Izglītības atslēga pasaulei
“Pēc desmit gadiem mana izpratne mainījās, man strauji kļūstot pieaugušai, un pēc tam avārija allaž atsauca man atmiņā apaču sievietes un lēmumus, kas visi kopā veido dzīvi, – izvēles, ko cilvēki izdara kopīgi un pa vienam un kas apvienojoties rada vienu atsevišķu notikumu. Smilšu graudiņi, kas neaprēķināmi sablīvējas, kļūstot par nogulumiezi un pēc tam par klinti,” atskatoties atpakaļ savā pagātnē, grāmatā “Izglītotā” spriež tās autore Tara Vestovera.
Noteikti viena no interesantākajām un aizraujošākajām grāmatām, kas pēdējā laikā lasītas. Tik sen nebija piemeklējis tāds lasīšanas neprāts, ka nav intereses nedz doties paēst vakariņas, nedz iet gulēt, kamēr grāmatai nebūs pielikts punkts.
Tara Vestovera (Tara Westover, ASV, 1986) piedzima mormoņu ģimenē un skolā sāka mācīties vien septiņpadsmit gadu vecumā. Taras tēvs, būdams nelokāmi pārliecināts par tuvo pasaules galu un valdības sazvērestībām, cik spēdams, norobežoja savu ģimeni no sabiedrības. “Man ir tikai septiņi gadi, tomēr es saprotu, ka tieši tas vairāk par visu citu padara manu ģimeni atšķirīgu: mēs neejam skolā. Tētis bažījas, ka valdība piespiedīs mūs iet skolā, bet valdība to nevar, jo nemaz nezina par mums. Četriem no manu vecāku septiņiem bērniem nav dzimšanas apliecības. Mums nav medicīnas kartes, jo esam piedzimuši mājās un nekad neesam redzējuši nevienu ārstu vai medmāsu.”
Nebija neviena, kurš gādātu, ka šīs ģimenes bērni iegūst izglītību un saņem medicīnisko palīdzību, vai iejauktos, kad Taras vecākais brālis kļuva varmācīgs: “Mani uzrāva kājās. Sons sakampa dūrē manus matus – tāpat kā viņreiz, tuvu matu saknēm, lai varētu mani virzīt, – un izvilka mani gaitenī. Mana galva bija piespiesta pie viņa krūtīm. Redzēju tikai paklāju, kas lidoja garām manām klūpošajām kājām. Galva dunēja, bija grūti elpot, tomēr es sāku saprast, kas notiek. Tad man acīs saskrēja asaras.”
Tomēr Tara nolēma izmēģināt citādu dzīvesveidu un patstāvīgi sagatavojās iestājeksāmeniem koledžā. Ceļš uz izglītību mainīja Taru un aizveda līdz pat Hārvardai un Kembridžai, kur viņa ieguva doktora grādu vēsturē. Tikai tad viņa sāka prātot, vai nav aizceļojusi par tālu un vai vēl pastāv ceļš, kas ved uz mājām.
Protams, tas tikai izklausās vienkārši grāmatas aprakstā, taču lasot izjūtas ir pavisam citādas – kad saproti, ar kādiem pārbaudījumiem jāsaskaras šai meitenei, audzinātai ne tikai mormoņu tradīcijās, bet piedevām fanātiski apmāta tēva un mātes veidotā ģimenē. Nedomāju, ka kādam šķiet – mācības Hārvardā vai Kembridžā varētu būt vieglas pat talantīgam teicamniekam, bet kādas tās ir, ja skolas vielu esi centies apgūt pats, turklāt nevis secīgi no pirmās klases, bet jau krietni vēlāk pēc paša izpratnes, kā to vajadzētu darīt? Nemaz nerunājot par kultūršoku it visā apkārtējā – cilvēku ģērbšanās stilā, runas manierē, attieksmē pret baznīcu, skolu, medicīnu un visu pārējo. Grāmatā tik uzskatāmi, cik vien iespējams, ar kāda personīgo pieredzi parādīta izglītības nozīme sabiedrības uztveres veidošanā. Cik gan lielas ir iespējas manipulēt ar mazizglītotiem cilvēkiem, to apjaust var, izlasot šo grāmatu.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
