“Gribētos kaut kad uz purvu aizbraukt,” kādu dienu ieminējās vecākā meita. Nav problēmu. Lūk, mēs neesam Dunikas purva taku apmeklējuši. Ja gribat pārmācīt savus pie datoriem aizsēdējušos tīņus, šī taka būs īstā, kurp viņus šoziem aizvest. Mūsējās jau ir pieradušas pie tā, ka ik pa laikam šādos pārgājienos viņas izvelkam, tāpēc īpaši daudz nepukstēja. Tomēr gluži viegli varu iedomāties kādu niķīgāku padsmitgadnieku gaužamies gājienā no purva vienas malas uz otru. Kad bija pieveikta apmēram puse no takas, vecākā meita vien noteica: “Nākamreiz būšu uzmanīgāka ar savām vēlmēm.” Pieņemu, ka vasarīgā laikā pa taku iet ir īsts baudījums, mums gadījusies diena ar pamatīgi ledainu vēju, līdz ar to turpceļš tiešām likās tāds pacietību pārbaudošs. Vēl nebijām tikuši līdz takas pusei, kad sastapām bariņu atpakaļnācēju arī ar vairākiem bērniem kompānijā. No sarunas konteksta sapratām, ka līdz galam tā arī nav tikuši. Mēs nu gan nolēmām nepadoties un izturēt līdz beigām.
Ilmāja, Dižilmāja un Mazilmāja
Patiesībā izbrauciens sākas ne gluži ar purva taku. Navigācija kā ātrāko ceļu uz purvu rāda maršrutu cauri Liepājai, bet tur esam nolēmuši iegriezties atpakaļceļā, lai uzmestu aci izslavētajiem pilsētas svētku rotājumiem, tāpēc turpceļu gribas citādāku. Izlemjam pagriezienā uz Kroti stūrēt nost no lielās šosejas un izbraukt cauri Priekulei. Pa ceļam izkāpju nobildēt jauko Ilmājas stacijas ēku. Un kārtējo reizi nospriežam, ka uz Kurzemes pusi ir vērts doties kaut vai tikai tādēļ, lai aplūkotu vietas ar tik interesantiem nosaukumiem, kādu šeit netrūkst.
Ilmāja ir stacija dzelzceļa līnijā Jelgava–Liepāja starp Kalvenes staciju un Padones pieturas punktu. Tā atrodas Durbes novada Vecpils pagastā uz robežas ar Priekules novadu. Dažus kilometrus no stacijas atrodas apdzīvotas vietas Dižilmāja un Mazilmāja. Šie nosaukumi arī pieder pie tiem, kas liek mums spriest, kā gan tie radušies. Starp citu, Ilmājas stacija tikusi atvērta 1929. gadā, neilgi pēc dzelzceļa līnijas Jelgava–Liepāja atklāšanas.
Pa ceļam uzmetam aci pelēkai mājai pelēkā dienā jeb Priekules muižai. Priekules baronu Korfu muižas nams būvēts 18. gadsimta otrajā pusē, bet 19. gadsimta otrajā pusē pēc Liepājas galvenā arhitekta Paula Maksa Berči (1840–1911) projekta pārbūvēts. Tad arī tā tuvumā tapis skatu tornītis. Baronu Korfu nams un tornītis Otrā pasaules kara laikā tika sagrauti. Muižas nams atjaunots pēc kara, bet tornītis atguva savu izskatu tikai Latvijas atmodas laikā – 20. gadsimta 90. gados. Muižā darbojas Priekules vidusskola, bet skatu tornītis ar Latvijas karogu mastā kļuvis par valsts neatkarības atjaunošanas simbolu un par priekulnieku saieta vietu valsts svētkos.
Plāns vasarai
Vēl izkāpju no automašīnas nobildēt tiltu pāri Bārtai. Upei, kas Latvijā ietek no Lietuvas, kur tā pazīstama ar nosaukumu Bartuva. Tā sākas Žemaitijas augstienē, Pluņģes rajonā, bet ietek Liepājas ezera dienvidu galā. Upes lejtece iztaisnota un ieslēgta dambjos. Kādā laivošanas maršruta aprakstā vēstīts, ka šī upe ir jauka, mežu ieloku ieskauta, ar samērā mierīgu straumi. Pagājušā gadsimta sākumā plostnieki pa Bārtu pludinājuši baļķus. Galapunktā Liepājas Tirdzniecības kanālā tos gaidījuši kuģi. Kā seni liecinieki līdz mūsu dienām upē ir palikuši vecie plostnieku dambji.
Nospriežam, ka Bārta varētu būt viena no upēm, pa kuru gribas izmēģināt izbraukt ar laivām. Tas varētu būt labs plāns kādai nedēļas nogalei vasarā. Dienas beigās ir skaidrs, ka šai pusē noteikti jāatgriežas kādreiz siltākos laikapstākļos – te vēl ļoti daudz vietu, ko aplūkot un izpētīt.
Interesanti, ka navigācija mūs vairākas reizes ātrākā ceļa meklējumos cenšas aizvest uz Lietuvu. Acīmredzot caur kaimiņvalsti būtu krietni ātrāk. Netīšām gandrīz iekrītam navigācijas slazdā, jo vienā brīdī pat nepamanām, ka dodamies tieši Lietuvas robežas virzienā un līdz tai palikuši vien pāris kilometri. Nosmejam, ka negribētos gan katrā pusē vēl sēdēt desmit dienas karantīnā, un virzāmies uz Dunikas purva takas pusi ar līkumiņu, bet pa Latvijas ceļiem.
Tīrspurvs Rucavas novadā
Purva taka atrodas Rucavas novadā, kas izvietojies pašā Latvijas dienvidrietumu daļā starp Baltijas jūru un Lietuvas Republikas robežu, ko dabā iezīmē abu valstu robežupe Sventāja. Novadā apvienoti divi pagasti – Dunika un Rucava. Vēsturiskie fakti liecina, ka dokumentos pirmo reizi Rucavas vārds minēts 1253. gada 5. aprīlī, kad Duvzares zeme tika sadalīta starp Kurzemes bīskapiju un Vācu ordeni, ko parakstīja Kurzemes bīskaps Heinrihs no Licelburgas un Vācu ordeņa mestra vietnieks Livonijā Sainas Eberhards.
Šajā un 1253. gada dokumentā vietas apzīmējums “Rutzowe” ir identisks gan vācu, gan latīņu valodā rakstītajos tekstos. Saskaņā ar 1253. gada līgumu Pape un Rucava tika atstātas Livonijas ordeņa pakļautībā. Gandrīz visā pastāvēšanas laikā Livonijas ordenis ļoti rūpējies par Livonijas–Prūsijas tirdzniecības un kara ceļa nostiprināšanu un drošību. Šis ceļš no Rīgas cauri Tukumam, Kandavai veda uz Kuldīgu, tad caur Aizputi, Durbi, Grobiņu un Rucavu tālāk uz Klaipēdu un Prūsiju. Ceļam bija būtiska nozīme Rucavas novada ekonomiskajās norisēs, un tas sekmēja amatnieku un tirgotāju brīvciema Paurupes (tagadējais Rucavas centrs) izveidošanos.
Interesanti, ka Rucavas nozīmīgumu jau vēlāk, hercoga Jēkaba laikā, pastiprinājis hercogistes pasta ceļš jeb Jelgavas–Klaipēdas lielceļš, kas, sasniedzot Skrundu, tālāk virzījās caur Priekuli, Bārtu, Rucavu, Sventāju un Palangu. Rucavas novadu šķērsoja arī ceļš uz Liepāju gar jūru, no Sventājas caur Papi un tālāk uz Bernātiem. Hercoga Jēkaba laikā Rucavā, Paurupes ciemu ieskaitot, darbojusies vadmalas austuve un veltuve, linu austuve, salpetra vārītava, krāsotava, dzintara virpotava, dažos avotos ir norādes, ka bijusi arī zvanu lietuve un šauteņu darbnīca.
Savukārt par pašu purvu atrodama informācija, ka 1936. gadā purvā uziets 9. gadsimta senlietu depozīts, kurā ietilpuši divi egles dēlīšu vairogi. Tie ir līdz šim vienīgie tik labi saglabājušies atradumi Latvijā. Pēc vietējo iedzīvotāju nostāstiem, purvā ir nogrimis tanks, tomēr nevienam to vēl neesot izdevies atrast.
Tīrspurvs ir sūnu jeb augstais purvs. Tādu nosaukumu šis purva tips ieguvis kupolveida formas dēļ – tā veidojas, purvam attīstoties. Kupolu veido sfagnu sūnas, kas purva centrālajā daļā aug daudz straujāk, kā arī uzkrāj vairāk ūdens, jo purva malās tas ātrāk notek uz apkārtējām teritorijām. Šobrīd kūdras slānis centrālajā daļā ir sasniedzis vismaz septiņu metru biezumu, kas nozīmē, ka tas savu dzīvi sāka pirms vismaz 7000 gadu, jo gada laikā kūdras slānis augstajos purvos palielinās par aptuveni vienu milimetru.
Šajā purvā atrasta reta un īpaši aizsargājama sūnu suga – sfagnu apaļlape, kas sastopama tikai nedaudzos Rietumlatvijas purvos. Purva centrālā daļa ir klaja, tajā ir daudz akaču. Tīrspurva vidū atrodas priedēm, vaivariņu ceriem un rasenēm apaugušas saliņas, kam apkārt izvietojušies vairāki dziļi ezeri. Dabas liegumā ligzdo arī retas un aizsargājamas putnu sugas. Liegums šeit izveidots 1977. gadā, lai aizsargātu parastā skābarža audzes. Vēlāk tā teritorija paplašināta, pievienojot Dunikas tīreli jeb Tīrspurvu. Dabas liegums (1802 hektāru platībā) iekļauts ES aizsargājamo dabas teritoriju “Natura 2000” un ES putniem nozīmīgo teritoriju sarakstā. Izturīgākajiem gājējiem, kam pietiek spēka šķērsot visu purvu, takas galā sarūpēts pārsteigums – 11 hektāru platībā ir apskatāma minētā skābaržu audze (Luknes skābaržu audze). Šobrīd tā ir vienīgā un lielākā parastā skābaržu tīraudze Latvijā. Luknē to populācija sasniedz savas izplatības galējo ziemeļrietumu robežu. Mēs skābaržus nedodamies pētīt un, aizgājuši līdz purva otram galam, griežamies atpakaļ, jo pulkstenis virzās uz četriem pēcpusdienā un ir skaidrs, ka drīz kļūs tumšs.
Kā jau varēja paredzēt turpceļā, atpakaļ iet ir patīkamāk un siltāk, jo vējš nu pūš mums no mugurpuses. Galā, kā jau parasti pēc kārtīgas pastaigas, automašīnu visi sasniedz gandarīti par pieveikto pastaigu un nepadošanos pusceļā. Nobrīnāmies gan, kad purvā sastopam ģimeni ar diviem pavisam maziem bērniem, kas tikai tagad devušies turpceļā, bet nospriežam, ka viņi, visticamāk, neplāno pieveikt visu maršrutu. Ar diviem tādiem bērneļiem tumsā nākt atpakaļ pa taku varētu nebūt ļoti ērti, ņemot vērā, ka laipa mitrajā laikā vietām ir krietni slidena un daudzās vietās tai arī bojāti dēļi.
