Jēkabs Vilkārsis ļoti piestāv 90. gadu Jelgavai, lai gan to laiku viņš zina no draugu un vecāku stāstiem. Reiz “Pagrabā” aprakstīts viņa tētis mākslinieks Mārtiņš Vilkārsis, kurš tolaik modināja jelgavnieku brīvo garu ar dažādām mākslas performancēm vecpilsētā un citviet. Savā ziņā pēc divdesmit un vairāk gadiem to dara arī Jēkabs. Tādēļ šoreiz “Pagrabā” būs tāda vēsturiski ģimeniska satikšanās.
– 1996. gada “Pagrabā” publicēta saruna ar tavu tēti. Tolaik viņš ir aptuveni tavā vecumā un stāsta dažādas skolas laika delverības. Kāds bija tavs skolas laiks?
Mans skolas laiks bija trakulīgs, bija gan mācīšanās, gan daudz mūzikas un līdzīgi domājoši draugi. Kādreiz bija tāds metālistu kalniņš pie stacijas un arī satikšanās vieta Raiņa parkā, vienmēr pēc stundām vai pārtraukumos skrējām satikties ar cilvēkiem, papļāpāt. Turp devāmies arī pēc skolas un mājās bijām deviņos vakarā. Stacijas parkā visu laiku kāds bija, gadījās, kad satikāmies līdz pat 100 cilvēkiem. Tā sākās arī pirmā draudzība ar dažādiem mūziķiem. Es pats ģitāru sāku spēlēt 15 gadu vecumā, iepriekš mūzikas skolā biju spēlējis klavieres, tad bija pauze, un varētu teikt, ka stacijas kalniņš un Raiņa parks bija sākums tam, ka gribējās spēlēt kādā grupā. Starp citu, aprit desmit gadu, kopš to arī daru – spēlēju grupā “Frailty”.
– Tajā intervijā tētis stāsta, ka krāsojis violetus matus, kaitinājis skolotājus un visādi huligāniski iznesies. Varbūt arī tev ir kāds trakais stāsts?
Skolā īpaši trakojis neesmu, vienmēr bijusi sajūta, ka jābūt pieklājīgam un kārtīgam. Bet matus noteikti esmu krāsojis, ir bijuši sarkani un krāsoti šķipsnās. Trakākais varbūt ir tas, ka man kādreiz patika pīrsingi. Mans draugs Slaviks Murugovs, kurš spēlē grupā “Darrva”, mācījās par frizieri un izgāja arī pīrsingu kursus, un ir bijis tā, ka, pirms doties uz darbu, viņš fiksi savā pagalmā izdūra man pīrsingu. Ir durts degunā, ausīs, uzacī, mēlē, daži vēl ir palikuši.
– Kā sanācis, ka liela daļa tavu draugu ir krietni vecāki par tevi?
Kad es atradu savus draugus metālistus, man bija 15 gadu, viņiem ap 30. Vieglāk un ātrāk ir iespējams izglītoties, ja tev ir vecāki draugi, vari labāk un ātrāk uzsūkt informāciju. Viņi bija mani īstie domubiedri, vienaudži bija otrā plānā, ar tiem varēja labi pavadīt laiku, bet nenotika nekāda ikdienišķa izglītošanās. Joprojām man draugi ir tādēļ, lai es atrastu kaut kādas dzīves vērtības. Tā ir kā garīgā brīvība, prieks par vienkāršām lietām, kuras visi neuztver. Tu atrodi sīkumus, nieciņus un jokus, kuri bieži ir nesaprotami parastiem cilvēkiem. Kopā ar viņiem tu tā kā ieej citādākā vidē, gribi atšķirties, negribi būt vienāds ar pārējiem, tā ir pavisam cita dzīves un pasaules uztvere. Protams, mūs vieno mūzika. Kad iepazināmies, viņi bija daudz profesionālāki mūziķi par mani. Es uzreiz iegāju mūzikas vidē, no katra varēju paņemt kādu domāšanu un apvienot. Un, protams, no viņiem ir daudz dzirdēti tie stāsti par to, kā bija kādreiz, kad viss bija īstāks un patiesāks.
– Vai tev nav nedaudz škrobe par to, ka tavi draugi jau skraidīja pa slavenajām 94. gada Jelgavas ielām, kamēr tu vēl nebiji ticis līdz 1. klasei?
(Pauze.) Noteikti ir. Mūsdienās pasaule ļoti ātri attīstās un mainās, viss kļuvis tāds nopulēts un spīdīgs, ir grūtāk redzēt īstās lietas tam cauri. Kādreiz viss bija patiesāk, tāpēc es noteikti vēlētos tur būt. Tolaik cilvēki gribēja iet uz koncertiem, jo nevarēja tik brīvi klausīties mūziku kā tagad. Viņi mainījās ar kasetēm, mūzikas žurnāliem, tagad tā visa ir pārāk daudz. Ir informācijas laikmets, un mēs visu varam uzzināt uzreiz, bet kādreiz tieši meklējums un atradums bija patīkamākais tajā visā. Es noteikti gribētu iekāpt tajā laikā un redzēt to savām acīm. Liekas, ka man jau bija traki, bet tad noteikti bija vēl trakāk.
– Kad deviņdesmitajos mācījos Spīdolā, tava mamma (Ilze Vilkārse) bija mākslas skolotāja, un reiz viņa man lika uzzīmēt plakātu alternatīvo grupu koncertam. Redzot, ka neesmu sajūsmā par uzdevumu, viņa iedeva no vienas vietas apzīmētas lielas papīra loksnes. Jēkabs trenējās zīmēt vilkus, viņa teica, tas būs ļoti labs fons plakātam. Jau toreiz tavi vilki bija patiešām iespaidīgi. Kā attīstījusies tava karjera mākslā?
Vilciņus, ja nemaldos, tētis ir licis arī kādā izrādē uz plakāta. Bet kā tas viss sākās? Vecāki vienmēr ir bijuši ļoti atbalstoši visās manās izvēlēs, un es vienmēr zināju, ka manam ceļam ir jābūt saistītam ar mākslu. Ir iets mākslas skolās, daudz zīmēts. Taču zīmēšana man vienmēr ir bijusi kā izklaide, kad radoši domā, kaut ko ieskicē, tas ir vairāk process domāšanai. Pirms desmit gadiem iestājos augstskolā, lai mācītos vizuālos medijus, un savā ziņā es joprojām esmu mākslā. Darbam ir jāpatīk, un man noteikti patīk mans darbs. Arī mūzika, ar ko nodarbojos, ir māksla.
– Kas tevi saista video un foto, un kā tajā jomā jūties?
Daudzi gudri draugi ir teikuši, ka tev ir jābūt labam vienā lietā nekā viduvējam daudzās. Man ir tāda problēma, ka man patīk darīt daudzas lietas. Esmu gājis cauri skaņu režijai un ierakstījis pāris albumu. Es protu gan spēlēt, gan ierakstīt, gan aranžēt un ne tikai ģitāru, bet arī bungas, vokālu un visu pārējo. Tā ir tāda lieta, kur ielikta liela daļa sirds. Otra ir video un foto, kas ir mana prioritāte. Jau augstskolas laikā sāku taisīt īsfilmas un mūzikas video. Viens no kursa darbiem bija Jelgavas grupas “Darrva” videoklips, kuram pats arī biju ierakstījis mūziku. Tā ir visforšākā pieredze, kad jāizdomā, kādi būs aktieri un stāsts, jāsaprot, ko var realizēt tehniski, kādi specefekti, kurš ir tas īstais labais mežs, kurā filmēt. Četrās dienās nofilmējām videoklipu, un laikā, kad tas iznāca, ap 2015. gadu, tas bija tāds bums! Visi aktieri, kas iesaistīti, ir draugi un savējie, tas saglabājies vēl joprojām. Jebkurā projektā, ko taisu, labāk izvēlos kādu sev tuvu cilvēku, jo viņam tas materiāls paliks atmiņām, bet profesionālam aktierim tas būs tikai darbs. Tajā ir arī savs naivums, cilvēks nemāk spēlēt, bet tu zini, ka viņam iekšā ir. Tu jau to cilvēku esi izvēlējies tāpēc, ka tur ir potenciāls, un tu to izspied. Kad skaties ekrānā, redzi tādu nopietnu aktieri, bet patiesībā viņš ir “Balerijas” bārmenis vai apsargs.
– Kā pievērsies mūzikai, un kas tevi uzrunā smagajā metālā?
Septiņu gadu vecumā sāku spēlēt klavieres, man bija ļoti labi skolotāji un bija arī panākumi dažādos konkursos, augstas atzīmes, bet man tas viss ļoti nepatika. Vecāmamma sēdēja blakus un maksāja 50 santīmu, lai es stundiņu paspēlēju. Pilnīgi nopietni. Tas likās mazliet kā uzspiests, un tur pazuda tā brīvība, ko meklēju. Jau tad gribēju darīt to, kas man patīk.
Pāris gadu nespēlēju neko, un tad draugs atsūtīja metāla mūzikas grupas “Children of Bodom” ierakstu, kurā bija tik skaisti un virtuozi komponēti ģitāras solo! Tajā brīdī es sapratu, ka gribētu tā spēlēt, un ļoti mērķtiecīgi sāku iet uz to. Bija daudzas reizes, kad spēlēju 15 un 20 stundu dienā. Biju maksimālists tajā, ko gribu darīt, un man bija ātrs progress. Pārsvarā mācījos pats, jo skolā iemāca zināt ģitāru, ieliek kaut kādos rāmjos, bet man to visu nevajadzēja, es gribēju radīt. Atceros, man bija 15 gadu un es uzaicināju ciemos savus trīsdesmitgadīgos draugus, paņēmu elektrisko ģitāru, kas bija velna formā ar ragiem, un sāku spēlēt. Draugi teica, ka man ir talants, un tā es tiku pie viņu mūzikas bibliotēkām, ko stundām ilgi klausījos un mēģināju spēlēt līdzi. Visi ir bijuši ļoti atbalstoši, un tas izaudzina būt labākam. 19 gados jau sāku spēlēt grupā “Frailty”. Ir izdoti trīs albumi, esam izbraukājuši ārzemes, daudz kur būts, rokenrols vienmēr ir bijusi daļa no dzīves stila. Grupa ir mans otrais darbs, ir mēģinājumi, ieraksti, aranžijas, videoklipi, laiks aiziet nenormāli daudz, bet es pats uz to gāju. Kā ģitāru paņēmu rokās, tā gribēju to darīt un to arī daru.
– Tātad viens albums bija kā klikšķis?
Vairāk nevis albums, bet mūziķa virtuozitāte, spēlējot soloģitāru. Man ļoti patīk klasiskā mūzika – Mocarts, Vivaldi, Bahs, esmu sekojis līdzi viņu dzīvēm, klausījies viņu mūziku. Un tas ģitārists spēlēja kā simfonijas, un tas mani ļoti ietekmēja. Tā es sāku klasisko mūziku likt ģitārspēlē, jo klasika un metāls labi strādā kopā.
Manā dzīvē nozīme ir arī latviešu mūzikai. “Līvi” un “Prāta vētra” bija pirmās kasetes, ko uzdāvināja mamma. Mēs aizgājām uz tirgu, nopirkām radioaparātu ar kasešu atskaņotāju, abas kasetes, un es ļoti daudz tās klausījos. Vispār latviešu estrādes mūzika – “Pērkons”, Igo, “Menuets”, “Sīpoli”, visas oldskūlīgās grupas – man vienmēr ir patikusi. Es esmu patriotisks un šo mūziku tagad novērtēju vēl vairāk nekā kādreiz.
– Nu tad par to tumsu… Kādā intervijā esi teicis, ka “Frailty” spēlē ļoti tumšu mūziku. Kas tevi tajā tumsā saista?
“Frailty” spēlē dūmmetālu (doom), un tumsa ir žanra noteikums. Tā ir mūzika nopietniem cilvēkiem, teksti ir par eksistenciāliem jautājumiem, labirintiem tavā prātā un absolūti tumšām tēmām, piemēram, par nāvi kā tādu. Tu ieej emocionāli tumšās tēmās un sajūtās, iztēlojies lietas, kas varbūt ar pašu nekad nav notikušas, piemēram, nosalšanu mežā. Un tad tu pēti savu iekšējo pasauli, lai varētu izlikt mūzikā interpretāciju par to.
– Kāpēc tev ir svarīgi iedziļināties tajā tumsā?
Kāpēc – tas ir ļoti svarīgs jautājums. Kāpēc? (Pauze.) Mūzika kaut kādā ziņā ir vieta, kur paslēpties, tā tomēr ir arī kaut kāda veida relaksācija. Spēlējot šo mūziku, tu esi it kā sasprausts ar tumsu. Bet neviens jau nesaka, ka tumsa ir slikti, tā nav. Man alternatīvais žanrs vienmēr ir paticis, arī vēsturiski tumšāki posmi, jo tas liek iedziļināties.
– Tāpēc, ka fatālās tēmas ir dziļākas par dzīvespriecīgu būšanu puķu pļavā?
Jā, tās tēmas ir daudz dziļākas, tās liek domāt tālāk. Savā veidā tā ir sevis mazliet rūdīšana un nedaudz pat spīdzināšana, ka tu tomēr lien tur iekšā. Bet par savu brīvību ir jācīnās. Un tu izmanto mazliet citādas metodes – ieej iekšā, paskaties sevī, tajās tumšajās lietās, un pēc tam kļūst vieglāk dzīvot, tu kaut ko vairāk saproti. Ir cilvēki, kas izvēlas klausīties priecīgas dziesmas par saulīti, bet man tas nav interesanti, man patīk meklēt stāstiņus tumsā.
– Vai metāls tomēr nav arī protests?
Protests pret ko? Man metāla mūzika nav saistījusies ar to, ka es protestēju… nu varbūt pavisam nedaudz. Deviņdesmitajos gan bija protests, jo neviens tevi nevarēja sadzirdēt un vajadzēja skaļi kliegt, lai būtu pamanīts. Tagad vari sevi nofilmēt ar telefonu, samaksāt “Facebook”, un tavu sponsorēto video redzēs visi. Tagad nav vairs tik skaļi jākliedz.
Man metāla mūzika vairāk saistās ar iedziļināšanos kādos jautājumos, piemēram, 16. gadsimta katoļu un luterāņu cīniņos. Kāpēc cilvēki galina nost cits citu, ja tic vienam un tam pašam? Par to ir viena no pēdējām “Frailty” dziesmām, kurai veidoju videoklipu. Tas parāda dažādus varas un sistēmas veidojumus, kas atstājuši lielas pēdas mūsu domāšanā. Un vienlaikus tā ir mākslas joma, kurā varu izpausties, un tas ir interesanti.
– Ko tu gribi sasniegt video un mūzikas jomā?
Laikam es par dzīvi tā nedomāju. Ja runājam par mūziku, tad kādreiz, kad man bija 20 gadu, domāju – jā, varētu izdot albumus, aizbraukt koncertēt uz ārzemēm, spēlēt kopā ar lieliem māksliniekiem. Tagad man ir svarīgi dzīvot mirklī. Mūzika ir mirklis, tā ir patīkams laika pavadīšanas veids. Mērķis varētu būt neapstāties, būt aktīvam un visu laiku darboties. Mērķis ir iemācīties izveidot augstākas kvalitātes materiālu, ar katru albumu sevi izaicini. Tā ir kā mākslinieciskā un radošā cīņa pašam ar sevi. Spēlēties ar savām jūtām, dzīvot mirklī un cīnīties ar sevi, meklējot, ko varu izdarīt labāk.
– Un video jomā? Varbūt uzņemt kādu mākslas filmu par nāvi?
Jā, es varētu uzņemt mākslas filmu. Palēnām arī eju uz to, maģistratūrā iešu mācīties režiju, un tad skatīsimies, kur tas tālāk aizies. Man jau ir vairāki sižeti prātā. Bet ne par nāvi, tā nav populāra tēma, un tā nav arī vienīgā tēma, par ko mēs dziedam.
– Katram māksliniekam ir kāds iedvesmas avots. Kas iedvesmo tevi?
(Pauze.) Mani iedvesmo labi stāsti. Tie ir interesanti sižeti, nedzirdēti stāsti, dažāda veida interpretācijas. Paskatīties, kas notiek citiem, un, kad savieno savu prātu ar citiem, nonāc kaut kādā balansā. Iedvesmo māksla un kultūras vide, arī tā māksla, ko taisa citi. Un vēl mani iedvesmo gaiši un pozitīvi cilvēki apkārt.
– Gaiši un pozitīvi?
Jā! Lai gan mūzikā mums viss ir par tādām tumšām lietām, mēģinājumos pārsvarā esam pozitīvi un smaidoši. Tad – trīs, divi, viens, un ieslēdz to drūmo. Mēs jau esam tik ilgi kopā, ka esam saauguši kā ģimene. Mūs uzrunā mūzika, kas ir mūsu kopējā lieta un spēks. Metāls ir spēks.
Bet pozitīvisms nav mana bāze, esmu vairāk autsaiders. Man ļoti patīk klusēt, domāt un iegrimt kaut kur, pazust, paslēpties no daudzām lietām. Mūzika ir vispatiesākā puse, kad sēdi mājās un domā bezgalībā. Pozitīvisms nāk no tā, ka ir prieks un gandarījums darīt to, kas patīk.
