Pašlaik esmu nolēmis darīt visu iespējamo, lai izvairītos no obligātā militārā dienesta, stāsta deviņpadsmit gadu vecais Raitis.
Pašlaik esmu nolēmis darīt visu iespējamo, lai izvairītos no obligātā militārā dienesta, stāsta deviņpadsmit gadu vecais Raitis.
«Nu jau ilgāku laiku no rītiem ar bailēm veru vaļā pastkasti un ceru, ka pavēste par iesaukšanu obligātajā militārajā dienestā vēl nebūs pienākusi. Brīžiem pat ceru, ka tā būs kaut kur pa ceļam nomaldījusies, – man jau drīz būs divdesmit, bet visiem draugiem šī «priecīgā» vēsts pienāca septiņpadsmit gados. Varbūt tiešām paveiksies un izsprukšu,» smaidot saka Raitis.
Bērnībā viņš, tāpat kā citi puikas, ar aizrautību skatījās filmas par karu un vēlāk redzēto azartiski izspēlēja ar zēniem un daudzām meitenēm tik ļoti iemīļotajā «kariņā». «Atceros, kā, pilnā rīklē bļaudami, ieņēmām ienaidnieka (parasti vāciešu) pozīcijas, saņēmām gūstekņus un tad spīdzinājām kutinot, lai izspiestu pretinieka slepeno informāciju. Tajā laikā biju pilnīgi pārliecināts, ka kļūšu par kādu no drošsirdīgajiem tankistiem (domāts no filmas «Četri tankisti un suns»). Man pat ilgu laiku mīļākā lieta, bez kuras nevarēju aizmigt, bija «furažka» – apaļā, plakanā kareivja cepure. Vēlāk ar vēl lielu interesi skatījos ārzemju filmas, kur rādīja jau daudz profesionālāku armiju ar labāku tehnisko nodrošinājumu un disciplīnu. Protams, mani tāds dienests, kurā māca «superīgi» kauties, interesēja vēl vairāk,» atceras Raitis. Tajā laikā viņš vairs neesot vēlējies kļūt par tankistu, vilinošāka likusies iespēja izmācīties par lidotāju vai jūrnieku. Taču tagad, kad beidzot pienācis laiks veidot militāro karjeru, Raitis to vairs negrib.
«Man ir vairāki paziņas, kas dienējuši, un viņu pārdzīvoto es nevēlētos «izbaudīt». Mani nevilina iespēja atnākt no armijas bez priekšējiem zobiem – tāpat jau sevi neuzskatu par dižu skaistuli, bet bez zobiem meiteņu sirdis iekarot noteikti būtu vēl grūtāk,» smejas Raitis. «Taču, runājot nopietni, es tiešām negribu pusi no dienesta laika pavadīt slimnīcā, ārstējot it kā nejaušo kritienu sekas – tādas gadījušās visiem maniem paziņām neatkarīgi no viņu fiziskās sagatavotības. Tāpat arī negribu uz gadu būt izrauts no dzīves – kam pēc tam būšu vajadzīgs?» tā Raitis. Kā piemēru viņš min trīs savus paziņas. Pēc armijas viens no viņiem pilnībā nodzēries (tieši dienestā esot iemantots šis netikums), otrais ir bez vēsts pazudis, bet trešais jau ilgāku laiku strādā par palīgstrādnieku lauku saimniecībā. Sev viņš tādu dzīvi nevēlas. Un visbeidzot, vēl viens ne mazāk svarīgs iemesls, lai gribētu izvairīties no armijas, – higiēnas trūkums un atbaidoša izskata putras ar gaļas pildījumu, proti, tārpiem.
Pašlaik puisis ir izdomājis vairākas iespējas, kā no armijas tikt vaļā. Pirmais – tūdaļ pēc pavēstes saņemšanas fiktīvi iestāties kādā mācību iestādē. Kādam paziņam tas esot izdevies. Raitis, gan arī bez armijas draudiem vēlas iegūt augstāko izglītību, taču šajā gadā iestāties augstskolā traucēja spiedīgie finansiālie apstākļi.
Vēl viens veids, kā izbēgt no armijas, esot aizbraukt uz ārzemēm. Jau tagad viņš kārtojot dokumentus, lai dotos uz kādu Eiropas valsti peļņā. Šo iespēju Raitis atzīst par vienu no optimālākajām: varēšot gan sapelnīt naudu studijām, gan arī izvairīties no militārā dienesta. Un, protams, ir arī iespēja pavēstes ignorēt, kā to darījuši un turpina darīt vairāki viņa vienaudži. «Ar mīlestību pret valsti tam nav nekāda sakara, vienkārši dzīvi negribas sakropļot,» nopūšas puisis.
Uz jautājumu par patriotismu un katra vīrieša pienākumu kalpot valstij Raitis nedaudz aizkaitināti atbild: «No tagadējās armijas valstij labuma nav nekāda – ja pēkšņi Latvijai uzbruktu, militārā dienesta karavīriņi pajuktu uz visām pusēm. Daudz prātīgāk būtu izveidot profesionālu armiju, kur cilvēkiem reāli māca kaujas taktiku, nevis «zālāju pielīdzināšanu ar šķērītēm», kā tas ir pašlaik. Esmu pārliecināts, ka tādā armijā labprāt iestātos daudzi vīrieši, kas tagad no dienesta izvairās». Viņaprāt, muļķīgs ir arī teiciens, ka tikai armijā puisis kļūst par vīrieti. «Lai kā mums cenšas iegalvot, ka armija kļuvusi profesionālāka, tā tomēr joprojām ir pārāk zemā līmenī. Vēl aizvien es esmu pārliecināts, ka tieši armija ir viens no regulārākajiem pacientu piegādātājiem slimnīcu traumu nodaļai. To apstiprina arī atgadījums Cēsīs, kur fizisku izrēķināšanos piedzīvoja joprojām nezināms kareivju skaits,» tā Raitis.
Taču kopumā pret militāro dienestu Raitim nav pretenziju, un viņš atzīst: ja vien būtu kādas civilizētākas valsts iedzīvotājs, armijā noteikti pieteiktos brīvprātīgi. Savukārt Latvijā vienīgais dienests, kuram viņš piekristu, ir studentu militārā apmācība: tā esot gana profesionāla un arī neatrauj no dzīves kā obligātais dienests.
