Decembra nogalē Latvijas Sporta federāciju padome apstiprināja kārtējā studiju gada sporta stipendiātu sarakstu, kurā starp pussimts nosauktajiem ir arī trīs mācībās sekmīgi un sportā augstvērtīgus rezultātus guvuši Latvijas Lauksaimniecības universitātes pārstāvji. Iepriekšējos numuros “Ziņas” iepazīstināja ar triatlonisti no Pārtikas tehnoloģijas fakultātes dobelnieci Danielu Leitāni un velotriālistu no Ventspils novada Usmas – Tehniskās fakultātes studentu Ansi Dermaku. Šodien mūsu sarunbiedrs ir jelgavnieks Specializētās peldēšanas skolas audzēknis Jevgeņijs Boicovs. Šajā studiju gadā viņš Vides un būvzinātņu fakultātē gatavojas iegūt profesionālo bakalaura grādu būvniecībā un būvinženiera kvalifikāciju, bet izjautājam sporta stipendijas laureātu, protams, par “dzīvi baseinā”.
– Trenere Astra Ozoliņa atminas, ka jūs abi ar brāli nonācāt pie viņas pēc obligātās apmācības otrajā klasē. Atceries, kā tas bija? Varbūt jau pirms tam mācēji peldēt?
Vispār jau peldēt sāku pirmajā klasē. Vecāki mūs ar brāli atveda uz šo pašu baseinu tādā kā veselības grupā, lai stiprinātu imunitāti, jo mēs daudz slimojām. Otrajā gadā, kad braucām ar klasi uz apmācību, mēs jau varējām peldēt pa visu baseinu, kamēr citi tikai seklajā galā. Bet sporta skolā pa īstam mūs uzņēma, kad mācījāmies ceturtajā klasē. Atminos, ka Ziemassvētku sacensībās mazajiem bērniem bija sacensības 4×25 metros, tas ir, četros dažādos stilos pa 25 metriem, un es tur vinnēju. Tā bija mana pirmā uzvara. Atšķirībā no veselības grupas, kur peldējām pāris reizes nedēļā, togad treniņi jau sākās katru dienu.
– Un tādā režīmā joprojām?
Jā, tagad tas jau ir dzīvesveids, kas pašlaik gan “kovida” dēļ nedaudz mainījies.
– Pavasarī vienubrīd, kad Jelgavā baseins bija ciet, Ķīpsalā vēl varēja peldēt. Vai to arī izmantoji?
Uz Rīgu braucām, bet tas laiciņš bija īss, jo drīz vien aizvēra arī Ķīpsalu.
– Atgriežoties pie stilu dažādības, – šķiet, ka visus jaunieša gadus pamatā peldēji kraulā jeb brīvajā stilā, bet pirmoreiz sporta meistara normatīvu izpildīji 100 metros kompleksā un tagad augstvērtīgākos rezultātus gūsti brasā. Kurš ir tavs mīļākais stils un distance?
Sākumā pamatā trenējos kraulā, septītās astotās klases laikā sacensībās pārsvarā startēju 400 metros brīvajā stilā vai 400 kompleksā. Izturība bija laba, līdz ar to labs rezultāts un vērtīgs arī punktu ziņā komandai. Bet sacensībās, kur nebija komandu cīņas, pārsvarā peldēju 50 un 100 metrus kraulu un kompleksu, dažreiz arī delfīnu. Manas mīļākās distances ir 100 metru krauls un 100 komplekss, bet brasā sāku peldēt, kad kādu laiku rezultāti sacensībās negribēja augt – vai nu stāvēja uz vietas, vai bija pat sliktāki. Tad arī iedomājos, ka varbūt ir jēga kaut ko pamainīt. Peldot kompleksu, trenere ievēroja, ka tieši pārejā uz brasu man nav vajadzīgs paātrinājums, varu sākt uzreiz ar pilnu jaudu. Tā tas pirms gadiem sešiem septiņiem aizgāja, un tagad man brasā ir labi rezultāti.
– Daudzpusība tomēr palikusi spēkā. Vai tā svarīga arī katrā treniņā?
Viss atkarīgs no tā, kādas sacensības gaidāmas. Gatavojoties kompleksa distancei, protams, uzmanība jāpievērš visiem stiliem, taču attiecīgie vingrinājumi katram ir citi, tāpēc arī katru treniņu veltu vienam. Ja to sāku, piemēram, brasā, tad arī tā aizvadu.
– Stafetēs toties tev uztic kraulu un lielākoties pašu atbildīgāko pēdējo posmu, kurā ne reizi vien esi izvilcis komandu līdz medaļai vai pat uzvarai.
Etapi stafetē svarīgi ir visi, vienkārši pats pēdējais sanāk visemocionālākais. Ir reizes, kad nedaudz atpaliekam, bet man izdevies pieraut un aizvest komandu līdz pjedestālam, bet bijušas arī tādas, kad es pēdējā posmā to iegāžu. Kraula stafetē dažreiz peldu arī pirmo posmu vai pa vidu, jo trenere izpēta, kāds izkārtojums būs citās komandās, un pret spēcīgākajiem peldētājiem cenšas ielikt tādus, kas turēs līdzi. Lai neizveidotos vilnis, kas nākamajam var traucēt.
– Bet stafetes emociju “vilnis” tikmēr var rezultāta ziņā nākt par labu?
Tieši ar šādu gadījumu saistās mana atgriešanās pie kraula. Kad mācījāmies vidusskolas pēdējā klasē, mūs ar brāli Iļju uzaicināja piedalīties Ziemeļvalstu sacensībās Bergenā. Latvijas komandā bijām kādi 10, bet no Jelgavas mēs vienīgie. Kombinētajā stafetē, kur man piedāvāja peldēt 100 metrus kraulu, sasniedzām jaunu Latvijas rekordu, un es savā posmā – personīgi labāko rezultātu. Pēc tam arī individuāli mans brīvā stila rezultāts sāka kustēties uz priekšu.
– Kā izjūti īso un garo baseinu? “Simtiņš” droši vien labāk piedien garajam?
Ir tā, ka Latvijā lielākā daļa no sacensībām notiek īsajā jeb 25 metru baseinā. Garajā jeb 50 metru parasti ir gadā divas – Latvijas čempionāts un Baltijas valstu čempionāts. No vienas puses – man labāk patīk garajā baseinā, kur ir mazāk apgriezienu un, ilgāk peldot uz priekšu, vari sevi maksimāli paātrināt. No otras puses – īsajā man patīk vairāk peldēt kompleksu, kur arī gabaliņi ir īsi: viens divi, un skaties – jau esi galā. Pats pagrieziens gan arī ir svarīgs – var kāja paslīdēt, vari to uztaisīt par ātru vai par vēlu, un līdz ar to laiks pazaudēts.
– No peldētājiem esmu dzirdējusi teicienu arī par “vieglu ūdeni”, vai tiešām šādas atšķirības baseinos ir jūtamas? Varbūt atceries, kāds tas bija 2014. gadā Anīkšos, kur pirmoreiz izpeldēji sporta meistara normatīvu?
Ir tāds teiciens, bet, ja konkrēti par baseiniem, – ir tiešām tādi, kur, lai cik nebūtu mēģinājis, rezultāts neiet uz priekšu. Dažreiz varbūt tas saistīts ar personīgām emocijām, bet dažreiz, liekas, tiešām ar pašu baseinu. Par Anīkšiem ir tāds garāks stāsts, jo pāris nedēļas iepriekš biju traumējis elkoni un vēl nedēļu pirms sacensībām peldēt nevarēju. Tā šķita diezgan liela traģēdija, jo pēc sporta meistara biju dzenājies visu iepriekšējo gadu un visu laiku kaut kādas simtdaļas pietrūka. Bet pāris dienas pirms izbraukšanas sāku savu elkoni just un tomēr aizbraucu. Priekšpeldējumos mans rezultāts bija starp dalībniekiem labākais, taču no normatīva vēl atpalika. Finālā, kur paliku trešais, tomēr to izdevās vēl ar labu rezervi izpildīt.
– Tas bija 100 metros kompleksā. Vai vēlāk esi meistara normu sasniedzis arī citos stilos un distancēs?
Turpat Anīkšos nākamajā dienā to izpeldēju 50 metros kraulā, vēlāk esmu izpildījis normatīvu arī brīvā stila 100 un 200 metros, tāpat 50 un 100 metros brasā. Delfīnu jeb tauriņstilu parasti sacensībās nepeldu, bet, kad Jelgavā tiek izcīnīts Kresa kauss, tad gan, un esmu to kausu arī ieguvis. Pagājušajā gadā Novadu kausa sacensībās savukārt 100 metru delfīna distancē izcīnīju Voldemāra Baloža kausu.
– Tuvojošās sacensības droši vien nosaka arī treniņu režīmu?
Tā ir. Apmēram mēnesi pirms sacensībām mums treniņos ir maksimālā slodze. Tad pāris nedēļas pirms tam sākam strādāt pie attiecīgās specifikas, piemēram, ja tas būs sprints, tad uz paātrinājumu. Pēdējā nedēļā slodze nedaudz mazinās, īsi pirms sacensībām vēl katrs pēc izjūtām dara to, kas pašam vairāk vajadzīgs. Kad viss aiz muguras, trenere parasti dod pāris dienas brīvas. Vēlme pēc atpūtas ir kā nu kuru reizi. Ja kā vasaras čempionātā, kur kopā ar trim stafetēm sanāk trijās dienās vairāk par desmit distancēm, tad nogurums ir jūtams.
– Kopš pirmās klases, katru dienu…, trenere teica, ka pat mācību dēļ neesi kavējis. Kā to var dabūt gatavu?
Kad sākās studijas, tad dažreiz bija tā, ka katru dienu atnākt nevarēju. Kādreiz arī likās, ka labāk ir to dienu atpūsties, nevis spiest no sevis maksimumu. Salīdzinot ar skolas laiku, kad zināji, ka skolotāji vienmēr palīdzēs un “pavilks”, universitāte tomēr ir jau patstāvības laiks. Esi izvēlējies savu nākotnes virzienu, savu profesiju, un tās apguvē jau daudz vairāk ir no svara, kā un ar kādu pieeju ar uzdevumiem tiec galā. Cenšos visu izdarīt laikus, bet ir arī lietas, kas paliek “uz pēdējo momentu”. Kopš vēl arī strādāju, pirms baseina nesanāk laiks sausajiem treniņiem. Tagad “kovid” situācijā gan cenšos vairāk pievērst uzmanību vingrinājumiem mājās. Kāda daļa no tiem, kas, domāju, palīdzējuši man, var noderēt arī citiem, tāpēc safilmēju, aizsūtu video trenerei, un viņa jau ar saviem komentāriem piedāvā jaunāko grupu sportistiem.
– Esi kļuvis arī par ģimenes cilvēku. Vai sieviņa atbalsta tavu hobiju, varbūt arī pati saistīta ar sportu?
Jā, atbalsta. Brauc līdzi uz sacensībām, filmē, pēc tam varam redzēt un apspriest manas kļūmes atkārtojumā. Veronikas pašas hobijs ir jāšanas sports.
– Aizvadītajā “kovid” gadā sacensību bija maz. Kā tu vērtē savu 2020.? Vai zelts un sudrabs novembrī sprinta čempionātā kaut nedaudz gandarīja?
Kad martā viss aizvērās, man tas bija šoks. No augusta līdz februārim biju treniņos nopietni strādājis, un tagad viss velti. Novembrī sprinta čempionātā vinnēju 50 brasu un 100 kompleksu, bet 100 metros brasā ieguvu sudrabu. Taču vairāk nekā par šīm medaļām priecājos, ka uzlaboju savus rezultātus. 100 metros kompleksā tas nebija izdevies jau četrus gadus.
– Par labākiem rezultātiem pēc šī “tukšā” laika dzirdēts arī no citu sporta veidu pārstāvjiem. Varbūt piespiedu atpūta nāk par labu?
Domāju, šie apstākļi parāda cilvēkus, kuri ir gatavi nopietni strādāt pie rezultāta. Ja negribi neko darīt – re, kur tāda iespēja ir!
– Esi pēdējā kursa students. Vai arī tavs darbs saistīts ar topošo būvinženiera profesiju? Un kas pamudināja to izvēlēties?
Strādāju Rīgā, esmu jaunākais energoefektivitātes speciālists uzņēmumā “Altum”, piedalos iesniegto māju energoefektivitātes projektu izskatīšanā. Taču šī nav mana pirmā darbavieta – pirms tam citā uzņēmumā biju būvdarbu vadītāja palīgs un pats piedalījos šādu projektu realizācijā. Bet domas par profesijas izvēli nāk no bērnības, kad zīmēju mājas un sapņoju, ka būšu arhitekts. Tad ģimenes māju sāka būvēt vecāki, un, mums ar brāli piedaloties, tehniskais projekts likās tik interesants, ka par specialitātes izvēli vairs nebija šaubu. Savukārt no augstskolām, kas to piedāvā, tieši LLU programma šķita interesantākā, un tajā arī tiku.
– Augstskola savā mājaslapā palepojas ar tavu sporta stipendiju. Vai sacensībās esi aicināts un labprāt aizstāvējis arī LLU krāsas?
Pārstāvu mūsu augstskolu Latvijas universiādē. Esmu to pārstāvējis starptautiskajās SELL spēlēs, kur pēdējās bija 2019. gadā Lietuvā. Izcīnīju trīs medaļas – divas sudraba un vienu bronzas. Tajā pašā gadā bija arī 30. pasaules universiāde Itālijā. Ievērības un līmeņa ziņā tas ir otrs plašākais sporta pasākums aiz olimpiādes. Neapolē jau pārstāvēju Latvijas komandu. Biju izturējis atlasi, universitāte un fakultāte palīdzēja ar finansējumu. Startēju 100 un 200 metros kraulā un divās stafetēs. Līdz medaļām gan peldēšanā netikām. Latvijā mūsu sporta veidā nav tādu vārdu kā, piemēram, amerikāņiem.
– Pašlaik atkal ārkārtas situācijas dēļ noteikumi drastiski. Baseinā gan varēs tikt, bet laikam tikai izlases sportisti. Kāds normālos apstākļos būtu tavs gada sākuma sacensību plāns?
Pēc plāna janvāra beigās parasti Jelgavā notiek sacensības garajās distancēs, bet februāra beigās vai marta sākumā – Latvijas ziemas čempionāts. Par iespējamu tā norises sistēmu pašlaik nekādas skaidrības nav, centīšos būt jebkuram variantam gatavs.
Astra Ozoliņa, JSPS trenere
Jevgeņijs jeb Žeņa, kā visi šeit, Specializētajā peldēšanas skolā, viņu draudzīgi uzrunājam, nonāca pie manis pēc peldētapmācības kursa. Tobrīd komplektējās grupa no 1997. gadā dzimušajiem, un starp tiem bija arī viņi abi ar dvīņubrāli Iļju. Žiperīgi, arī nerātni, bet ļoti darbīgi un centīgi. Tā arī esam visus šos gadus kopīgi strādājuši. Protams, nav jau tā, ka nekad neesam pastrīdējušies, bet kopumā par viņiem varu teikt tikai labus vārdus un saistībā ar Žeņam piešķirto sporta stipendiju – jo īpaši.
Kopš mūsu sadarbības sākuma pat grūti atminēties sacensības, kad viņš kādā no distancēm nebūtu ticis uz pjedestāla, un tas galvenokārt, pateicoties atbildīgajai attieksmei pret treniņdarbu. No skolas gadiem pat neatceros, ka viņš izlaistu kādu nodarbību mācību dēļ. Studijas un tagad arī darbs, neapšaubāmi, paņem vēl vairāk laika, taču spēja visu sabalansēt joprojām ir Žeņas panākumu atslēga. Sportā tas nozīmē arī prasmi sadalīt spēkus pirmssacīkšu posmā, lai starta dienā varētu izdarīt vislabāko.
Būdams daudzpusīgs peldētājs, Žeņa sacensībās nekad nav atteicies veikt kādu no distancēm komandas labā. Ja reiz jāpeld četras distances plus stafetes, – labi, es peldēšu! Skolas gados viņa pamata stils bija krauls, pēdējos gados augstvērtīgākie rezultāti sasniegti brasā, bet brīvā stila vai kombinētā stafete joprojām nav iedomājama bez Žeņas apņēmīgā kraula pēdējā posmā.
