Skaidrs, ka šogad valstī izsludinātajā ārkārtas situācijā nekāda pulcēšanās ap 1991. gada janvāra barikāžu atmiņu ugunskuriem nesanāks. Taču vismaz domās agrākais tautfrontietis un padomju laikos kopsaimniecības “Lielupe” direktors Andris Ķepītis un viņa cīņubiedri būs Brankās, kur vairākiem no viņiem sākās ceļš uz atjaunotās Latvijas valsts sardzi Rīgā. Turpat Branku–Ozolnieku ceļa malā, kur savulaik atradās kopsaimniecības “Lielupe” mehāniskās darbnīcas un kantora ēka, bet tagad saimnieko stikla konstrukciju ražošanas uzņēmums SIA “Uppe”, 2018. gada oktobrī tika atklāts skvērs “Brīvības gaisma”.
Ozolus stādīja kā uzvaras zīmi
Šī skvēra rota ir daži desmiti ozolu, kā arī drosmīgi stiklā atveidots barikāžu ugunskurs, informatīvs stends un plāksnes, kurā ir iegravēti 163 barikāžu dalībnieku un šīs piemiņas vietas veidotāju vārdi.
Starp stiklā iegravētajiem ir arī vārds Gunārs. Tas liecina par to, ka piemiņas vietas iekārtošanas projekta virzītājs, kā arī barikāžu dalībnieks bija kopsaimniecības “Lielupe” zooinženieris un vēlākais pašvaldības darbinieks Gunārs Sproģis. Pirms diviem gadiem viņš aizgāja aizsaulē. Taču Cenu pagastā vēl dzīvo un veselībā turas vīri, kas var pastāstīt par notikumiem pirms trīsdesmit gadiem, kam par godu tapa uzvaras zīme “Brīvības gaisma”. Viens no tiem ir arī Andris Ķepītis. Viņš atceras, ka toreiz, atgriezušies no barikādēm Rīgā, “Lielupes” vīri jutuši, ka labi padarītais darbs ir jāatzīmē. Tā arī tika iestādīti ozoli, kas simboliski ir latviešu spēka koks. Andris Ķepītis vairs neatminas, cik tieši kociņu toreiz stādīts. Taču tajā 1991. gada janvāra rītā, kad direktors mehanizatoru ierindas priekšā komandējis: “Soli uz priekšu tie, kuri brauks uz barikādēm!”, iznākuši ap piecdesmit vīru. Barikāžu atbalstam pievienojušās arī sievas, kas gatavojušas uz Rīgu nosūtītajiem vīriem pārtiku. Tā ar kopsaimniecības mikroautobusu Rīgā nogādāta divas reizes diennaktī.
Cauri postenim bez pārbaudes netika
Līdzīgi kā citi Jelgavas rajona barikāžu dalībnieki “Lielupes” vīri dežurēja Zaķusalā pie televīzijas torņa un studijas augstceltnes. Andris Ķepītis atceras, ka “humors” iznācis ar kādu padomju armijas smago automašīnu, kas šķērsojusi Daugavu pa Salu tiltu – tieši garām barikāžu posteņiem. “Lielupes” vīri to droši apstādināja un atbildīgajam padomju armijas praporščikam lika atvērt automašīnas kravas nodalījumu. Vajadzēja pārliecināties, vai tādā veidā Rīgas centrā netiek ievesti ieroči. Negribīgi rīkojums ticis izpildīts. “Esmu mednieks, un mums bija, ar ko šaut, taču mūsu barikādes bija nevardarbīgās pretošanās cīņa. Mēs stāvējām ar kailām rokām un gatavi mirt par Latvijas valsti. Tas pretiniekus pārsteidza un morāli atbruņoja,” viņš teic.
90. gados kopsaimniecība “Lielupe” beidza pastāvēt, un 1991. gadā ar mežkopja Broņislava Rokjāņa padomu stādītie “Dimzu” stādaudzētavā iegādātie ozoli ieauga krūmos un nezālēs. Piemiņas vietai vajadzēja kopēja. Par to tad arī neatlaidīgi iestājās Cenu pagasta padomes deputāts un pagasta valdes priekšsēdētājs, vēlāk pašvaldības policists Gunārs Sproģis. Agrākais pašvaldību un arī Saeimas deputāts Guntis Rozītis atceras, ka 90. gados abi ņēmušies latviskot padomju laikos par “Spartaku”, “Progresu” ,“Sarkano mālu” un vēl citādi dīvaini nodēvētās apdzīvotās vietas. Tolaik arī ciema nosaukumā parādījās Branku vārds, kas ņemts no tuvējo māju nosaukuma. Runājot par barikāžu dalībnieku stādītajiem ozoliem, Guntis Rozītis teic, ka “konceptuāli mēs Ozolnieku novada domē atbalstījām Gunāra Sproģa ideju par šīs vietas sakopšanu, bet finansiāli to pilnībā atbalstīt nevarējām”.
Sapratis, ka ar pašvaldības spēkiem vien problēmu neatrisināt, Gunārs Sproģis vērsās pie uzņēmēja Alda Cimermaņa, kas 2008. gadā savu uzņēmumu “Uppe” izvērsa vietā, kur atradās kopsaimniecība “Lielupe”. Aldis Cimermanis 1991. gadā bija piecpadsmit gadu vecs pusaudzis, taču viņš atceras, ka tēvs ar domubiedriem brauca no Talsiem uz barikādēm Rīgā, kā kopā ar māti tas tika pārdzīvots. “Man kā pusaudzim tas bija ļoti nozīmīgs notikums, kas veido dzīves uzskatus,“ teic Aldis. Uzņēmums izvēlējies atbalstīt šo projektu arī tādēļ, ka ir svarīgi nest kādu vēsti un labumu sabiedrībai, kas dzīvo apkārtnē, bet skvērs atrodas tieši pretī SIA “Uppe” vārtiem. Skvēra projektu izstrādāja ainavu arhitekte Kristīne Daņiļeviča, talkās iesaistījās arī Ozolnieku novada jaunieši un labdarības biedrība “Tuvu”, līdzdarbojās arī uzņēmumi “MC print”, “Tiku.ms dizains”, SIA “Alejas projekti”, 1991. gada barikāžu muzejs un arī Ozolnieku novada pašvaldība, kas iedzīvotāju iniciatīvu projektā “Es zinu, varu un daru” piešķīra līdzfinansējumu 1932 eiro apmērā. 2018. gada 11. oktobrī, kad tika atklāts skvērs “Brīvības gaisma”, Gunārs Sproģis teica, ka šīs piemiņas vietas ierīkošanā pirmo reizi lāpsta zemē iedurta 2017. gada 2. septembrī. Tātad kopējā darbā bija pagājis gads un viens mēnesis. Skvēru iesvētīja mācītājs Juris Rubenis, kas 1991. gada janvārī ar sprediķiem un uzrunām stiprināja barikāžu dalībniekus.
Uzņēmējs būvinženieris Aldis Cimermanis kopā ar ģimeni Brankas par dzīvesvietu izvēlējās divtūkstošo gadu sākumā, kad abi ar dzīvesdraugu Lāsmu bija absolvējuši LLU. Sākumā Aldis strādāja kādā lielā uzņēmumā, bet pēc 2008. gada krīzes sāka veidot savu uzņēmumu “Uppe”. Tajā tagad strādā piecdesmit darbinieku. “Uppe” no stikla konstrukcijām “rada to, kas nav vēl bijis”. Uzņēmuma darbs ir apskatāms dažādos lielos projektos, tostarp Rīgā, Mežaparka Lielajā estrādē.
A.Cimermanis uzskata, ka dzīve vienmēr piespēlē izdevības, kas ļauj turpināt attīstīties un īstenot savu potenciālu. Viņš min kanādiešu rakstnieka, vairāku bestselleru autora teikto, ka no dzīves jau mēs vienmēr saņemam nevis to, ko gribam, bet gan to, kas mēs esam.No “Brīvības gaismas” ceļa otrā pusē – uzņēmuma “Uppe” teritorijā – apskatāma tur veidota atpūtas un sarunu telpa.
Gunārs Sproģis (1949–2019), būdams zooinženieris, vairāk nekā desmit gadu nostrādāja savā specialitātē kopsaimniecībā “Lielupe”. Līdzgaitnieku atmiņā palicis kā patriots, ar kuru vēl padomju laikā šaurā lokā varēja atklātāk aprunāties par patieso vēsturi un to dienu notikumiem. Atmodas laikā iesaistījās Tautas frontē, Zemessardzē, brauca uz barikādēm, cīnījās ar vietējo rūpniecības uzņēmumu nevēlēšanos lietot valsts valodu. Cenu pagasta ļaudis viņu ievēlēja pašvaldībā. “Dzīve nav bijusi rožaina, bet viss, kas bijis, tikai mani stiprināja,” par savu darbību atmodas laikā un atjaunotajā Latvijas valstī reiz teica G.Sproģis. Viņš pazina savu pagastu, tā ļaudis, zināja stāstus un nostāstus par šo vietu. Centās, lai šīs vietas būtu unikālas, atpazīstamas un personiskas ikvienam, kas tur dzīvo. G.Sproģa lolojums bija skvērs “Brīvības gaisma.”
Barikāžu laiks ir vēsturisks apzīmējums atjaunotās Latvijas Republikas aizsardzības pasākumiem, kas tika organizēti galvenokārt Rīgā ap valstiski svarīgākajiem objektiem – Saeimas (tolaik Augstākās Padomes) namu, valdības ēku, radio un televīzijas centru, kā arī starpvalstu sakaru centru. Šaurākā nozīmē tas ilga no 1991. gada 13. janvāra līdz 27. janvārim, bet plašākā nozīmē šis apzīmējums var tikt attiecināts uz laika periodu līdz 1991. gada 21. augustam, kad notika pēdējais PSRS pakļautībā esošās milicijas specvienības uzbrukuma mēģinājums barikādēm Jēkaba ielā pie Saeimas un tika pilnībā atjaunota Latvijas Republika.
Tiek lēsts, ka 1991. gadā janvārī valstiski svarīgu objektu apsardzē piedalījās ap piecdesmit tūkstoši patriotiski noskaņotu cilvēku. Barikādēs Rīgā bojā gāja astoņi cilvēki.
Barikāžu aizstāvju nevardarbīgā pretošanās ne tikai deva pretsparu OMON specvienībām, bet arī ar plaša starptautiskā atbalsta palīdzību novērsa PSRS vadības lēmumu izsludināt ārkārtas stāvokli Latvijā un no Krievijas papildus ievest PSRS regulāro karaspēku.
