Izbraucienā pa Latviju laikam būtu īpaši jāpiedomā pie maršruta, lai tajā pa ceļam neatrastos neviena muiža. To, lielāku un mazāku, Latvijā ir gana daudz. Cits jautājums – cik labā stāvoklī. Mums tāda mērķa izvairīties no muižām nav, tāpēc vienā izbraucienā piestājam pie veselām trim. Neviena nav no lielajām un populārajām.
Pērle Laidos
Pirmā mūsu ceļā sanāk Laidu muiža. Pašā Kurzemes viducī starp Aizputi, Kuldīgu un Skrundu atrodas Laidu pagasts, kas vairākkārt ir mainījis savu nosaukumu un robežas, kā arī administratīvo pakļautību. Pēc Otrā pasaules kara Valtaiķu pagasts pārveidots par Laides ciemu, kurā neizprotamu iemeslu dēļ iemērīts nedaudz no Kazdangas un Turlavas pagasta. Varbūt vienkārši tāpēc, lai nekas nebūtu kā senāk. 1962. gadā Laidu ciems pievienots Kuldīgas rajonam. Kopš 1990. gada pastāv Laidu pagasts ar centru Laidos un ar mazākiem ciemiem – Valtaiķi, Sermīte un Vanga. Es šajā pagastā esmu pirmo reizi un tiešām esmu pārsteigta par glīto muižas kompleksu, kas tajā paslēpies. Iespaidīgs ir arī 14,6 hektārus plašais parks ap to.
Vēsturiskā informācija vēsta, ka Laidu (Laiden) muižas pirmsākumi meklējami 16. un 17. gadsimta mijā. Muižas komplekss veidojies pie tagadējās pārvaldnieka mājas, kas ir vecākā ēka kompleksā. No 1800. līdz 1810. gadam Manteifels savai meitai cēla pašreizējo muižas pili ar saimniecības ēkām klasicisma stilā. Apbūve veidota simetriski ap pagalmu. Pilij abās pusēs viena otrai pretī klēts–ratnīca un pārvaldnieka māja, kuras ar pili savieno vārti vienotā būvapjomā.
Muiža piederēja Kurzemes bīskapa zemēm, un tikai 1562. gadā bīskaps Magnuss to izlēņojis kambarkungam E. fon Ganckovam. Pēc tam kādu laiku tā piederējusi Manteifeļa-Cēges dzimtai, bet no 17. gadsimta vidus līdz 18. gadsimta vidum – fon Brinkeniem. 1720. gadā muižu ieguvusi Mirbahu dzimta, bet no 1750. gada tā bijusi Taubes īpašumā. 1797. gadā muižu ieguva Liepājas tirgotājs Bordēls, kurš nopirka arī muižnieka titulu un kļuva par fon Bordēliusu. No viņa 1808. gadā fon Manteifels iegādājās muižu savai meitai Johannai fon Lambsdorfai, un turpmāk tā palika viņu īpašumā. Otrā pasaules kara gados te izvietojies vācu armijas hospitālis. Kopš 1921. gada muižā ierīkota skola.
Kabile, ne Sabile
Šķiet, Sabile tūristu ausīm ir biežāk dzirdēta vieta par līdzīgā nosaukuma īpašnieci Kabili. Te paslēpusies Kabiles muiža, kuras apbūves ansamblis veidojies 17.–19. gadsimtā. Tiesa, muiža ir privātīpašums un atrodas iežogotā teritorijā. Dienā, kad piebraucam, varam vien to nobildēt pāri žogam.
Pēc vēsturiskās pagasta mājaslapā atrodamās informācijas, vecākā muižas kompleksa ēka ir stirnūzis, kas sākotnēji bijusi dzīvojamā māja. Tā celta 17. gadsimta 90. gados un ir rets mūra muižas ēkas piemērs Latvijā. Pirmais stāvs veidots ar velvēm, tajā saglabājies unikāls kamīns. Ēkas celtas ap regulāru parādes pagalmu, vienā malā klēts un pārvaldnieka māja, blakus kungu mājai veļas māja, pretī – stirnūzis un stallis (izdedzis 20. gadsimta 60. gados).
Kungu māja celta 18. gadsimtā baroka stilā, un tajā saglabājies viens no retajiem rokoko interjeriem – parādes zāles griestu dekoratīvā apdare stuka veidojumā. Tādā pašā tehnikā taisīts arī kamīns. Ēka pārbūvēta 1860. gados, no šī laika arī saglabājusies interjera apdare. Pie kungu mājas 18. gadsimtā veidots regulārs dārzs, kuram 19. gadsimta vidū pievienots ainavu parks ar Desas dīķi.
Livonijas ordeņa laikā vēlākā Kabiles muižas teritorija ietilpst Kuldīgas komturijā, un ordeņa pastāvēšanas beigu posmā jau bijusi izveidota saimnieciska rakstura muiža.
Īsi, bet skaisti
Kalnansu purva taka meklējama 34 kilometru attālumā no Kuldīgas virzienā uz Rīgu, nepilnus piecus kilometrus uz dienvidiem no Kabiles atrodas Kalnansu purvs ar Bezdibeņa aci viducī. Taka diemžēl ir tikai kādu kilometru gara, lokveida, ar ļoti skaistu ainavu – purvainu mežu, ezeru un purvam raksturīgiem augiem.
Ezers un purvs atrodas 90 metru virs jūras līmeņa. Kalnansu purvs ir tipisks augstā purva paraugs un kā tāds aizsargājams, tāpat kā apkārtējā zona (kopumā ap 30 hektāru), kas pilnībā aizliedz saimniecisko darbību. Pirms Otrā pasaules kara Kalnansos nelielā apjomā tikusi iegūta kūdra, briketes žāvētas uz īpašiem no egļu kārtīm veidotiem rāmjiem, virs kuriem uzbūvēts jumtiņš. Pie ezera var nokļūt no autoceļa, šķērsojot meža nogabalu, kas ar līkloču takām un neparasto reljefu atgādina īpaši veidotu pastaigu parku.
Informācijā par purvu izcelts arī fakts, ka cilvēki no tuvas un tālas apkārtnes vienmēr ir zinājuši, ka šim purva ezeram ir ļoti mīksts un ārstniecisks ūdens. Nostāsti vēsta, ka te nauda žāvējoties, arī raganas esot redzētas, un senās publikācijās pat pieļauts, ka tas varētu būt dziļākais Latvijā, sasniedzot 93–117 metrus. Kāda teika vēsta, ka Bezdibeņa ezers pazemē savienojas ar kādu citu ezeru. Latvijas Dabas retumu krātuves dotā precīzā eholote tomēr atklāja, ka Kalnansu ezera dziļums ir tikai seši līdz septiņi metri ar vēl aptuveni uz pusi tik dziļu dūņu slāni.
Lai vai cik dziļš Bezdibenis būtu, mūsu pastaigas laikā tam ir izveidojusies ledus kārta, uz kuras gan nemēģinām kāpt un pārbaudīt patieso dziļumu. Bet ainava šeit fantastiska, tipiska purvam. Taka gan ir īsa, bet labi var noderēt, braucot aplūkot citus objektus vai kādās darīšanās un piestājot te nelielā pastaigā izvēdināt galvu. Takas garums ir tāds, lai to bez grūtībām pieveiktu arī mazi bērni.
Zudusī spozme
Šķēdes muiža ir viena no tādām vietām Latvijā, kur pārņem skumjas, ka kaut kas tāds ir aizlaists zudībā. Var vien iedomāties, cik šeit skaisti varētu būt, ka ēkas būtu izdevies saglabāt un uzturēt. Škēdes (Scheden) muižas apbūve veidojusies 18.gadsimtā. Parādes pagalma abās malās būvētas klēts un kūts, galā vienstāva mūra kungu māja. Aiz ceļa saimniecības pagalms ar staļļiem, klēti, saimniecības ēkām, bet pie dzirnavu dīķa – dzirnavas. Muiža pirmo reizi minēta 1461. gadā, kad ordeņa mestrs Johans fon Mengete piešķīris Johanam Lēvem (Loewe) un tā mantiniekiem zemesgabalu, sauktu Šķēde, par lēni. 1501. gadā Livonijas ordeņa mestrs Valters fon Pletenbergs piešķīra to lēnī Mertenam fon den Brinkenam, kura dzimtai tā pieder 200 gadu. 1729. gadā H.H. fon den Brinkena atraitne Margareta Veronika pārdod to savam dēlam Gideonam Heinriham fon Zasam. 1883. gadā īpašnieks ir Georgs fon Zass. Zasu dzimtas īpašumā muiža paliek līdz 1921. gadam, kad to pārņēma Kuldīgas apriņķa valde un tās centru iznomāja privātpersonām. No 1925. līdz 1927. gadam pilī atradās pirmās pakāpes pamatskola, vēlāk tā nonāca privātīpašumā. 1928. gadā par īpašnieku kļūst Jānis Laudams, Kuldīgas apriņķa tautskolu inspektors. Otrā pasaules kara laikā muižas ēkā izvietojies vācu armijas hospitālis.
Jācer, ka šai īpašajai vietai vēl ir izredzes uz atdzimšanu un tā lēnu garu neaizies postā. Var tikai iedomāties, cik glīti pils komplekss izskatītos, braucot garām pa ceļu, kas aizvijas tuvu ēkai.
