrētam plānam vai liksi kopējā izdevumu budžetā?
Stipendiju saņemšu divās daļās, otru – pēc augstskolas apstiprinājuma, ka sekmīgi pabeigts pirmais semestris. Varbūt sanāks papildinājums kāda labāka inventāra iegādei, jo šajā ziņā triatlons ir dārgs sporta veids. Pēc profesionāliem kritērijiem jau to vajadzētu mainīt katru gadu – velosipēdu, apavus… Tā kā man sponsoru vai turīgas komandas nav un arī federācijai naudas, cik ir, tik ir, īsti tā nesanāk. Ritenim, ko lietoju vairākas sezonas, pašreiz resurss jau izsmelts, un būtu jāpērk jauns. Botas arī ātri nodilst. Nupat nopirku “Nike”, pāris treniņus uzvilku un tikai tad ieskatījos, ka tām resurss ir 50 kilometru. Tātad visdrīzāk būs jāatstāj tikai sacensībām. Tad jau redzēs, kur nāksies stipendijas naudu izlietot, bet par piešķīrumu katrā ziņā esmu priecīga.
Sporta stipendijas no valsts budžeta līdzekļiem tiek piešķirtas kopš 2007. gada, lai sekmētu studējošo augstas klases sportistu iespējas apvienot studijas ar sportiskās meistarības izaugsmi, kā arī lai popularizētu studentu sportu un veicinātu rezervju sagatavošanu Latvijas izlašu komandām.
Pieteikties stipendijai tika aicināti visu Latvijas izlašu sportisti, kuri studē akreditētā augstākās izglītības iestādē un startē sporta veidos, kuru federācijas ir Starptautisko sporta federāciju ģenerālās asociācijas (GAISF) biedri vai atzītas Starptautiskajā olimpiskajā komitejā. Stipendiju piešķiršanas kritēriji nenodala budžeta vai maksas, pilna vai nepilna laika studiju programmas, tomēr studiju ilgums nedrīkst pārsniegt studiju programmas apguvei paredzēto laika periodu.
Lēmuma pieņemšanā valde pamatojas uz Sporta stipendiju komisijas rekomendāciju, kas izstrādāta, vērtējot sportistu sekmes un sportiskos sasniegumus. LSFP Sporta stipendiju komisijas sastāvā darbojas pārstāvji no Latvijas Izglītības un zinātnes ministrijas, Latvijas Sporta federāciju padomes, Latvijas Olimpiskās komitejas, Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas un Latvijas Olimpiskās vienības.
No jelgavniekiem 2020./2021 akadēmiskajā gadā vienreizēja 1400 eiro stipendija piešķirta peldētājam Jevgeņijam Boicovam (LLU) un kanoe airētājam Robertam Lagzdiņam (LSPA), 800 eiro – orientieristiem Signei Sirmajai (LSPA) un Rihardam Krūmiņam (RTU).
Avots: LSPF
