Zaļās pastalās pa pasauli staigā Dievs, tā simboliskā ainavā Fricis Bārda dzejiski portretē pavasara atnākšanu Latvijā. Ar kosmisku spēku Ojāra Vācieša dzejā skan ziemas saulgriežu rits:
“Tās ir bazūnes, bazūnes
tumsas tornis ir sagriezies, sagriezies, sagriezies
gads uz gaismas pusi ir
pagriezies.
Tumsas palagu ņem nost
Un pirmo vizbuļu kājautiem
Sagriez.”
Tā divu dažādu paaudžu dzejnieki, portretējot Latvijas gada ritumu, ieliek pamatīgus tēlus – Dieva pastalas un vizbuļu kājauti. Tas nav tikai skaistumam, viņi māca mums redzēt simbolos, sajust lielās dimensijās un pār ikdienas soļu skaistumu likt dvēselei lēkt, skriet, dejot, traukties, kāpt un laika kustību griezt uz priekšu.
Dvēsele… nepieradinātā dvēsele, kāda baltiešiem ir bijusi, kad nacionālās atmodas vilnis bija pirmais, kas sabangoja triju Baltijas jūras krastā dzīvojošu tautu identitātes jūtas un modināja dibināt savu valsti. Bet pirms valsts bija tie pirmie, kas redzēja gara acīm igauņu, latviešu un lietuviešu patību pasaules ainavā.
Gribu dalīt iespaidus par nesen redzēto izstādi “Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstu mākslā”. Izstādei ir sava biogrāfija, vispirms tā ir ekspozīcija Parīzes Orsē muzejā, tad Tallinā, Viļņā, un beidzot ilgi gaidītais skaistums Rīgā. Pirms ieejas ir simboliska bērzu birzs un soliņš, tur apsēžoties, var noskatīties izstādes video ar bagātu saturu, kad pirmie baltiešu profesionālie mākslinieki, ietverot tautas folkloras, mītu un ainavas poētiku, radīja priekšstatu par savu zemi 20. gadsimta sākumā.
Latviešu gleznotāji Janis Rozentāls, Vilhelms Purvītis, Rūdolfs Pērle, Jānis (Johans) Valters blakus lietuviešu un igauņu mākslas klasiķiem vienā ziņā ir līdzīgi, viņu gleznās ir pārdabisku elementu klātbūtne ikdienišķā sižetā, kā, piemēram, Jaņa Rozentāla “Arkādija” – daba kā teiksmains elements.
Šajās nedēļās, ejot pa tukšo Rīgu, no afišu stabiem uz mums nolūkojas skaists portrets – domīga meitene ar sasietu kuplu lakatiņu, baltu blūzes krādziņu, bet gleznas dziļumā pļāvējs, tālumā debess. Glezna “Zemnieku meitene” ir izstādes vizuālā identitāte, autors – Jānis Valters. Tā tapusi ap 1904. gadu, bet 2018. gadā glezna Orsē muzejā Parīzē mākslas baudītājus apbūra, un vienā mirklī tā tapa par Baltijas mākslas nepieradināto dvēseļu manifesta vēstnesi Eiropā. Un te Jelgavas daļa – gleznotājs Jānis Valters ir dzimis 1869. gadā Jelgavā. Tātad mūsējais, jelgavnieks ar paliekošu vietu mākslas vēsturē, viens no latviešu nacionālās glezniecības skolas aizsācējiem.
