Beidzot pienācis brīdis, kad mākslas skolas bērniem var uzdot darbu ar nosaukumu “Ziemas prieki”. Atšķirībā no pagājušā gada sniegs janvāra sākumā ir uzsnidzis – redzams un taustāms. Stacijas parka kalniņā rosās gan lieli, gan mazi cilvēki ar ragaviņām un citiem no kalna braucamiem rīkiem. To redzot, uz brīdi var aizmirst par dzīvi attālinātajā režīmā. Nedomāt par tiem nejaukajiem cipariem, kuri parādās ziņās attiecībā uz saslimstību ar “Covid-19”. Aizgaiņāt domas par ne visai patīkamo situāciju, kad tiek mainīti ministri, radot nedrošības sajūtu. Bērnu priecīgie saucieni, vizinoties no kalniņa, dzirdami pat no attāluma, līksmība iedvesmo.
Tomēr ikdienas darbā vairāk sanāk skatīties un lasīt to, kas atrodams interneta krājumos. Šodien klausījos, ko stāsta mākslas kritiķe Santa Hirša, Gada balvas kritikā 2020 laureāte. Svarīga atziņa par to, cik ļoti strauji pēdējā laikā mainījusies vizuālās mākslas valoda, līdz ar to arī mākslas kritiķa loma. Ļoti simpātiska, toleranta attieksme pret notiekošo, iejūtība mākslas un mākslinieka personības uztverē. Šai balvai bija vairāki nominētie, viņu vidū arī Ivars Šteinbergs, kurš nodarbojas gan ar literatūras kritiku, gan pats tikko piedzīvojis savas pirmās dzejas grāmatas “Strops” izdevumu. Arī ar viņu var noskatīties un noklausīties interviju, kurai cauri vijas pamatīgas zināšanas par literatūru, cieņas pilna attieksme radošā procesa vērtēšanā.
Laikā starp Ziemassvētkiem un jaunā gada gaidīšanu izlasīju grāmatu, diezgan neparastu latviešu prozai. Tās autors ir Andris Kalnozols, nosaukums – “Kalendārs mani sauc”. Stāsta galvenajam varonim Oskaram piemīt garīga rakstura īpatnības, visvairāk tās izpaužas nerunīgumā. Lasītājam tiek piedāvāta viņa dienasgrāmata, ļaujot iejusties Oskara dzīves izjūtā, kura ir ārkārtīgi patiesa, īstu jūtu un mīlestību alkstoša. Grāmatas autors ir profesionāls aktieris, nodarbojas arī ar dramaturģiju, iespējams, tieši tāpēc stāsts vizuāli spilgts – varam to iztēloties kā filmu vai lugu, dzīvot līdzi neparastajiem notikumiem mazpilsētā. Pabeidzot lasīt grāmatu, pasaule pēkšņi šķiet mazliet citādāka, liekas, uz visu varam paskatīties ar galvenā varoņa Oskara acīm – sajūtot nedaudz piemirstu, nedaudz bērnišķīgu, bet bezgala mīļu un sirsnīgu attieksmi pret lietām un cilvēkiem.
