Pirms 40 gadiem
1981. gada 7. janvārī
Kādēļ vajadzīga grēksūdze?
“Baznīcas kalpi ierāda grēku nožēlošanai īpašu lomu ticīgo cilvēku garīgajā dzīvē. Viņi apgalvo, ka pēc grēksūdzes grēki “tiek pilnīgi atlaisti, it kā tādu nemaz nebūtu bijis”, un ka cilvēks, izsūdzējis grēkus, “garīgi atdzimst”.
(..) Reliģijas aizstāvji apgalvo, ka ticīgais ejot uz grēksūdzi labprātīgi, neviens viņu uz to nevelkot, piesietu ķēdē. Tomēr patiesībā šāda ķēde pastāv – tās ir bailes no dieva soda un nokļūšanas ellē, cerības uz mūžīgo atpestīšanu, uz dzīvi paradīzē. Tātad šī neredzamā, bet stiprā ķēde ir bailes un cerības. Par to ļoti tēlaini rakstījis ievērojamais franču filozofs K.Helvēcijs: “Visos laikos garīdzniecība vēlējusies būt varena un bagāta. Kādā veidā tā centusies sasniegt šo mērķi? Pārdodama bailes un cerības… Bet kam lai pārdod bailes? Grēciniekiem. Kam lai pārdod cerības? Grēku nožēlotājiem. Pārliecinājusies par šo patiesību, garīdzniecība saprata, ka pircēju skaits būs jo lielāks, jo vairāk būs grēcinieku… Grēcinieks kļūst par mācītāja vergu.”
Šajos vārdos ietverts galvenais: tieši cilvēka apzināšanās, ka viņš ir niecīgs un grēcīgs, ka viņam jānožēlo grēki, lai iegūtu atpestīšanu, ir tā pavada, kas ticīgo saista ar baznīcu, padara viņu par garīgu reliģijas vergu.
Kristīgās baznīcas grēku nožēlošanas sakramentam aužas cauri divas idejas, bet, atklāti sakot, neviena no tām neveicina morāles pamatu nostiprināšanos. Viena ideja sludina: cilvēks ir nelabojami netikumīgs, viņš pats saviem spēkiem nespēj pretoties ļaunumam. Tātad netikumi un pārkāpumi ir nenovēršami.
(..) Otra ideja, kas aužas cauri reliģiskajai grēku nožēlošanai, ir visa piedošanas ideja. Baznīcas kalpi apgalvo, ka dieva žēlastība ir bezgalīga, tāpēc gan lielie, gan mazie grēki var tikt atlaisti uz visiem laikiem. Vajag tikai pazemīgi nožēlot grēkus, bet, ja to ir daudz, pielūgt dievu, pagavēt, nolikt baznīcā resnāku sveci. Citiem vārdiem sakot, vajag atpirkties no grēkiem. (..) Tādējādi veidojas apziņa, ka jebkurš nodarījums paliks nesodīts, un šī apziņa neatstāj vietu dziļiem dvēseles pārdzīvojumiem.”
Necietīsim savā vidū liekēžus!
“Tiesības uz darbu ir viens no lielākajiem sociālisma iekarojumiem. (..) Diemžēl pagaidām vēl ir cilvēki, kuri nestrādā sabiedriski derīgu darbu. (..) Latvijas PSR Kriminālkodeksa 211. panta pirmajā daļā rakstīts, ka personas, kuras sistemātiski nodarbojas ar klaidonību vai ubagošanu, ilgāku laiku dzīvo parazītiski, sodāmas ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz vienam gadam vai labošanas darbiem uz tikpat ilgu laiku. Šī panta otrā daļa paredz brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem personām, kuras jau agrāk sodītas par liekēdību, bet joprojām turpina parazītisku dzīves veidu.
(..) Hroniskais alkoholiķis (..) kopš 1977. gada vidus izvairījās no darba, eksistēja no pelņas par personisko automašīnu remontu un citiem sīkiem ienākumiem. Pilsonis J., kurš labi pazina [viņu], tomēr uzticējās viņam vairāk nekā autoservisam un smagi pievīlās. Izremontētas automašīnas vietā viņš saņēma metāllūžņu kaudzi. Oficiālais zaudējums – vairāk nekā tūkstoš rubļu. (..)
No kādiem līdzekļiem eksistē citi liekēži? Uz šo jautājumu atbildi dod (..) krimināllieta. Viņa gandrīz gadu nestrādāja. Kad par viņu ieinteresējās iekšlietu nodala, izrādījās, ka eksistences avots ir produktu zādzības no pieliekamajām telpām. Produktu zagšana bija arī (..) eksistences līdzeklis. Viņš sistemātiski nodarbojās ar klaidonību un tika sodīts pēc Latvijas PSR Kriminālkodeksa 211. panta 2. daļas ar brīvības atņemšanu uz diviem gadiem. Tādu pašu sodu saņēma (..), kurš nestrādāja un 36 mēnešus izvairījās no alimentu maksāšanos. (..) piekopa parazītisku dzīves veidu, eksistēja no pudeles brāļu žēlastības dāvanām, makšķerēšanas, tukšu pudeļu vākšanas, dažādiem ienākumiem par gadījuma darbiem “melnajās” brigādēs.”
Aizvieto 200 sētniekus
“Mehāniskais “sētnieks”, ko konstruējis Sverdlovskas inženieris B.Sisojevs, viegli tiek galā ar nomīdīto sniegu un pat ledu. Šim novākšanas agregātam ir tā saucamās peldošās frēzes ar seglu lāpstām. Tās izvieto uz kāpurķēžu traktora. Attīrītās joslas platums – gandrīz divi metri. Turklāt vienā piegājienā nogriež 6 centimetru biezu ledus vai 14 centimetru biezu sniega kārtu. Pat nelīdzenu asfaltu “sētnieks” tīra bez kļūmēm un bojājumiem,” par savdabīgo izgudrojumu vēsta laikraksts. “Katrs agregāta eksemplārs kopā ar traktoru atmaksājas 25 dienās. Mašīnas darbs līdzvērtīgs divi simti pieredzējušu sētnieku darbam.”
