Elizabete Pavlovska ir kultūras un izglītības cilvēks, kura atradusi iespēju abas šīs jomas apvienot. Organizējot un vadot dažādus Imanta Ziedoņa fonda “Viegli” kultūras notikumus, viņa vienlaikus meistarīgi veido nozīmīgu atbalsta programmu skolēniem un skolotājiem. Saspēlējot kopā mūziku, literatūru un sarunas, tiek radītas aizvien jaunas idejas, kā citam citu atbalstīt un iedvesmot.
– Pāris gadu pēc vidusskolas beigšanas tu atgriezies savā skolā par skolotāju. Kāds bija šis periods, kad no skolnieces kļuvi par pedagogu?
Mācoties Jelgavas 4. vidusskolā, es diezgan aktīvi piedalījos skolas dzīvē, dziedāju korī, darbojos pašpārvaldē. Kad pabeidzu skolu, man kā kultūras cilvēkam loģiskais ceļš bija Kultūras akadēmija, taču nabassaiti ar savu skolu nepārgriezu. Man bija izveidojušās brīnišķīgas attiecības ar direktora vietnieci Sanitu Baltiņu, un, lai arī jau studēju, visu laiku atgriezos skolā, kur turpināju vadīt pasākumus un palīdzēt dažādās aktivitātēs. Kādā brīdī Sanita jautāja – varbūt tev ir jāsāk strādāt skolā? Man ļoti patīk komunicēt ar jauniešiem, un tā es sāku vadīt publiskās runas fakultatīvu. Tad pienāca diena, kad Sanita ierosināja – varbūt tev vajadzētu audzināt klasi? Es biju ļoti pārsteigta, tomēr lēcu iekšā piedzīvojumā, un tā sākās mana lielā avantūra skolā. Audzināšanā bija jāņem piektā klase, jaunieši, ar kuriem man bija tikai 12 gadu starpība. No vienas puses, tas ir daudz, jo esmu pieaugušais, studēju, bet patiesībā tas ir maz. Tomēr tas viss bija ļoti interesanti. Pēc akadēmijas klāt piemācījos pedagoģijas kursu, kas deva man atļauju strādāt skolā pilnu slodzi, un tad es pastrādāju tur vēl pāris gadu, mācīju arī sociālās zinības. Taču paralēli tam kultūra visu laiku bija klātesoša.
– Nojaušu, ka darbs skolā bija izaicinājumiem pilns, bet es nejautāšu par grūtībām. Tieši pretēji – kas tev skolas periodā patika visvairāk, kas sildīja sirdi un iedvesmoja?
Jā, par grūtībām šodien ļoti daudz runā, tādēļ labāk par pozitīvo. Es domāju, ka veiksmes formula ir attiecības ar skolēniem un kolēģiem. Izglītība ir tāda interesanta nozare, kurā praktiski nav iespējama rutīna. It kā tu katru dienu dari vienu un to pašu, bet dienas nav vienādas, tas vienkārši nav iespējams. Man ļoti patika tas periods. Es centos veidot labas attiecības ar visiem skolēniem, turēju vaļā savas durvis, viņi varēja nākt starpbrīžos pie manis. Es apbrīnoju jauniešus, to, ka viņi zina trīs un piecas reizes vairāk, nekā es zināju tajā vecumā. Man patika viņu domāšana, tas, kā veidojām attiecības, risinājām sarunas. Noķert to garšu, kā mēs kopā veidojam lietas. Taču sākumā negāja viegli. Atceros, bija sestās klases Ziemassvētku pasākums, kad viņiem teicu – redzat, vajadzēja paiet pusotram gadam, lai mums beidzot izdotos sarunāt.
Man skolā patika tās lielās idejas. Tas, ka var salauzt kādu iesīkstējušu procesu un parādīt citādi. Tas noteikti arī mani izaudzināja. Un, protams, milzīga vērtība ir kolēģi. Sanita Baltiņa ir vienkārši mans totāls dzīves skolotājs un nu jau tagad arī ļoti labs draugs, bet bija arī daudzi citi skolotāji. Jā, skolas laikā es, protams, biju aktīva skolniece un vadīju notikumus, daudzi mani zināja. Taču sajūtas bija tādas duālas – no vienas puses, tas ir vienkārši, tā ir tava skola, tu visu zini, esi kā savējais, bet, no otras puses, tas prasa vairāk atbildības, daudzi vecāki un skolēni ir tevi redzējuši, varbūt atceras, ka pavisam nesen te mācījies. Tas bija liels izaicinājums. Mulsinoši bija arī tas, ka mani skolotāji kļuva par kolēģiem un viņi bija jāsāk uzrunāt uz tu. Taču cilvēki, sarunas un smiešanās ir liels enerģijas avots, tas ļoti palīdz.
– Tomēr kādā brīdī izlēmi no skolas doties prom.
Kad gāju prom no skolas, mani skolēni beidza septīto klasi. Es esmu ļoti emocionāla, taču man kaut kā viņiem bija jāpasniedz šis fakts, tādēļ uzrakstīju vēstuli, ko pati varētu nolasīt. Es gāju prom bez īpaša iemesla, un to bija grūti izskaidrot. Ja tu kaut ko pamet, ir vajadzīgs iemesls, piemēram, pārvācies, tev piedāvā ļoti labu darbu, brauc uz ārzemēm. Bet es vienkārši biju pieņēmusi lēmumu iet prom. Uzcepu kūku un devos uz klasi. Kad nolasīju vēstuli, nevienam nebija jautājumu. Un es sapratu, cik tas ir forši! Viņiem tolaik bija četrpadsmit gadu, un mēs bijām uzbūvējuši tik pieaugušas un skaistas attiecības, ka es varēju vienkārši izstāstīt, kā ir, un tā bija vispārēja pieņemšana. Bija tik jauki, ka septītās klases jauniešiem varēju nolasīt to pašu vēstuli, ko nosūtīju vecākiem, viņiem tā uztvere bija tieši tāda pati. Tā bija ļoti skaista sajūta.
– Esi pavisam prom no skolas, vai tomēr plāno kādreiz atgriezties?
Es ik pa laikam par to padomāju. Man ļoti patīk vieta, kur esmu tagad, tā ir pa vidu starp izglītību un kultūru. Es nevarēju iedomāties, ka tik ātri atradīšu to zelta vidusceļu, kā varu būt abās lietās. Vai atgriezīšos formālajā izglītībā – nevar zināt, varbūt būs kāds viens priekšmets, ko pasniegšu vai tamlīdzīgi, varbūt tā būs neformālā izglītība. Bet izglītība noteikti man ļoti patīk.
– Tālāk tavs ceļš veda pretim Imantam Ziedonim un fondam “Viegli”.
Patiesībā tas arī ir, pateicoties 4. vidusskolai un apstākļu sakritībai, kam manā dzīvē ir liela nozīme. Kaut kas notiek, tajā brīdī liekas, kas tas ir, kāpēc tas vispār notiek? Bet pēc kāda laika atskaties un ļoti labi saproti iemeslus.
Es strādāju skolā, un skolniece Sallija Kļavkalne, kas nu jau man ir ļoti laba draudzene, rakstīja zinātniski pētniecisko darbu par Imanta Ziedoņa idejām un fondu “Viegli”. Kopā ar darba vadītāju viņas atnāca pie manis un teica, ka ir apstājušās pie darba praktiskās daļas, un lūdza padomu. Tā mēs nonācām pie “Laiks Ziedonim” ceremonijas, ko nolēmām sarīkot savā skolā. Aizbraucām saskaņot šo ideju ar fondu, un vadītāja Žanete Grende joprojām atceras, ka toreiz nodomājusi – tā Elizabete ir pilnīgi traka! Viņa ļoti labi zināja, ko nozīmē šādu ceremoniju sarīkot. Taču tas vēl nebija viss, sarunas laikā sapratām, ka skolā tomēr varētu būt pārāk šauri. Varbūt organizējam labāk pilsētā? Vai varbūt pat novadā? Un tā mēs aizbraucām mājās ar domu, ka organizēsim “Zemgales laiks Ziedonim”.
– Un tā šis pasākums notiek jau četrus gadus.
Jā, un tā ir ļoti laba sajūta. Tās ir konkrētas vērtības, ko izceļam, un visi tie cilvēki varētu būt arī “Latvijas laiks Ziedonim” laureāti. Jo tie stāsti ir ļoti īpaši. Tu klausies un domā, kāpēc mēs par šiem cilvēkiem nezinām neko. Jo īpaši novadpētniecībā vai tautsaimniecībā. Un simpātiskākais ir tas, ka viņiem to slavināšanu nemaz nevajag. Viņi brīnās – kāda balva, kāpēc man ir jābrauc? Bet, kad roc dziļāk un viņš stāsta stāstus citu aiz cita, tad viss kļūst skaidrs.
– Pašlaik nozīmīgs fonda projekts, pie kura strādā, ir “Ziedoņa klase”, pastāsti, lūdzu, par to.
Kad biju izlēmusi, ka došos prom no skolas, Žanete teica, lai atbraucu parunāties, jo fondā bija radusies doma doties izglītībā. Imants ir teicis, ka Latvijai būs nākotne, ja mēs tiešām veltīsim laiku un līdzekļus izglītībai. Tā pirms diviem gadiem ar astīti sākām būvēt šo ideju, un pagājušajā gadā piedzima “Ziedoņa klase”.
Daudziem klase asociējas ar populārāko nodarbību, kas ir izlaušanās spēle. Taču galvenā ideja ir runāt un domāt par citādu mācīšanos. Galvenā funkcija ir palīdzēt skolotājiem iet ārā no skolas un piedzīvot kaut ko nebijušāku. Protams, dzīve šobrīd ir iegriezusi savas korekcijas, taču mēs pielāgojamies un plānojam nākamo gadu. Ārējie procesi ir apstājušies, bet iekšējie notiek ļoti intensīvi. Top aizvien jaunas nodarbības, piemēram, pašlaik veidojam tādu kā detektīvspēli par Imantu Ziedoni, kurā, dodoties cauri tēmām, varēs izprast viņa personības dažādās šķautnes. Otra nodarbība ir mūzikas lektorijs, kur izmantosim fonda “Viegli” radīto mūziku un kopā ar Vidzemes kamerorķestri iedzīvināsim to jaunā skanējumā. Veidosim dažādas metodikas par mūziku un dzeju, par to, kā literatūra ietekmē mūziku, un otrādi.
– Vai kaut kas top arī mazākiem bērniem?
Pagājušajā gadā uz Ziemassvētkiem radījām “Lāča Andreja stundu”, izglītojošu izrādi, kurā mēs ar mazajiem pirmsskolas un sākumskolas skatītājiem runājām par Ziedoni. Atdzīvojās Kroko un Dils – tēli no Ziedoņa grāmatas “Blēņas un pasakas,” un tad atnāk lācis Andrejs Upītis. Viņš dzīvo Murjāņos, zina visus stāstus un Ziedoņa muzejā pat raksta blogu. Šogad izdomājām, ka jāuztaisa jauna izrāde, ko pielāgojām videoformātam, un tagad, svētku laikā, visiem bez maksas ir iespēja vērot šo digitālo notikumu.
– “Ziedoņa klasē” mācās ne tikai skolēni, bet arī pedagogi.
Jā, tā ir lielā paralēlā lieta, kas dzima kā ideja virtuvē, kā jau ļoti bieži tas notiek. Pagājušajā gadā aizsākām sarunu vakarus “Skolotājs ir personība”, ko, “pateicoties” pandēmijai, sākām raidīt tiešsaistē. Šobrīd tā šķiet pilnīgi loģiska lieta, kā mēs iepriekš varējām to nedarīt? Paralēli šogad 19. oktobrī, manā dzimšanas dienā, paspējām uztaisīt arī konferenci “Skolotājs ir personība” Ziedoņa zālē Nacionālajā bibliotēkā. Tā bija pirmā skolotāju pašizaugsmes konference, kurā runājām par lietām, kas iedvesmo, jo tā pedagoga profesijā ļoti pietrūkst. Ļoti ceram, ka konference kļūs par manas dzimšanas dienas tradīciju.
Skolotājiem ir daudz kursu, semināru un konferenču par un ap profesionālo, bet ļoti pietrūkst informācijas, kā pašam par sevi parūpēties, kā nepazust šajā laikā. Tāda konference ir kā svētku diena, kurā var ne tikai izglītoties par to, kas pašam svarīgs, bet arī sajust, ka par tevi parūpējas. Šobrīd skolotājiem nav viegli, visu dienu vadīt stundās zoomā ir milzīgs izaicinājums. Jauniešiem būs jākārto eksāmeni un jāsaņem labas atzīmes, no skolotājiem tas prasa ļoti daudz, un mūsu uzdevums ir viņus nedaudz pacelt.
– Kuras, tavuprāt, ir svarīgākās lietas, ar kurām ne tikai skolotājus, bet arī cits citu varam iedvesmot un atbalstīt?
Mūsu lielākā atziņa saistībā ar “Ziedoņa klases” projektiem ir tāda, ka cilvēkiem vienkārši vajag, lai viņus samīļo, kaut vai e-pastā. Lai cik tas triviāli varbūt neizklausītos. Pavasarī, kad vairs nevarējām satikties, nolēmām, ka regulāri sūtīsim skolotājiem e-pastus. Sākām ar kaut ko ļoti vienkāršu, apkopojām kultūras piedāvājumu un uzrakstījām sirsnīgu vēstulīti. Atbildes bija tādas, it kā mēs būtu nosūtījuši lielas dāvanas!
Skolotājiem pietrūkst iedvesmošanās, padoma, komūnas veidošanas. Bet vēl vairāk pietrūkst jebkāda veida samīļošanas, paldies, lūdzu, virtuālo apskāvienu, kā tagad tas ir jādara. Tās ir ļoti vienkāršas lietas, kas, runājot par svētku laiku, ir vēl vairāk svarīgas. Šie ir pirmie svētki, kad nevaram satikties. Ir apstākļi, kas jāpieņem, esam spiesti rīkot “zoomsvētkus”, taču varam sūtīt cits citam siltus un jaukus vārdus.
– Kāda bija tava bērnība un skolas laiks, kuras ir tās atmiņas, kas sasilda un samīļo tevi pašu?
Man ir ļoti feina ģimene. Gēni ir gēni, un tā tas vienkārši ir. Mamma vienmēr saka – pati tu mūs izvēlējies! Un droši vien tā arī ir. Bērnība man bija ļoti jauka, tētis (Valdis Pavlovskis) tajā laikā strādāja leļļu teātrī un daudz režisēja. Līdz ar to viss bija par un ap kultūru, un arī es biju tajā burbulī. Vecāki bija ļoti sabiedriski, un parasti nedēļas nogales pagāja, apmeklējot koncertus vai teātrus.
Jāatzīst, ka vecāki racionālu iemeslu dēļ nebija ārkārtīgi priecīgi, ka es dodos kultūras virzienā, viņi teica – tomēr padomā, vai tiešām to vajag. Bet, kad vienā tēta organizētā notikumā biju kā brīvprātīgā, viņš saprata, ka tas ir īstais ceļš, tā ir jābūt. Un tā mēs kādu laiku arī ar tēti strādājām kopā. Viņš man noteikti ir liels iedvesmotājs un autoritāte.
Tāpat arī mamma, kura šobrīd vada Jelgavas Dzimtsarakstu nodaļu, kas totāli ir viņas vieta. Ir brīnišķīgi vērot, kā viņa ieguldās, lai katras laulības būtu īpašs notikums. Mamma ir aktīva un asprātīga, humora izjūta man noteikti ir no vecākiem. Un tad ir arī superforša māsa, kas arī darbojas kultūrā, tikko pabeidza Rīgas Doma kora skolu un kaļ savus nākotnes plānus saistībā ar mūzikliem. Ģimeniskā kopā būšana man ir ļoti svarīga, tāpat arī draugi, kopīgās svētku svinēšanas. Man patīk arī būt vienai un pārdomāt lietas, bet cilvēks un sarunas ir galvenā atslēga.
– Ļoti daudzi mīl citēt Ziedoni dažādās dzīves situācijās. Kuri ir tie Ziedoņa domugraudi, kas tev ir svarīgi, ko izmanto ikdienā vai ik pa brīdim atceries?
Mani fascinē Ziedoņa pārlaicīgums. Nesen mums bija sapulce par jauno nodarbību, ko gatavojam. Tajā būs tāda sadaļa kā paradokss, un mēs runājām par to, kas tad ir Ziedoņa paradokss. Viens no tiem ir pārlaicīgums, piemēram, klausoties 1990. gada interviju, saproti, ka viņš runā par šodienu. Un otrs ir nejaušība. Bieži mūsu vadītāja Žanete saka, ka viņš ar mums nodarbojas. Piemēram, projektā ir kaut kāds strupceļš. Mums birojā ir vairākas Imanta fotogrāfijas, un tad Žanete skatās tajās un saka – nu ko tu ar mums nodarbojies visu laiku?
Ir, protams, konkrētas Imanta atziņas, kas man svarīgas, piemēram, “dzīves jēga ir prieks”, kuru šajā laikā, no vienas puses, ir grūti piekopt. Taču ir jauki atrast prieku mazās lietās un ieraudzīt jaunas iespējas. Piemēram, iespēju digitalizēt Lāča Andreja stundu, un cilvēki raksta vēstules un priecājas, ka tas notiks.
Man patīk Imanta nejaušība. Re, tepat ir viņa grāmata “Minimismi”, ko mēs saucam par vārdnīcu, un parasti kādos notikumos to nejauši uzšķiram un lasām, ko viņš saka. Un es tagad uzšķiru šādu: “Mani mācīja tēvs un māte, un es atceros, ko viņi mācīja – tas, kas man uzticēts, to es padaru. Es pie tā turos.” Man pilnīgi skudriņas pārskrēja pār muguru, jo tā tiešām ir! Tas, kas man uzticēts, – pie tā es turos, un es nevaru atstāt lietas pusratā. Imants atkal trāpīja desmitniekā!
Imantam ir tik daudz kodolīgu sakāmo, izdalīt vienu nemaz nav iespējams. Viņš ir teicis tik daudzas lietas, tajā pašā laikā tik nesaprotamas. Viņš arī mūs māca paskatīties uz lietām no cita skatpunkta un sarunāties, jo tā ir atslēga. Viņš ir tik neviennozīmīgs, tādēļ cilvēki grib par to runāt un analizēt. Tā viņš ar mums nodarbojas.
