Skaidrs, ka šogad valstī izsludinātajā ārkārtas
situācijā nekāda pulcēšanās ap 1991. gada janvāra barikāžu atmiņu ugunskuriem
nesanāks. Taču vismaz domās agrākais tautfrontietis un padomju laikos kopsaimniecības
“Lielupe” direktors Andris Ķepītis un viņa cīņubiedri būs Brankās, kur
vairākiem no viņiem sākās ceļš uz atjaunotās Latvijas valsts sardzi Rīgā.
Turpat Branku–Ozolnieku ceļa malā, kur savulaik atradās kopsaimniecības
“Lielupe” mehāniskās darbnīcas un kantora ēka, bet tagad saimnieko stikla
konstrukciju ražošanas uzņēmums SIA “Uppe”, 2018. gada oktobrī tika atklāts
skvērs “Brīvības gaisma”.
Ozolus stādīja kā uzvaras zīmi
Šī skvēra rota ir daži desmiti ozolu, kā arī
drosmīgi stiklā atveidots barikāžu ugunskurs, informatīvs stends un plāksnes,
kurā ir iegravēti 163 barikāžu dalībnieku un šīs piemiņas vietas veidotāju
vārdi.
Starp stiklā iegravētajiem ir arī vārds Gunārs.
Tas liecina par to, ka piemiņas vietas iekārtošanas projekta virzītājs, kā arī
barikāžu dalībnieks bija kopsaimniecības “Lielupe” zooinženieris un vēlākais
pašvaldības darbinieks Gunārs Sproģis. Pirms diviem gadiem viņš aizgāja
aizsaulē. Taču Cenu pagastā vēl dzīvo un veselībā turas vīri, kas var pastāstīt
par notikumiem pirms trīsdesmit gadiem, kam par godu tapa uzvaras zīme
“Brīvības gaisma”. Viens no tiem ir arī Andris Ķepītis. Viņš atceras, ka
toreiz, atgriezušies no barikādēm Rīgā, “Lielupes” vīri jutuši, ka labi
padarītais darbs ir jāatzīmē. Tā arī tika iestādīti ozoli, kas simboliski ir
latviešu spēka koks. Andris Ķepītis vairs neatminas, cik tieši kociņu toreiz
stādīts. Taču tajā 1991. gada janvāra rītā, kad direktors mehanizatoru ierindas
priekšā komandējis: “Soli uz priekšu tie, kuri brauks uz barikādēm!”, iznākuši
ap piecdesmit vīru. Barikāžu atbalstam pievienojušās arī sievas, kas
gatavojušas uz Rīgu nosūtītajiem vīriem pārtiku. Tā ar kopsaimniecības
mikroautobusu Rīgā nogādāta divas reizes diennaktī.
Vairāk lasiet 14.janvāra “Zemgales
Ziņās”
Foto: no personīgā arhīva
