Oksfordā tumsā notiek trakas lietas
Pašlaik man ir grūti pieķerties kādas jaunas grāmatas lasīšanai. Un iemesls tam ir visai dīvains – divas pēdējās man šķita izcili labi uzrakstītas, tāpēc neticu, ka tā varētu veikties vēl vairākas reizes. Tās, protams, ir muļķības, taču mazliet uz apziņu nospēlē gan. Iepriekš aprakstīju nesen izlasīto grāmatu “Izglītotā” par meiteni Taru Vestoveru (Tara Westover, ASV, 1986), kura piedzima mormoņu ģimenē un skolā sāka mācīties vien septiņpadsmit gadu vecumā. Nākamo lasīju Karas Hanteres “Tumsā”. Tiešām viens no labākajiem pēdējā laikā lasītajiem kriminālromāniem ar burvīgi savirpinātu sižetu un, kas svarīgi, bez muļķīgas un primitīvas valodas. Tāpat kā grāmatu “Izglītotā” arī Hanteres “Tumsā” bija grūti nolikt nost, lai ķertos pie ikdienas darbiem. Par laimi, lasīju brīvajās svētku dienās un varēju atļauties ar mazāku intensitāti iesaistīties darbos.
“Vai tu zini, kas slēpjas kaimiņmājas pagrabā? Kādas mājas pagrabā tiek atrasta sieviete un bērns. Abi ir tuvu nāvei. Neviens nezina, kas viņi ir: sieviete nespēj runāt, un policijai nav ziņots par bezvēsts pazudušām personām, kuru apraksts atbilstu šai sievietei un bērnam. Vecais vīrs, mājas īpašnieks, apgalvo, ka nekad nav redzējis ne vienu, ne otru. Klusās Oksfordas ielas iedzīvotāji ir satriekti. Kā tas ir varējis notikt viņu acu priekšā? Taču inspektors Ādams Folijs zina, ka nekas nav neiespējams. Un ka neviens nav tik nevainīgs, kā izskatās,” teikts grāmatas aprakstā. Un šis ir tas gadījums, kad pat īpaši negribas aprakstīt neko vairāk par romānā notiekošo. Negribas izjaukt īpašo kriminālromāna burvību, kad lasītājs patiešām nevar saprast, kas to sagaida sižeta gaitā. Bet ja nu pavisam mazlietiņ, lai iekārdinātu, tad: “Apžēliņ, vai mums būs jāpārmūrē visa šī nolādētā māja? Kā to nepamanīja būvinspektors? Naits izskatās sagrauzts. “Misis Pārdjū bija salikusi plauktus gar visu šo sienu. Inspektoram droši vien nebija iespējas ieskatīties aiz tiem.”
“Un kāda velna pēc neviens neuzraudzīja to idiotu, kurš ir sācis jaukt nost manu sienu?”
Sekstons paķer no grīdas kādu darbarīku un sāk bakstīt ķieģeļus. Arhitekts pasper soli uz priekšu. “Nudien, varbūt labāk nevajag…” Zemē nokrīt viens ķieģelis, tad otrs, pēc tam vesels mūra fragments nogāžas viņiem pie kājām, saceldams putekļus. Šoreiz Sekstona kurpes netiek cauri sveikā, taču viņš nepievērš tam uzmanību. Pavēris muti, viņš nekustīgi skatās uz sienu. Tajā ir apmēram piecus centimetrus plats caurums. Un aiz tā tumsā vīd seja.”
Angļu rakstniece Kara Hantere dzīvo Oksfordā, ielā, kas ir visai līdzīga viņas detektīvromānos aprakstītajām. “Tumsā” ir viņas otrais romāns, kurā darbojas inspektors Ādams Folijs un viņa policistu komanda. Jāatzīst, ka viena doma gan man uzreiz bija prātā – noteikti ir jāizlasa arī šīs autores pirmais romāns par Ādamu Foliju.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
