Saeimas vairākums ceturtdienas balsojumā, noraidot prokuratūras lūgumu dot Saeimas atļauju Jāņa Ādamsona kriminālvajāšanas uzsākšanai, ir ignorējis Latvijas Republikas Satversmi…
Saeimas vairākums ceturtdienas balsojumā, noraidot prokuratūras lūgumu dot Saeimas atļauju Jāņa Ādamsona kriminālvajāšanas uzsākšanai, ir ignorējis Latvijas Republikas Satversmi, saskaņā ar kuru valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu, radījis draudus demokrātijai valstī un pašreizējās valdības koalīcijas turpmākajai pastāvēšanai; iedragājis ticību nevainības prezumpcijai Latvijā un valsts prestižu starptautiskā kontekstā. Par to atbildība ir jāuzņemas tiem 56 tautas priekšstāvjiem, kas balsoja pret, atturējās vai vispār nepiedalījās liktenīgajā balsojumā, mierīgi noraugoties uz to, kā viena privātpersona likuma priekšā iegūst priekšrocību izvairīties no kriminālatbildības, lai arī Satversme šādu priekšrocību neparedz.
Balsojums par Jāņa Ādamsona neizdošanu kriminālvajāšanai ir paplašinājis arī plaisu starp tiesu varu un likumdevēju, faktiski tas ir atklāts konflikts, kura tiesiska risināšana, iespējams, turpināsies Satversmes tiesā. Tātad – sāksies spēle «Parlaments pret prokuratūru», kas savā būtībā ir absurds, taču pašlaik teju vai vienīgā iespēja tiesiskā ceļā pārbaudīt komisāra izteikumu patiesīgumu un pamatotību.
Pārbaudīt, cik reāls pamats bija J.Ādamsonam no Saeimas tribīnes nosaukt trīs augstākā līmeņa valsts amatpersonu uzvārdus saistībā ar tik smagu noziegumu kā pedofilija. Pārbaudīt, vai minētais paziņojums nebija pasūtījums un izdibināt lietas pasūtītājus – režisorus. Šķiet, «pedofilijas projekta» iniciatori visvairāk ir nobijušies no tā, ka viņu vārdi var nākt gaismā, un šādiem cilvēkiem jebkurā gadījumā neatradīsies vieta Latvijas politikā, iespējams, pat – sabiedrībā. Tāpēc viņu bailes ir lielas, tāpat kā tiem deputātiem, ar kuru balsu vai klusēšanas palīdzību patlaban ir apturēts prokuratūras darbs.
Nu neveicas «organizatoriem» ar tiem ģenerālprokuroriem, ak, kā neveicas! Vienu «noēda», taču viņa vietā nāca otrs, un, paskat tik, – politiski neatkarīgs. Starp citu, sociāldemokrāti politiskajā nihilismā ir nonākuši tiktāl, ka atklāti pauduši nožēlu par LSDSP balsojumu par Jāņa Maizīša apstiprināšanu ģenerālprokurora amatā. Prokuratūra, kā zināms, joprojām uzskata, ka ir pietiekams pamats J.Ādamsona kriminālvajāšanai, tādēļ nevar būt runas par noziedzīga notikuma trūkumu vai to, ka viņa rīcībā nebūtu nozieguma sastāva pazīmju. Skaidrs, ka šādās domās nav latviešu «jurisprudences giganti» Linards Muciņš un Dzintars Rasnačs, kas gan ir aktīvi darbojušies ceturtdienas «gaviļnieka» vadītajā «samazgu» lējēju komisijā, realitātē apgrūtinot prokuratūras darbu, taču viņi, vismaz pagaidām, nav nekādā veidā argumentējuši ceturtdienas Saeimas balsojuma pamatotību.
Apstāklis, ka «tēvzemieši» kārtējo reizi balsojuši «uz vienu roku» ar rubikjurkāniešiem un sociāldemokrātiem vai mīkstmiesīgi atturējušies no šā atbildīgā lēmuma pieņemšanas, liek domāt, ka šim politiskajam veidojumam trūkst ne tikai mugurkaula, bet tas pat nav attīstījies līdz hordaiņu līmenim. Šādu politisko vientiesību var atļauties tikai pilnīgas politiskas amēbas. Atliek tikai gaidīt, kad «tēvzemieši» uzaicinās bijušo Rīgas mēru Alfrēdu Rubiku kļūt par partijas goda biedru, tas noteikti palīdzētu veiksmīgi startēt gaidāmajās pašvaldību vēlēšanās.
Jāsecina, ka Latvijas Republikas pilsoņu ievēlētās Saeimas vairākums ir atbalstījis to intereses, kam nerūp tiesiskas sabiedrības veidošanās Latvijā, kam tīk ignorēt Satversmi, kas labprāt redzētu sašķeltu valsts parlamentu un vienas valdības krišanu pēc otras. Tuvojas pašvaldību vēlēšanas, un šiem darboņiem ir ļoti neizdevīgi «izgaismoties» pirms tām, tāpēc sabiedrībai ir jābūt gatavai jebkurām neģēlībām. Un to nevajadzētu aizmirst, izvēloties deputātu kandidātu sarakstu lapiņas un velkot krustiņus un strīpiņas uz tām.
