Pirms 40 gadiem
1981. gada 14. janvārī
Moderna tehnika grāmatvežiem
“Aizvadītajā gadā akadēmijas grāmatveži pilnīgi pārgāja uz progresīvām uzskaites formām pēc tabulu perfokaršu sistēmas, kas ir priekšnosacījums mehanizācijas ieviešanai. Saņemta jauna skaitļošanas mašīna M-5010, kas turpmāk aizstās daudzus darbiniekus, precīzi un īsā laikā izdarīs sarežģītas skaitļošanas operācijas. Modernā elektroniskā grāmatvedības mašīna izgatavota Viļņā pēc LLA grāmatvedības un finanšu katedras vadītāja, profesora Antona Danilāna pasūtījuma. Par tās priekšrocībām viņš pastāstīja: “Vispirms ieviesīsim mehanizēto grāmatvedību LLA mācību un pētījumu saimniecībās, kas vienlaikus kļūs par studentu prakses bāzi. Tāpēc jau šajā gadā varēsim pilnveidot grāmatvedības novirziena studentu apmācīšanu. (..) Daudzus aprēķinus, datus, tabulas, kuru sastādīšanai un izskaitļošanai tika patērēts ilgs laiks, nu varēs iegūt ļoti operatīvi.”
Iesēsi paradumu, ievāksi likteni
“Zojai A. 23 gadi, bet kas tikai nav ierakstīts tiesai iesniegtajos dokumentos: strādāt negrib, dzīvo amorāli, dzīvoklī tāda nekārtība, ka negribas skatīties. Bet Zojai taču ir meitiņa Ruslāna, kurai vēl nav ne divi gadiņi. Jaunās sievietes apģērbu grūti aprakstīt. Tas ir netīrs un nekārtīgs. Apsūdzētās sejā zilumi. Pat uz tiesas sēdi viņa atnākusi paģiraina. Apsūdzība šoreiz izvirzīta par ievārījuma zagšanu no kaimiņu pagraba. Vienlaikus tiek prasīta arī mātes tiesību atņemšana. (..) Tiesa nolēma atņemt Zojai vecāku tiesības un sodīja viņu par izdarīto zādzību ar brīvības atņemšanu uz diviem gadiem.
… Diezin kāpēc domā, ka grūti audzināmais pusaudzis parasti ir zēns. (..) lūk, sešpadsmitgadīga skaistule spārda kājām savu paziņu. Samet ar puišiem pa rublim. (..)
Mūsu pilsētā, Rūpniecības ielā, dzīvo kāda ģimene. Jāsaka – nelaimīgi. Tēvs, aizgājis no sievas alkoholiķes un paņēmis līdz mazo meitu, apprecējās. Mātes vietā meitai nu bija cita sieviete. (..) Tēvs ir godīgs darba cilvēks. Pirmās ģimenes iziršanā viņš nav vainojams. Nevarēja taču atstāt meitu arī pie dzērājas mātes vai nodot bērnu namā. (..) Bet meitenes dzīve tomēr veidojas nelāgi. Un izrādās, ka pie tā vainojama arī viņas pašas īstā māte. Viņas mācīta, meita kļuvusi par izspiedēju – līdzekļu, visa atļautības, mīlestības.
Īstenībā šī žūpotāja māte savu bērnu ir nodevusi divkārt.
Taču mātei jāatceras, ka meita turpinās dzimtu. “lesēsi paradumu, ievāksi raksturu, iesēsi raksturu, ievāksi likteni,” saka tautas gudrība.”
Autogrāfa cena
“Piecos vakarā Lenons kopā ar sievu Joko Ono izgāja no savas mājas, kuras fasāde vērsta pret Ņujorkas parku, gatavodamies doties uz skaņu ierakstu studiju. Pie Lenona mašīnas gaidīja cilvēks vārdā Marks Čepmens. Viņš turēja rokā albumu ar pēdējo Džona plati “Dubultā fantāzija”. Lenons parakstījās uz aploksnes un aizbrauca.
Dziedonis vēl nezināja, ka, dāvājot šo nelaimīgo autogrāfu, viņš it kā parakstīja sev nāves spriedumu. Kad pēc sešām stundām nogurušie Lenoni atgriezās mājās, viņu mašīnai atkal tuvojās Marks Čepmens, bet šoreiz viņš pavisam nelīdzinājās kautrīgam un sajūsminātam pielūdzējam. “Hei, mister Lenon!” uzkliedza Čepmens un, izrāvis 38 mm kalibra revolveri, no neliela atstatuma izšāva visu aptveri. (..)
Slepkavas pratināšana krimināltiesā atstāja daudzas neskaidrības. Viņa vecums – 25 gadi. Pēdējais amats un darba vieta – hospitāļa sargs Honolulu. Tur arī ieroču veikalā iegādājās revolveri. Rajona prokurors teica, ka Čepmens pārdomāti un apzinīgi gatavojies noziegumam un speciāli tādēļ ieradies no Havaju salām Ņujorkā. Bet advokāts apgalvo, ka aizstāvamais dievinājis Lenonu un pat reizēm iedomājies sevi par “bītlu”. Saņēmis aprēķinu par atbrīvošanu no hospitāļa, viņš parakstījies: “Džons Lenons” – acīmredzot cilvēks ar nenormālu psihi, kas cieš no personības dubultošanās.
Bet kādi arī nebūtu šie motīvi, tā, bez šaubām, ir tipiska amerikāņu slepkavība. Pat Anglijas lielā prese to sauc par bezprecendenta noziedzības uzplūdiem aiz okeāna. (..)
Dabiski, ka kriminālnoziedznieku un psihopātu ar noslieci uz noziedzīgu dzīvi atvieglo bezkontroles ieroču iegāde. Nāves tirgoņu cinisms nezina robežu. Nepaspēja noklust šāvieni Ņujorkā, kad veikala īpašnieks, kur Čepmens iegādājās revolveri, paziņoja, ka tā ir lieliska reklāma viņa iestādei, un pat izlika plakātu: “Pērciet ieročus un ar dārdiem soļojiet pa dzīvi!”
Spriedelējot par traģēdijas Ņujorkā cēloņiem, avīzes abās Atlantijas pusēs saista to ar prezidenta Kenedija bojā eju. Nu ko, paralēle kaut kur likumsakarīga. Visiem, kuriem pazīstami Lenona uzskati, zināms arī tas, ka viņš nekad neasociējās ar sabiedrības valdošo virsotni. (..)
Ja oficiālā Londona centās “Bītlus” kanonizēt, tad šovbiznesa kara|i nekaunīgi iededzināja ap puišiem no strādnieku Liverpūles ažiotāžu, kas robežojās ar histēriju. Un šodien nevar neiedomāties: vai Lenons, kaut arī daudzus gadus pēc ansambļa iziršanas, nav kļuvis par masu pielūgsmes, kas guva nosaukumu “bitlomānija”, upuri?”
