Smelies gaismu jaunam sākumam! Kaladū! – aizņēmos vārdus no kāda reklāmas rullīša, kas mani ir uzrunājis pēdējā laikā un dod spēku. Jo tur daudz estētikas, stiprs gars un laba mūzika. Rakstu par Latvijas mobilā telefona videoklipu ar dziesmu “Spodrē manu augumiņu”, ko noteikti tie, kas skatās TV, ne reizi vien ir ievērojuši. Jā, pašreiz kā nekad mums visiem visvairāk ir nepieciešama gaišāka dzīves noskaņa. Aizdedzot pirmo adventes sveci, aizdomājos par četru sveču aizdegšanas jēgu un nozīmi un sapratu – tad, kad tiek aizdegta pēdējā – ceturtā –, esam nonākuši vistumšākajā brīdī, tāpēc jāpalīdz gaismai ienākt istabā. Tāpēc tiek rotāta apkārtne un pušķota egle, lai tumsa paliek otrajā plānā.
Pirms nosveras kausi tumsa/gaisma, nākas pārdomāt un izvērtēt iepriekšējos laikus, kas ir bijuši savādāki, kā ierasts. It kā jau nekas citādāks, bet šogad dāvanas meklēt ir bīstamāk, doties pie mīļajiem laukos ir bezatbildība un satikt draugus ir neprāts. Tagad ar sejas aizsargmasku veikalā var paiet garām pazīstamam cilvēkam, pat nezinot, vai tas ir viņš, un, ja šķiet, ka tas ir viņš, kādu brīdi jāpadomā, vai tā ir. Mācāmies dzīvot jaunos apstākļos. Atceraties pavasara sākumu? Tas jau ir tik sen, pirmie ierobežojumi, attālinātas komunikācijas aizsākums, kaut kur pasaulē draudīgas ziņas par saslimušo skaitu, daudz vairāk brīva laika, dārzs sakārtots kā nekad, krīzes ceļojumi ar auto ar līdzpaņemtām sviestmaizēm un sajūtu, ka dzīvot savā kapsulā ir drošāk, jo pasaule kļuvusi mums bīstamāka.
Rakstot šis rindas, fonā skan radio Pieci šī gada labdarības maratons, kad septiņas dienas uzmanības fokusā ir izcelta vardarbība ģimenēs. Klausos un domāju par briesmām vismazākajā esības modelī. Ja pasaulē ir šausmas, tad vienīgā vieta, kur patverties, ir pašu mikrovide – ģimene. Realitāte ir šāda un skaitļi skaudri – katrā trešajā mikrovidē ik pa laikam notiek izvirdumi. Izrādās, ka Latvijā, salīdzinot ar citām Eiropas Savienības valstīm, ir vislielākais iedzīvotāju skaits, kuri uzskata, ka vardarbība ģimenē ir privāta lieta. Par to lielākā daļa kaunas runāt, upurējot savu dzīvi. Runājot par šo problēmu, akcentējot izraušanos no uzbūvētā slazda, ir jau skats gaismas virzienā.
Atgriežoties pie raksta sākumā pieminētās dziesmas, ko dzied “Tautumeitas”, gribas dot no tās ceļavārdus tiem, kam tie nepieciešami: “Lec saulīte rītā agri, kaladū, kaladū, Spodrē manu augumiņu, kaladū, kaladū. Vakarā‘i rietēdama, kaladū, kaladū, Deldē manu pēlājiņu, kaladū.”
Smelies gaismu jaunam sākumam, kaladū!
