Savu kārtējo augstkalnu kāpienu šovasar veicis mūsu novadnieks tagad Cēsu pusē dzīvojošais Ilgvars Pauls (par gatavošanos šai ekspedīcijai «Ziņas» jau rakstīja). Ir pagājis laika sprīdis, jau Latvijā esot.
«Kalna spēki stiepjas augšup un tālumā…
Spēja joņot pa mākoņiem –
Tas no kalniem,
Un spēja tikt līdzi vējam –
Arī no kalniem.»
(Indiešu sutra par kalniem un upēm.)
Ilgvars atkal virsotnē
Savu kārtējo augstkalnu kāpienu šovasar veicis mūsu novadnieks tagad Cēsu pusē dzīvojošais Ilgvars Pauls (par gatavošanos šai ekspedīcijai «Ziņas» jau rakstīja). Ir pagājis laika sprīdis, jau Latvijā esot. Atjaunoti zaudētie spēki un apkopoti iespaidi. Viesojāmies Ilgvara lauku mājās, kas atrodas netālu no Valmieras, Mūrmuižas apkaimē. Desmit gadu laikā ar paša saimnieka zināšanām celtniecībā, savu un pārējo ģimenes locekļu fizisko spēku no kolhoza fermas graustiem un gadsimtu veciem laukakmens mūriem tapusi itin mūsdienīga lauku rezidence «Cielēni». Saruna rit, malkojot savdabīgo Nepālas tēju, ar vienu aci vērojot videoskatus no saimnieka viesošanās brīžiem Austrālijā pērnā gada nogalē, klausoties šīs zemes visu laiku veiksmīgākā krokodilu ķērāja latvieša Hara sulīgajos izteicienos ne tikai par krokodiliem un iejūtoties Āzijas kalnāju iespaidos.
Vai šī bija tava pirmā ekspedīcija islama zemēs?
Precizēju – islama valstī. PSRS laikā biju Pamirā, kur augstajos un tālajos kišlakos nekāda padomju vara vairāk nekā pusgadsimtu ilgā laikā nebija spējusi izskaust musulmaņu tradīcijas.
No Rīgas izlidoju 10. jūnijā uz Londonu, tālāk – uz Islamabadu Pakistānā, lai pēc tam veiktu gandrīz 1000 km garo ceļu līdz kalniem. Mūsu ekspedīcija bija starptautiska – to vadīja skots Henrijs Tods (skota ekspedīcijā latvietis 1999. gada martā mēģināja sasniegt Makalu (8463 m) virsotni Himalajos, taču dāņu alpīnista Maikla Jorgensena bojāeja un nelabvēlīgie laika apstākļi liedza īstenot mērķi – A.C.).
Šis zemes stūrītis ir daļa no Kašmiras, kas atrodas Pakistānas militārajā pārraudzībā. Militāristu modrā acs mūs gan pavadīja, gan sargāja. Vienkāršie ļaudis tur dzīvo islama nosacījumu garā tāpat kā citviet austrumos. Robežsardze ik dienas kāpelē 3 līdz 6 km augstumā, bet kāds postenis atrodoties pat 7,5 km augstumā.
Tas viss mūsu galamērķī – otrajā augstākajā pasaules kalnienē Karakorumā, kur atrodas mūsu ekspedīcijas mērķis – virsotne Gašerbrums II (8035 m).
Bet ceļā uz kalnāju šķērsojam ielejas, kur dzīvo tautiņa ar interesantu nosaukumu – balti. Tā tur ieradusies no Himalaju puses. (Atcerēsimies, ka mūsu valoda pieder pie indoeiropiešu valodu grupas. Zināmas arī valodnieku un etnogrāfu versijas par senču iespējamo ceļu uz Baltijas jūras krastiem no Indijas puses. Šī tauta – pašlaik ap 300 tūkstošu pārstāvju – islamizēta 14. gadsimta vidū, izveidojoties musulmaņu sultanātam un apvidus nosaukumam Baltistana. Iespējams, savulaik tā ieguvusi vārdu, ieņemot telpu, kurā pirms tam dzīvojuši mūsu puses baltu senči. Interesanta versija mūsu senākās vēstures pētniekiem. – A.C.)
Šķirstot 19. gadsimta nogalē izdotu Krievijas enciklopēdiju par to apvidu, lasu: «.. no jūnija līdz septembrim pūš siltie vēji no Indijas okeāna puses. Krīt slapjš sniegs, atkusnis, šļūdoņu bīstamība..»
Kad 29. jūnijā beidzot sasniedzām kalnu bāzes nometni, viss bija tieši tā, kā rakstīts pirms vairāk nekā 100 gadiem, – kūstošs, irdens sniegs, slapjdraņķis gaisā, kuru katru brīdi lavīnu briesmas un nekādas iespējas prognozēt laiku. Vienlaikus tur bija vairākas ekspedīcijas, taču 17 dienās tik vien spējām, kā nostiept virves 2 km garumā un izrauties līdz 6,5 km augstumam. Tajā brīdī mūsu vadītājs virsotnes iekarošanu atzina par neiespējamu un pieņēma lēmumu ekspedīciju neturpināt. Arī man bija brīdis pārdomām, līdz nolēmu pievienoties Ralfa Dujmovica vadītajai vāciešu un austriešu komandai, kurai bija lielāka pieredze augstāko virsotņu iekarošanā.
Caur miklo sniega ķēpu pirmo nometni 5,8 m augstumā sasniedzām 21. jūlijā. Tad septītnieks «uzvilka» līdz 7 km, ko pēc tam sasniedza pārējie 29 cilvēki, lai 22. jūlijā kopīgi uzkāptu virsotnē. Kopā ar Latvijas karogu tur plīvoja arī Vācijas, Austrijas, Šveices, Itālijas un Francijas valsts simboli.
Mehiko olimpiādē (tikai 2240 m augstu) akadēmiskajā airētāju četriniekā iesēdinātais krievu puisis noģība, atstājot trīs latviešus bez cerībām uz medaļām, desmitcīņnieki 400 m finišā ilgi gulēja uz skrejceļa. Tu kāpi vēl augstāk…
Augstumā ap 8000 m skābeklis ir tikai 27% no normas. Es tomēr tādos apstākļos jūtos labi. 1995. gadā pat 8300 m nelietoju skābekļa aparātu. Jutos itin stabili tādā augstumā: vārīju ūdeni, dzēru tēju un biju gatavs iet vēl augstāk. Cilvēks ir universāla būtne, kuras iespējas vēl īsti nav izpētītas, arī tas, cik ilgi skābekļa badu var izturēt, vienlaikus uzturot normālas darba spējas.
Ņemot vērā tavu plaušu spējas, droši vien tu varētu būt arī visu laiku labākais latviešu maratonskrējējs. Atliek tikai ilgāk padzīvot, patrenēties kaut vai viduskalnē.
Interesanta doma. Starp citu, maratonu esmu noskrējis, kā saka, mājas treniņa kārtībā. Var jau būt, ka savulaik šajā distancē būtu arī kaut ko izdevies sasniegt. Pacietības man pietiktu. Droši vien Latvijā ir puiši ar vēl izteiktākām darbības spējām skābekļa bada apstākļos, tikai viņi par to neko nezina. Manuprāt, katram ir jāatrod tas sporta veids, kurā savi var pilnībā izmantot.
Ar šo veikumu esi sevi pieteicis pasaules augstkāpēju elitei.
Gribu būt tajā iekšā, tā ir iespēja pasauli iepazīstināt ar mūsu Kalnu fondu, ar valsti, kurā izauguši nopietni augstkalnu kāpēji. Tas pavērtu ceļu uz starptautiski finansētām ekspedīcijām. Elite – tās ir profesionālas, pārdomātas attiecības. Šoreiz man izdevās būt vajadzīgajā vietā un laikā, ko vācieši novērtēja. Tas varētu būt pamats sekmīgai sadarbībai nākotnē.
Ikviens augstkāpiens saistīts ar risku…
Kļūdu un pārgalvības nedrīkst būt. Arī daba vai traģiska nejaušība var «izspēlēt neplānotu numuru». Diemžēl arī šajā reizē tā notika. Pēc mums cita grupa – divi baski un trīs venecuēlieši –, dienā veicot 5,2 līdz 7 km, sasniedza virsotni. Atceļā vienam no dvīņubrāļiem Fēliksam Inuretegi neizturēja virves stiprinājums… Brāļi līdz šim bija iekarojuši 11 astoņtūkstošnieku virsotnes. Lieliski puiši, īsti kalnieši, bet dzīve vienam pārtrūka tikai divu virsotņu attālumā no augstā mērķa. Jau bijām sākuši veidot kopīgas sadarbības ieceres…
Kāpēc, tavuprāt, mēs no Baltijas zemās piekrastes dodamies augstajos kalnos? Vai tiešām tāpēc, ka mūsu senči nākuši šurp no Himalaju pakājes?
Mēs esam maza tauta un varam izdzīvot tikai ar pacietību un neatlaidību. Tam gan traucē kāda cita īpašība – skaudība. Ieskaties čempionu sarakstos – kādos tik sporta veidos latvieši nav bijuši pirmie! Zem mūsu sarkanbaltsarkanā karoga, zem krievu, amerikāņu karogiem… Reiz lasīju, ka kāds letiņš zem Argentīnas karoga pēc Pirmā pasaules kara peldējis pāri Lamanša šaurumam. Un tas viss noticis 20. gadsimtā, kad mums pāri gājuši abi pasaules kari, revolūcijas, deportācijas un bijis jāmēro piespiedu ceļš trimdā. Par spīti visam, esam pratuši pieteikt sevi un savu zemīti, neņemot vērā nekādus šķēršļus. Visās paaudzēs mūsu tautai bijusi grūta, sūra bērnība. Tā ir veidojusi mūsu raksturu. Arī šodien daudziem klājas smagi, taču es domāju, ka šī nav zudusī paaudze, kā viens otrs izteicis. Gadsimtos veidotais latviešu raksturs paliks nemainīgs.
Kur kāpsi arī turpmāk?
Nākamajā sezonā centīšos iegūt vietu vienā vai pat divās starptautiskajās ekspedīcijās. Sadarbības pamati varētu veidoties ar vāciešiem, ar kuriem kopā pieveicām Gašerbrumu II. Virsotnes? Tā noteikti nebūs Gašerbrums I, kam šovasar klāt netikām. Ir vajadzīgs laiks, lai pārietu dusmas, atkal būtu tīras domas – tikai tā var pieveikt augstās virsotnes. Kad nāks tuvāk, tad arī stāstīšu, kurp došos nākamajā sezonā. Tāds ir mans stils – priekšlaicīgi nopietnus plānus neatklāt.
Jācer, ka līdzšinējie sasniegumi veicinās sponsoru atbalstu.
Joprojām galvenais sponsors ir viens – sabiedriskā organizācija Kalnu fonds. Tam iespēju robežās palīdz «Prodimpeks» un Latvijas Universitātes Tūristu klubs. Varbūt Zemgales pusē arī atrastos kāda devīga roka? Tas būtu jūtams atbalsts.
Slavenais poļu alpīnists Jerži Kukuška bijis atzīts par valsts gada labāko sportistu…
Ne tikai. Polis, kas otrais aiz Mesnera uzkāpis visās 8000 m virsotnēs, ir saņēmis olimpisko zelta medaļu. Gājieni uz astoņtūkstošniekiem ir smags maratons. Un tomēr tās nav olimpiskās spēles, jo katru reizi tiek riskēts ar dzīvību. Mans jautājums – 14 virsotņu Latvijai vai Kalnu fondam ar Ilgvaru Paulu? Es nedzenos pēc lētas popularitātes, esmu gatavs kāpt. (Pagaidām pasaulē visas 14 8000 m virsotnes iekarojuši septiņi alpīnisti. Tikai! – A.C.)
Klāt mācību gada sākums. Ko šodienas paaudzei vēlētu kādreizējais Jelgavas puses skolaspuika?
Būt mērķtiecīgiem. Pārdomāti un neatlaidīgi iet uz priekšu, tad visas grūtības atkāpsies. Bet olimpiešiem Agnesei un Jānim – veiksmi Sidnejas startos!
No Karakoruma kalnāja iekarošanas vēstures
Pirmais eiropietis, kas šķērsoja kalnu grēdu un veda mājup tā aprakstu, bija itāļu garīdznieks Ippolito Deziteri 1715. gadā. Pirmais no kalnā kāpējiem, kas mēģinājis apgūt augstākās virsotnes, bijis angļu ģeologs Alberts Frederiks Mummerī, kas 1895. gadā ticis līdz 6000 m Nangaparbata virsotnē (8125 m).
Kalnāja augstākā virsotne ir Čogori (8611 m) – otrā pasaulē aiz Everesta (arī K2, Godvin-Osten, Dapsangs). To pirmais mēģinājis sasniegt itālis Savojas hercogs Luidži Amedro Abruci 1909. gadā, savukārt 1939. gadā amerikāņa F.Visnera ekspedīcija tika līdz
8370 m augstumam, bet virsotni pirmoreiz sasniedza itāļa Ardito Dezio vadītās ekspedīcijas alpīnisti – 40 gadu vecais Ahille Kompanijoni un 29 gadus sasniegušais Lino Lačedelli
1954. gada 30. jūlijā. Ejot pa to pašu maršrutu, virsotnē 1979. gada 12. jūlijā uzkāpa arī slavenais Reinholds Mesners.
Citu astoņtūkstošnieku (Bround-Piku – 8047 m) 1957. gada jūnijā pirmais sasniedzis austrietis Hermanis Būls, kas 1953. gada 3. jūlijā uzkāpa arī Nangaparbatā (bez skābekļa aparāta). Šo virsotni 1970. gadā 27. jūnijā iekaroja brāļi Reinholds un Ginters Mesneri, bet atpakaļceļā Ginters gāja bojā…
No Gašerbruma II iekarošanas vēstures
Pirmie tajā uzkāpt mēģināja itāļi A.Tuke un V.Selle jau 1909. gadā, bet 1934. gadā šveicietis G.V.Dīrenfuss sasniedza 6250 m augstumu. 1956. gadā austrietis S.Moraveks, kāpjot pa dienvidrietumu ribu, tika līdz 7700 m, bet virsotnē pirmie bija ASV alpīnisti S.Larčs un H.Vilenports 1956. gada jūlijā. 1982. gada jūnijā tajā kāpa R.Mesners ar pakistāniešu (baltu vai hanzu tautības) pavadoņiem S.Kanu un N.Sabiru. Gašerbrumā I (8068 m) pirmie uzkāpa ASV alpīnisti 1958. gada jūlijā, bet R.Mesners ar P.Habeleru to sasniedza 1975. gada 10. augustā «vienā rāvienā». Jāpiebilst, ka abus Gašerbrumus sasniedzis ASV alpīnists H.Kamerlandess 1984. gada vasarā.
