Dzirkstoša un pozitīva – tāda ir Anete Ašmane, pat tad, ja runā par kultūrpolitiku vai sabiedrības šķelšanos. Anete pārzina mūzikas vidi Latvijā no visām pusēm, viņas viedoklis ir svaigs un aktuāls, tādēļ tajā ir vērts ieklausīties.
– Mūzikas jomā tev iezīmēts diezgan plašs darbības lauks, esi mūzikas žurnāliste un projektu vadītāja, vienlaikus arī komponiste un, šķiet, arī pianiste. Kas ir tas aktuālais, pie kā strādā šobrīd?
Man laikam vienmēr ir bijušas aktuālas daudzas lietas, neesmu gribējusi koncentrēties uz kādu vienu, jo mani interesē dažādība. Šobrīd pamatdarba vietas ir Emīla Dārziņa mūzikas skola, kur esmu projektu vadītāja, un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, kur esmu redaktore. Ir arī žurnālistika, jau vairāk nekā septiņus gadus esmu žurnālā “Mūzikas saule”. Fragmentāri piecus gadus esmu arī Latvijas Radio 3 Klasika, kur no novembra ir pašai savs raidījums par džezu, tad tā tagad ir iknedēļas aktualitāte manā dzīve. Protams, ir vēl dažādi pasākumi, ko vadu, un citas lietas mūzikas sfērā. Bet klavieru spēlēšana gan ir atlikta malā. Kaut arī man šajā jomā ir augstākā izglītība, klavieres vairāk paliek Ziemassvētkiem un mājas muzicēšanai.
– Tevis pieminētā “Mūzikas saule” ir visilgāk iznākušais mūzikas žurnāls Latvijas vēsturē. Kas tevi saista šajā žurnālistikas jomā?
Pirms vēl sāku studēt muzikoloģiju, zināju, ka vēlos strādāt mūzikas žurnālistikā, un Mūzikas akadēmija bija vienīgā vieta, kur studēt ko tamlīdzīgu. Jau 1. kursā pieteicos darbā žurnālā “Mūzikas saule”. Tas ir vienīgais izdevums Latvijā, kas iznāk kopš 2000. gada un pievēršas dažādu žanru mūzikai, ne tikai klasiskajai un džezam, bet arī populārajai un alternatīvajai mūzikai.
Ar žurnālistiku es nodarbojos tādēļ, ka man patīk un interesē cilvēki. Man ir arī tā priekšrocība, ka gandrīz visos gadījumos varu izvēlēties, ko intervēt. Es varu satikties ar cilvēkiem un runāt ne tikai par ikdienas aktualitātēm, bet atklāt viņus dziļāk, pamatīgāk. Ir intervijas, pēc kurām izeju ārā un saprotu – jā, šādu sarunu dēļ es to daru!
– Kāpēc tieši rakstīšana? Jelgavas Mūzikas vidusskolā un vēlāk Mūzikas akadēmijā esi apguvusi klavierspēli. Kā izlēmi klavieres nomainīt pret datora klaviatūru?
Bērnībā, kad mācījos mūzikas skolā, teicu, ka nekad nemācīšos mūzikas vidusskolā. Vēlāk teicu, ka nekad nemācīšos Mūzikas akadēmijā, un tad vienā brīdī attapos, akadēmijā studējot vienlaikus divās specialitātēs. Kopš tā laika es vairāk nelietoju vārdu “nekad”. (Smejas.) Bet ja nopietni, jau, beidzot mūzikas vidusskolu, sapratu, ka nevēlos būt pianiste, jo mūziķa darbs ikdienā ir diezgan vientuļš. Otrs veids būtu strādāt par pedagogu, bet arī tas mani nesaista. Kad iestājos muzikologos, sapratu, ka man vajadzīgas arī klavieru studijas, jo tas ir veids, kā padziļinātāk saprast mūziku.
Rakstīšana man laikam vienmēr ir labi padevusies. Tas ir veids, kā paust savu viedokli, savu domu. Ja runā tieši par recenziju un kritiku rakstīšanu, ko gan tagad daru mazāk, arī tā liekas viens no veidiem, kā dot savu pienesumu mūzikas nozarei, kā to attīstīt un virzīt uz priekšu. Tas ir viens no viediem, kā bagātināt nozari, ietekmēt procesus un veidot enerģijas apmaiņu. Citādi – notiek koncerts, tas izskan, un kas pēc tā paliek? Labākajā gadījumā ieraksts. Mūzika ir gaistoša māksla, kas atšķirībā no teātra izrādēm izskan vien pāris reizes. Aprakstot šo notikumu, ir iespēja to savā veidā saglabāt.
– Kāpēc ir svarīgi rakstīt un runāt par mūziku, nevis vienkārši baudīt un aizmirst?
Man šķiet, ir vairāki līmeņi. Viens ir vienkārši baudīt un neko vairāk nedomāt, un tas arī ir pilnībā pieņemami. Taču, ja mēs vēlamies domāt un runāt par Latviju kā mūzikas lielvalsti, kā sevi mēdzam definēt un reklamēt, tad mums ir nepieciešami visi pārējie līmeņi. Tas ir svarīgi ne tikai mūzikas nozarei, bet arī valsts kultūrpolitikai plašākā nozīmē. Lai virzītos uz priekšu, nevis stāvētu uz vietas, lai saprastu, kādā virzienā ejam, tie ir jautājumi, kas neaprobežojas tikai ar mūziku, kas izskan kādā koncertā vai ierakstā. Ja patērējam kultūru ne vien kā izklaidi, bet arī kā savas domas attīstītāju vai virzītāju, mums ir jāspēj tajā iedziļināties. Jautājumi par kultūrizglītību, finansējumu un kultūrpolitiskiem jautājumiem ir tie dziļākie līmeņi, kas, protams, ir interesanti un svarīgi tikai kādai noteiktai auditorijai. Taču “Mūzikas saule” un LR3 Klasika, pastāvot tik daudz gadu, pierāda, ka to cilvēku, kam tas ir nepieciešams, acīmredzot nav tik maz.
– No ekonomiskā viedokļa nereti tiek uzskatīts, ka kultūra ir tērējoša nozare, kuras devumu ir grūti izmērīt. Ko vari teikt kultūras aizstāvībai?
Kultūra dod tādu pienesumu, ko ekonomiskos līmeņos nevaram izmērīt. Kā mēs varam izmērīt, cik maksā intelektuāls, saprātīgs cilvēks un viņa tālākās rīcības? Tāpēc ekonomistiem un finansistiem patīk teikt, ka kultūra ir neienesīga nozare, kas tikai jādotē. Taču, ja sekosim tādam virzienam, tad tikpat labi Latvija var nepastāvēt, jo mēs ne ar ko neatšķiramies no citām valstīm. Ja nav savas kultūras, ja to nesaglabājam, un es nedomāju tikai tautas kultūru, jo mums ļoti augstā līmenī ir arī klasiskā mūzika, attīstās džeza mūzika. Patiesībā tieši kultūra, ja runājam par starptautisku kontekstu, Latvijas vārdu nes pasaulē, ne jau mēs izceļamies ar kādiem milzīgiem citiem sasniegumiem. Kultūra, sports – ar to arī popularizējam savas valsts vārdu. Ir tādas lietas, ko nevar izmērīt, ja mēraukla ir tikai nauda.
– Tu zini mūziku Latvijā no visām pusēm, gan no iekšiņas, gan āriņas. Ja būtu jāraksturo Latvijas mūzikas situācija, ko tu par to teiktu?
Es varbūt izdalītu to divās daļās. Vispirms varētu runāt par starptautisko atpazīstamību, un mēs tiešām pamatoti varam būt lepni, ka mums ir vairāki operdziedātāji, kas dzied uz visām pasaules prestižākajām skatuvēm, mums ir Andris Nelsons, viens no top diriģentiem pasaulē. Skaitliski tik mazai nācijai kā Latvijai tas ir liels sasniegums. Starptautiski tā ir arī mūsu kvalitātes zīme, un, domāju, daudzi cilvēki, tieši pateicoties mūsu māksliniekiem, uzzina par Latvijas eksistenci. Ja paskatās sociālajos tīklos, piemēram, Elīnai Garančai ir milzīgs fanu pulks, un viņa vienmēr uzsver, ka ir no Latvijas, vai intervijās pasaka kaut ko latviski. Tas ir ļoti saviļņojoši.
Otra puse ir tas, kas notiek iekšienē, un, lielās līnijās skatoties, es teiktu, ka mūzikas sistēma ir laba un sakārtota. Protams, vienmēr varētu vēlēties mūziķiem lielāku atalgojumu un vairāk finanšu līdzekļu, bet arī tas iet uz priekšu. Tiek būvētas reģionālās koncertzāles un atjaunoti dažādi citi kultūras objekti, tas veido lielu pienesumu. Man varbūt nav tik pozitīvs viedoklis par izglītības sistēmu, manuprāt, kaut kādā mērā to vajadzētu pārskatīt, lai mūzikas skolas nepārvērstos par pulciņiem. Ja tiešām kaut ko vēlas iemācīties, tam ir jāvelta daudz vairāk laika. Taču citās jomās mums, līdzīgi kā Eiropā, ir dotācijas operai, orķestrim, klasiskajai un džeza mūzikai, arī nozarēm, kas varbūt nepelna tik daudz, bet dod citu pienesumu.
– Esi komponējusi vairākus darbus, tostarp skaņdarbu “1984”, kura iedvesmas avots ir Džordža Orvela plaši pazīstamais romāns. Kāpēc Orvels?
Tas sākās ar ideju rakstīt diviem solistiem – marimbai un timpāniem ar stīgu orķestri. Tā kā tie nav solistiski līdzvērtīgi instrumenti, bija jāatrod dramaturģiskais pamats, lai tos padarītu kaut kādā mērā līdzvērtīgus. 2018. gadā Orvels man šķita aktuāls, jo tuvojās Saeimas vēlēšanas, taču joprojām nekas daudz šajā situācijā nav mainījies. Joprojām ir būtiski, vai cilvēks, plašākā vai šaurākā sabiedrībā esot, spēj saglabāt savu pārliecību, neskatoties uz apkārtējiem apstākļiem. To domu tad es šajā darbā risināju muzikāli un ietērpu skaņās.
– Kāda ir tava loma Jelgavas bigbendā? Tam tu arī esi kaut kādā mērā piederīga.
Jā, man nav īsti bijis izvēles tam nepiederēt (Smejas.) Tā kā to vada mans tētis, esmu ar to saistīta kaut vai ģimenes sarunās, kad satiekamies un kaut ko pārspriežam. Bieži vien, kad bigbends koncertē, es vadu viņu koncertus un dažbrīd arī palīdzu kādos projektos, piemēram, tagad ar diska izdošanu vai publicitātes jomā. Kā pie sevis bieži smejos, mūsu ģimenē nevis es esmu vecākais bērns, bet Jelgavas bigbends, jo tas piedzima pāris gadu pirms manis.
– Kāda tad bija tava bērnība, esot otrajam bērnam aiz bigbenda?
Es atceros, ka vajadzēja iet uz koncertiem un man ļoti patika, ka man ļāva solistiem pasniegt puķes. Tas likās ļoti svarīgs uzdevums, un to bērnībā uztvēru ar lielu atbildību. Ļoti patika arī braukt tētim līdzi uz cirku, kur viņš ilgus gadus vadīja orķestri. Man bija atļauts sēdēt tur, kur atrodas orķestris, un atceros, ka man ļoti patika vērot akrobātu priekšnesumus, jo akrobātu meitenēm uz katru izrādi bija cits tērps. Likās, ka viņām noteikti ir milzīgs skapis ar tik daudz kleitām! Patika arī klauni, tikai kādā brīdī mazliet bija vilšanās, ka aizskatuvē viņi nemaz nav tik priecīgi un smieklīgi cilvēki kā manēžas centrā. Un kafejnīcā es vienmēr ēdu frī kartupeļus un medus kūku, tā ir tāda īpaši sentimentāla bērnības sajūta.
– Vai dzīve un darbs mūzikā bija tava apzināta izvēle?
Mūzika manī ir bijusi tik sen, ka es neatceros, ka būtu bijusi dzīve ārpus tās. Protams, kā jau gandrīz visiem mūzikas skolā, arī man kādā brīdī bija lūzumpunkts, kad likās, ka tas ir garlaicīgi, nevajadzīgi un vispār – kādēļ. Bet tam tiku pāri un, kad tehniskās spējas kļuva attīstītākas, sāku saredzēt mūzikas patieso būtību, kāpēc to daru. Ne jau tāpēc, lai ātri kustinātu pirkstus, bet spētu saredzēt to, kas mūzikā ir iekšā.
Mūzika ir iespēja runāt bez vārdiem, izpaust sevi. Interesants ir arī pats skaņdarba iestudēšanas process. Tu buries cauri notīm, mēģini saprast, kāpēc komponists ir tā rakstījis, un mēģini veidot savu izpratni par mūziku. Tas ir kā labirints, kur tu ej un meklē to risinājumu un uzvarošās beigas. Mūzika, protams, lielā mērā gan klausītājam, gan mūziķim izraisa kaut kādas emocijas, un tas ir veids, kā šīs emocijas darbināt, atdzīvināt un atkal piedzīvot.
Bet izvēle palikt mūzikas pasaulē nenotika uzreiz, un tā nebija viegla. Pēc vidusskolas man bija plašs interešu loks, es iestājos arī Juridiskajā fakultātē. Domāju, tas, ka mana mamma ir tiesnese, ir iemesls izteiktajai taisnības cīnītājas sajūtai. Es sekoju līdzi politiskajiem procesiem valstī, esmu pilsoniski aktīva, jo man tas liekas svarīgi. Šķiet, ka mākslinieki un mūziķi tam mūsdienās nepievērš pienācīgu uzmanību. Viņiem kā publiskām personām ir liela ietekme uz sabiedrību, un to, manuprāt, varētu izmantot vairāk, arī lai runātu par pilsoniski aktuālām tēmām.
– Saliekot kopā pilsonisko un muzikālo skatījumu, kādu tu gribētu redzēt Latviju?
Es noteikti gribētu, lai mūsu sabiedrība ir toleranta un ar cieņu izturas pret dažādiem cilvēkiem. Mēs esam dažādi ļoti daudzos aspektos, tomēr dzīvojam kopā šajā valstī un veidojam to. Ir daudz vieglāk virzīties uz priekšu, ja strādājam kopā, nevis strīdamies. Manuprāt, mums vajadzētu piestrādāt pie tā, lai nesadalītu cilvēkus kastītēs, kas nesaskaras un ir cita pret citu. Tas, ka viedokļi atšķiras, ir normāli, vienkārši nav tik ļoti jākoncentrējas uz to. Dažādība ir un būs, un, manuprāt, ir vieglāk to pieņemt nekā ar to cīnīties, jo tā mēs nevajadzīgi iztērējam enerģiju.
– Vai kultūra nav tieši tas tilts, kas var palīdzēt apvienoties?
Es domāju, ka kultūra noteikti ir tas tilts. Aizvien vairāk valstīs un arī Latvijā veidojas sociālās mākslas aizmetņi, kur māksla tiek ņemta talkā, lai risinātu kādu sabiedrībā pastāvošu problēmu. Protams, viens no pamatnosacījumiem, lai kultūra vienotu, tā ir jāpatērē, jālieto. Ja cilvēki vairāk pievērstos mākslai, nevis komentāriem sociālajos tīklos, varbūt arī tas tilts ātrāk tiktu uzbūvēts.
– Vai vari nosaukt kādu labu sociālās mākslas piemēru?
Es neesmu tajā ļoti iedziļinājusies un pētījusi, bet zinu, ka, piemēram, festivāla Sansusī ietvaros māksliniekiem darbu veidošanā ir jāiesaista psihoneiroloģiskās slimnīcas pacienti. Pirms vairākiem gadiem Cēsu audzināšanas iestādē notika sociālā teātra projekts “Viss ir normāli”, kurā tika iesaistīti nepilngadīgie jaunieši, kuri tur izcieš sodu par smagiem noziegumiem. Līdzīgi projekti notiek daudzviet Eiropā, un es ticu, ka tas ir vērtīgi visām pusēm, gan tiem, kas piedalās, redzot, ka var iet arī citā virzienā, ne tikai kriminālajā, gan arī tiem, kas to vēro. Domāju, arī mazākumtautību pārstāvju vai bēgļu iepazīšana caur kultūru varētu palīdzēt mums atmest kaut kādas bailes un aizspriedumus.
– Ko tu lielās kultūras kontekstā vari teikt par savu dzimto pilsētu Jelgavu?
Jelgava var lepoties gan ar bigbendu, gan kamerorķestri, kas nav katrā pilsētā. Jelgavai nav viegli, jo daudzi patērē Rīgas kultūru, tādēļ ir jādomā kaut kas atšķirīgs. Domāju, vairāk vajag unikālu virzienu un pasākumu – jāiet šajā virzienā, lai iegūtu neatkarību no Rīgas. Ļoti labs piemērs ir Cēsis, kas arīdzan ir salīdzinoši tuvu Rīgai un spējuši atrast savu unikalitāti, kas piesaista arī rīdziniekus. Tā ir ne tikai koncertzāle, bet arī festivāls “Lampa”, ko ļoti atbalsta dome, iesākumā pat nemaz nezinot, kā tas īsti izvērtīsies. Labs piemērs ir Ogre, kas nesen paziņoja, ka plāno ņemt savā paspārnē operetes teātri, kas līdz šim dzīvoja bez mājām un saimnieka. Iespējams, arī Jelgavai ir jāmeklē kāds bez mājām. Vai arī jāveido kāds jauns un nebijis privātās iniciatīvas pasākumu formāts. Jo iespējas jau ir – gan āra koncertzāle, gan pils, gan citas lokācijas.
