Starp pussimts studentiem, kas ar starptautiska mēroga sasniegumiem un labām sekmēm nopelnījuši Latvijas Sporta federāciju padomes šajā mācību gadā piešķirtās sporta stipendijas, trīs ir Lauksaimniecības universitātes pārstāvji – peldētājs jelgavnieks Jevgeņijs Boicovs, triatloniste dobelniece Daniela Leitāne un velotriālists no Ventspils novada Arvis Dermaks. Laikraksta iepriekšējā numurā iepazīstinājām ar Danielu. Šodien “Ziņu” sarunbiedrs ir Arvis.
– Saprotu, ka esi pēdējā kursa students, vai arī iepriekš kandidēji uz sporta stipendiju (varbūt arī saņēmi)?
Jā, esmu ceturtā kursa students, un šis ir pēdējais semestris, kad man ir lekcijas, jo noslēgumā vēl būs prakse un pēc tam jau diplomdarba aizstāvēšana. Saistībā ar sporta stipendiju – iepriekš nebiju kandidējis, jo, godīgi sakot, par tādu nezināju. Tā ka sportista karjeras laikā šī bija pirmā stipendija, kurai pieteicos un arī saņēmu.
– Pēc kādā intervijā stāstītā, tava sportista karjera aizsākās jau pirmklasnieka vecumā. Kā tas gadījās, ka Usmā, no kurienes nāc, starp citām izvēlēm pamanīji tieši velotriālu?
Aizsākās tiešām ļoti vienkārši un ne tuvu sporta līmenim. Uldis Skudra, kas blakus ciematā Ugālē vadīja velotriāla treniņus klubā “Karters”, izlēma tādu kā pulciņu organizēt arī pie mums. Tā teikt, lai puikām būtu, kur pavadīt laiku un mazāk atliktu blēņām. Iesaistījāmies arī mēs abi ar trīs gadus vecāko brāli Ansi. Atsaucība no vietējiem bija ļoti liela, dažāda vecuma zēnu sanāca ap 20, bet ar diviem trim riteņiem uz visu to baru apstākļi izveidojās savā ziņā nežēlīgi. Vienu nedēļu ritenis vienam, otru nedēļu citam. Brālis, kas bija iestājies pirms manis, tieši šā iemesla dēļ pulciņu pameta. Es, būdams augumā mazāks, pie sava izmēra riteņa tiku biežāk, un tā arī sāku braukt. Nedaudz vēlāk jau sākās “dabiskā atlase”, līdz uzticīgākie pēc pāris gadiem palikām tikai kādi pieci, un arī Ansis no jauna pievienojās. Jāatzīst, ne uz visiem treniņiem tolaik devos labprātīgi, bieži vien vecāki un brālis piespieda, bet tagad varu par to tikai pateikties. Nu jau gadus astoņus varu teikt, ka Ansis ir arī mans treneris. Viņš beidzis Sporta pedagoģijas akadēmiju, ir sporta skolotājs un sācis pulcēt jaunos velotriāla interesentus arī Rīgā.
– Vai šajā sporta veidā ar riteni jāprot arī braukt vai tikai lēkt, tas ir, pārvarēt šķēršļus? Ar ko atšķiras triālista ritenis?
Velotriālisti ir lietpratēji līdzsvara noturēšanā. Protams, jo lielākas ir zināšanas un prasmes dažādos velosporta veidos (vai pat ikdienišķā velobraukšanā), jo labāk. Kā jau ikvienā sporta veidā, pamatā ir vispārējā fiziskā sagatavotība, bez kuras nu nekādi. Tad vēl vajadzīgs attiecīgs velosipēds un gribasspēks. Triāla riteņa uzskatāmākā īpatnība ir tā, ka tam nav tik ierastā velosipēda elementa – sēdekļa. Tiesa gan, noņemot parastam ritenim sēdekli, tas nepārvērtīsies par velotriāla velosipēdu, kuram vēl ir arī īpaša ģeometrija, ļoti asas bremzes, platāka aizmugurējā riepa un ļoti zemas ātruma īpašības. Tās būtu galvenās atšķirības, taču tādas var atrast arī citās īpašās detaļās, kas pilnvērtīgu funkciju veic tikai uz velotriāla velosipēda. Sacensību būtība – ar iepriekš aprakstīto braucamrīku pārvarēt šķēršļu līniju ierobežotā laikā. Par tā pārtērēšanu, tāpat kā par jebkura veida pieskaršanos zemei tiesneši piešķir soda punktus. Sporta veids kā mototriāla atvasinājums ir radies Spānijā, kur joprojām ir arī lielākais skaits tā pārstāvju un interesentu. Ziemeļeiropā nav guvis ievērojamu popularitāti, varbūt treniņu un labu sacensību vietu trūkuma dēļ, jo šķēršļi visbiežāk ir akmeņi un klintis.
– Tavs juniora vecums noslēdzās ar trim 2010., 2013. un 2014. gadā izcīnītiem pasaules čempiona tituliem. Pastāsti, kāds bija ceļš līdz tiem, kā šādi panākumi motivē un varbūt uzliek arī atbildību.
Jāatzīst, ka nevienā brīdī šie tituli nav bijuši kā pašmērķis. No 2009. gada līdz šim brīdim abi ar brāli, arī kopā ar vecākiem, esam apmeklējuši dažādas starptautiskās sacensības, un galvenā motivācija vienmēr ir bijusi piedalīties, nevis sasniegt rezultātus. Pirmajā reizē 2010. gadā tas bija kā piedzīvojums, pēc tam jau sāncenši sāka arī ievērot. Bet motivācijai pilnveidot savu meistarību treniņos – tai gan ir jābūt. Īpaši bērna gados, jo pats sākums, pārsvarā trenējot balansu, līdz tiec jau pie kādām lēkšanas prasmēm, var likties diezgan garlaicīgs.
– Nereti sportisti sarunās pieminējuši grūto pāreju uz pieaugušo konkurenci, kur tomēr sastopas jau dažāda vecuma un meistarības sāncenši. Kā tas ir tavā gadījumā?
Latvijā elites grupā braucu jau salīdzinoši sen, manuprāt, no 13 gadu vecuma. Šis faktors man palīdzēja straujāk attīstīties un pierast pie tā, ka sacenšos ar pieaugušajiem. Patiesībā arī starptautiskā līmenī neesmu izjutis pāreju no junioriem uz eliti, kur piedalos no 16 gadiem. Ar lielu daļu dalībnieku esmu pa junioru vecuma kāpnēm līdz tai audzis paralēli. Priekšā, protams, ir arī cita vecuma konkurenti, bet ne jau gluži no “nekurienes”.
– Šogad laikam velotriāla sacensību sezonas vispār nebija. Vai notika vismaz Latvijas čempionāts? Kā tādos “bezmotivācijas” apstākļos spēj uzturēt fizisko formu?
Starptautiskās diemžēl visas tika atceltas, taču Latvijas mēroga sacensības paspējām noorganizēt. Par čempionātu, kura vienu no posmiem katru gadu ar brāli organizējam Usmā, to šoreiz oficiāli nevar saukt, jo dalībniekiem tik tukšā sezonā licences netika prasītas. Atsaucība gan arī šādās “sēņu gonkās” bija laba, un ap 20 dalībnieku skaits – optimāls. Formu uzturu, turpinot trenēties, jo velotriāls tomēr ir neatņemama manas dzīves sastāvdaļa. Bet nevaru noliegt – treniņos pavadītais laiks ir kļuvis mazāks.
– Varbūt kādā mērā palīdz atskats uz veiksmīgo 2019. gadu?
Tas tiešām bija veiksmīgs gads. Izcīnīju jau piekto Latvijas čempiona titulu, kļuvu par vicečempionu Starptautiskās velotriāla federācijas BIU pasaules čempionātā Čehijā. Bija arī citi starti, tostarp Starptautiskās riteņbraukšanas federācijas UCI pasaules kausa posms Itālijā. Un kā vienmēr, pati vērtīgākā ir visas sezonas garumā iegūtā pieredze.
– Pieminēji divas organizācijas – ar ko tās atšķiras?
BIU bija sporta veida vēsturiski pirmā starptautiskā organizācija, bet pēdējos gados arvien lielāku lomu spēlē un ar ievērojami lielāku dalībnieku skaitu popularitāti arī velotriālā iemanto riteņbraukšanas UCI. No sportista viedokļa – nelielas atšķirības ir abu rīkoto sacensību noteikumos (UCI, piemēram, arī pedāļi nedrīkst pieskarties nevienam šķērslim un tos faktiski šķēršļa pārvarēšanā nevar izmantot). Tāpat arī sacensību formātā. UCI rīkotās parasti norisinās pilsētās un to centros uz mākslīgi izgatavotām piecām šķēršļu sekcijām, kas var sastāvēt no baļķiem, riepām, pat veseliem traktoriem vai no kā cita. BIU sacensību norises vieta ar desmit sekcijām visbiežāk ir kalni un dabiska vide.
– Ielūkojos pagājušā gada BIU pasaules čempionāta rezultātos, kur pirmajā dienā biji otrais, otrajā pirmais, bet kopvērtējumā tomēr sanāca otrā vieta. Cik liela iespēja tiesnešiem tavā sporta veidā (līdzīgi kā daudzos citos) ir būt subjektīviem?
Par rezultātu – jā, tā bija. Bet par tiesnešiem – viņu loma velotriālā ir ļoti liela. Viena tiesneša nepamanīta kļūda var izšķirt vietu sadalījumu un līdz ar to arī titula īpašnieku. Protams, tiesneši arī ir cilvēki un vainot viņus par to, ka kaut kas nav vai, tieši otrādi, ir pamanīts, nevar. Manā gadījumā iepriekš nolikumā bija punkts, ka uzvarētāju noteic pēc otrās dienas rezultāta, bet, ja kā šoreiz – pēc punktiem, otrā vieta bija pelnīta.
– Vienugad mūsu “Priežkalnos” kopā ar mototriālistiem startēja arī ap 20 velotriālistu, un visi no “Kartera”. Vai kur citur Latvijā arī ar šo sportu nodarbojas? Kāda tam ir attīstības perspektīva (salīdzinot, teiksim, ar velotriāla dzimteni Spāniju, no kuras laikam nāk lielākā daļa pasaules un Eiropas spēcīgāko sportistu)?
Lai sekmīgi nodarbotos ar velotriālu, ir nepieciešami atbilstoši klimatiskie apstākļi. Latvijā lielāko gada daļu ir mitrs un auksts laiks, kas gribot vai negribot atbaida tos, kuri jau brauc vai tikai grib braukt. Lai sekmētu velotriāla attīstību, būtu nepieciešamas telpas, kur arī šādos laika apstākļos trenēties. Bet ar dienvidu zemēm katrā ziņā salīdzināties nevarēsim.
– Jelgavā abi ar brāli esat viesojušies arī ar savu šovu. No malas šķiet aizraujoši, ka ar ritenīti var veikt tik pārdrošus trikus. Kā aizsākās jūsu “šovmeņu” priekšnesums? Vai tas atšķirībā no sporta varianta prasa izkopt arī kādas citas īpašības un prasmes?
Pirmsākumi paraugdemonstrējumiem bija pēc uzvaras 2012. gadā šovā “Latvijas zelta talanti”. Par mūsu priekšnesumu radās interese no pašvaldībām, skolām un uzņēmumiem. Par balvā iegūto naudu nopirkām jaunus velosipēdus. Stalažas sākumā izmantojām tās pašas, ko “zelta talantu” laikos, taču nu esam attīstījuši savas prasmes un šķēršļu līniju jau līdz cirka cienīga priekšnesuma līmenim. Īpašām prasmēm ir jābūt. Ne vienmēr labs velotriālists var parādīt labu šovu, jo priekšnesums jāpadara arī atraktīvs un ar savu šķietamo vieglumu vērotājus priecējošs. Soli pa solim esam šim mērķim tuvojušies.
– LLU Tehniskajā fakultātē tu studē “Dizainu un amatniecību” – kas noteica šo izvēli? Kā gūtās profesionālās prasmes plāno likt lietā?
Pirms vēl uzsāku augstskolas gaitas, biju gatavojis apbalvojumus pašu organizētajām sacensībām, un, kad pēc vidusskolas bija jāizlemj, kur doties, mani šis studiju virziens uzrunāja. Tagad esmu priecīgs, ka tuvojos finišam un studijās gūtais ir vairojis manas zināšanas un prasmes. Jau pašlaik tās noder arī manā darbā ar audiosistēmu veidošanu saistītā firmā.
– Kur rodi možumu un gaišumu šajā pelēcīgajā “kovid” gada nogalē?
Esmu priecīgs, ka varu apvienot studijas, sportu, darbu, attiecības, un īsti pat neatliek laika domāt par to visu, kas patlaban notiek. Pavadu dienas ar domu, ka kaut kad jau šie neierastie apstākļi beigsies un mēs varēsim atkal izbaudīt visu to, ko iepriekš. Un, visticamāk, pat vēl vairāk, jo novērtēsim to, kas mums šobrīd nav pieejams.
