«Īstās vērtības ar gadiem cilvēkā tikai nostabilizējas. Esmu sapratis, kas ir dzīves jēga. Cenšos strādāt tā, lai bērni izaugtu gudri un laimīgi, dzīvotu pārtikušā valstī, kuru visi kopā uzcelsim un no kuras negribēsies aizmukt,» stāsta Imants Kanaška.
«Īstās vērtības ar gadiem cilvēkā tikai nostabilizējas. Esmu sapratis, kas ir dzīves jēga. Cenšos strādāt tā, lai bērni izaugtu gudri un laimīgi, dzīvotu pārtikušā valstī, kuru visi kopā uzcelsim un no kuras negribēsies aizmukt,» stāsta Jelgavas Ražotāju un tirgotāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Imants Kanaška.
Vissenākie bērnības iespaidi, kas Imantam nāk prātā, saistīti ar pirmā televizora iegādi: «Es tolaik vēl biju ļoti mazs, bet atceros, cik lielu iespaidu šis pirkums uz mani atstāja. Tas bija kā mazais lodziņš uz lielo pasauli – ieguvu tik daudz informācijas, kas pārvērta manu dzīvi.»
Imants stāsta, ka vienmēr viņu vairāk ir saistījusi analītiskā domāšana, nevis zināšanu iekalšana. Arī no studijām Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā viņš vairāk atminas tos pasniedzējus, kas likuši domāt: «Man nekad mācības nav sagādājušas grūtības. Vienīgi iesaistīšanās sabiedriskajā dzīvē mazliet tās kavēja. Tolaik daudz ar studentiem kopā braukājām pa dažādām upēm. Ar Domes darbinieku Aigaru Ozolu rīkojām diskotēkas – tas viss atņēma laiku mācībām. Dzīve mainījās ceturtajā kursā, kad apprecējos. Manuprāt, zemgalietes ir tās, kas vīrus ierobežo un saliek visu pa plauktiņiem. Pateicoties sievai, kļuvu teicamnieks un godam pabeidzu akadēmiju.»
Kāzas svinētas īstā studentu garā. Imants stāsta, ka draugi bija ierakuši zemē krūku ar dzelzs rubļiem un viņam bija jāatrod «tā naudiņa, kas guļ jūras dibenā». Tas izdevās, un studenti solīja, ka tas būs pamats bagātas dzīves sākumam. Pēc 20 laulībā nodzīvotiem gadiem Imants secina, ka ģimene ir stabilitāte, kas neļauj cilvēkam plašajā pasaulē apmaldīties.
Vēl spilgts moments viņa dzīvē bijušas barikāžu dienas. Tolaik stāvēts postenī pie Saeimas nama: «Visi tagad to atceras kā šausmīgu varoņdarbu, bet, manuprāt, cilvēki jau īsti neapzinājās, ko dara. Vairāk atmiņā palikusi nebeidzamā ēšana – tantiņas tautas varoņiem tikai nesa un nesa ēdamo. Tagad nevaru viennozīmīgi pateikt, vai būtu gatavs stāties ar mietu pretī tanka stobriem. Situācijas nopietnību var novērtēt tikai pēc gadiem.»
Imants Kanaška uzskata, ka šajā gadu tūkstotī mums vajadzētu mācīties no ebreju tautas: «Viņi arī ir gadu simtiem nīcināti, bet tomēr izturējuši. Un to var panākt, atbalstot vienam otru. Jāaizmirst latviešiem raksturīgā skaudība. Ne velti ebreju biznesmeņi ir labākie pasaulē – viņi zina, ka jāatbalsta tas, kuram viss iet no rokas. Tikai tā var panākt uzplaukumu – labāk iet līderim un pārējai tautai. Tāpēc latviešiem būtu jādara viss, lai gaišākie prāti būtu ieinteresēti strādāt valsts labā, jo mazizglītota un neattīstīta valsts nekad nepanāks izrāvienu. Arī pats cenšos dzīvot pēc šiem principiem.»
