Vienīgā spēle, kas mājo manā viedtālrunī un ko vairākkārt dienā uzspēlēju, ir “Solitaire” “zirneklītis”. Domāju, daudzi zina šo mazo izklaidi, kad nejauši izmestās virtuālās kārtis ierobežotu gājienu rāmī jāsakārto pienācīgā secībā saskaņā ar kārtu no kunga līdz divnieciņam un dūzim. Atceros, kā bērnībā šo spēli bija iecienījusi arī mana mamma. Tikai mazā ekrāna vietā viņai bija žurnālgaldiņš ar manuāli jauktiem un izklātiem diviem kāršu komplektiem, kur sakārtotā sleja bija uzmanīgi jāpārceļ, lai pa ceļam neizjuktu. Man, protams, viss ir advancētāk. Programma pati jauc kārtis, pati tās izmet, ļauj atkāpties, cik gribi atpakaļ, vai paskatīties tuvākās nākotnes iespējas. Tā arī skaita laiku un gājienus, mudinot sacensties ar sevi pašu. Un šauj gaisā virtuālu kāršu salūtu, kad visas bildītes pareizi sakārtotas.
Tā spēlējot, vienu brīdi aizdomājos, kas mani šai izklaidei īsti saista. Uzreiz identificēju, ka tā nav vēlme sacensties ar sevi. Arī kārtošanas mānija nav pie vainas. Azarts ir pavisam citā. Lai gan spēle ir balstīta nejaušībā, spēlētājam neļaujot ietekmēt piedāvāto kāršu kombinācijas, es varu prognozēt tās gaitu un domāt vairākus gājienus “uz sāniem”, lai saprastu, kā tas varētu atvieglot kārtošanu. Tāpat jau no pirmajiem gājieniem pēc pieredzes zinu, kura spēle ir neuzvarama, lai kādu vilinošu nejaušību tā nākamajās kārtās nepiedāvātu. Vēl man nepatīk, kad visas kārtis atklājas un kārtojas pārāk ātri, bet izbaudu, ja nākas izanalizēt teju katru soli un tā ietekmi uz visu spēles kopainu vai pēkšņi izdodas spēli “atlauzt”, kad no totāla mīnusa viss pārvēršas pilnīgā plusā.
Gluži kā pašā dzīvē. Arī tā līdzīgi kā “Solitaire” nemitīgi piedāvā nejaušu notikumu un apstākļu kombinācijas, ātri liekot tev saprast, ka tu neko nekontrolē! Vari tikai vērot, analizēt un savu iespēju robežās kārtot, cerot, ka beigu beigās viss arī nokārtosies. Bez šī tavu pūļu ieguldīšanas procesa arī nevar, jo citādi lietas aiziet pa rensteli pašplūsmā. No šejienes arī teiciens, ka ceļš uz elli ir bruģēts labiem nodomiem. Mēslainē nonācis pārāk daudz pusdarītu un nenokārtotu dzīves scenāriju, jo pietrūcis spēka un cerības. Tomēr tāpat būtu jāprot pēc iespējas agrāk ieraudzīt, kura “spēle” jau būtībā ir zaudēta, un velti nešķiest tam savu dzīves ierobežoto enerģiju. Beigās būs vilšanās, kuras varēja nebūt.
