Armijā nebija slikti, un ir daudz ko atcerēties, tomēr vēlreiz tai iziet cauri negribu, atzīst 25 gadus vecais Kristaps.
Armijā nebija slikti, un ir daudz ko atcerēties, tomēr vēlreiz tai iziet cauri negribu, atzīst
25 gadus vecais Kristaps.
Obligātajā militārajā dienestā viņš nokļuva tāpat kā citi – pēc pavēstes saņemšanas pārbaudījis veselības stāvokli, kas izrādījies armijai atbilstošs, un pēc tā tikai atlicis gaidīt noteikto dienu – 18. maiju. «Es, izmantojot iespēju, izvēlējos dienēt aviācijas bāzē. 18. maijā vajadzēja pašam nokļūt bāzē Spilvē. Brauciens bija diezgan satraucošs: vilcienā satiku savu skolas biedru, kas tajā laikā strādāja par operatoru Neatkarīgajā TV un jau bija drošs par savu nākotni,» atceras Kristaps.
Spilvē tika noskaidroti visu jauniesaukto talanti, un jau tās pašas dienas vakarā jaunajiem zaldātiņiem vajadzēja doties uz mācību centru Lilastē. «No dienestā pavadītā laika tieši mācību centrā pavadītais atgādināja «īstu» armiju. Mums bija milzīga slodze un regulāras mācības. Lai arī es pirms armijas aizrāvos ar sportošanu, brīžiem man uzdevumi likās neizpildāmi,» stāsta puisis. Taču pēc mācību centra dzīve atkal esot iegājusi normālās sliedēs. Aviācijas bāzē atklājās, ka štābā ir vajadzīgs kāds karavīriņš, kurš kaut ko saprot no datoriem. «Pirms armijas man jau bija darīšana ar šo tehnikas sasniegumu, un sagadījās, ka tieši man tika «siltais krēsls» pie datora. Kopš tā laika kārtīgu armijas dzīvi vairs nepieredzēju – sēdēju tik ar datoru un «klabināju» visus štāba dokumentus. Vēlāk izdomājām taisīt paši savu avīzi, kas arī tika veidota ar datoru. Tieši armijā aiz gara laika pašmācības ceļā iemācījos programēšanu un daudzas citas ar datortehniku saistītas lietas,» tā Kristaps. Šis guvums esot bijis viens no vērtīgākajiem, jo pēc armijas, pateicoties iegūtajām zināšanām, radusies iespēja strādāt labā uzņēmumā.
Izvērtējot visu armijā notiekošo, Kristaps atzīst, ka sākumā bijušas nelielas domstarpības ar vecākiem karavīriem, kas gribējuši no jaunajiem zaldātiņiem iekasēt naudu kaut kādai kopējai kasei. Taču tas drīz esot pārgājis. Nekādu citu «ģedovščinas» veidu viņš neesot izbaudījis. «Pats būtiskākais labums, ko man deva armija, ir riebums pret alkoholu – laikam dienestā savu «cisternu» grādīgā jau paguvu izdzert,» smejas Kristaps.
—
Ja arī jums ir kas stāstāms par armiju un tajā piedzīvoto vai gluži vienkārši radušās pārdomas par citām aktuālām tēmām, rakstiet «Zemgales Ziņām» ar norādi «Pagrabam», Raiņa iela 20, Jelgava, LV 3001. E-pasts: pagrabs@zz.lv
