Saruna ar valsts sociālās aprūpes centra “Zemgale” filiāles “Jelgava” vadītāju Ivetu Purni
Kārtība Ozolpilī, Kalnciema ceļā 109, atverot valsts sociālās aprūpes centra “Zemgale” filiāles “Jelgava” durvis, ir stingri noteikta atbilstoši epidemioloģiskās drošības prasībām. Ieeja viesiem ir aizliegta, bet, ja, izvērtējot nepieciešamību, izņēmuma kārtā kāds tomēr ieiet, tad obligātas ir sejas maskas, cimdi un bahilas. Aizsargtērpos šeit joprojām strādā arī visi darbinieki. Janvāra vidū, veicot atkārtotus testus, “Covid-19” pozitīvs joprojām identificēts 20 no tiem filiāles iemītniekiem, kuri tika apstiprināti kā “Covid-19” pozitīvi 2020. gada 29. novembrī, kaut arī nekādi slimības simptomi šiem cilvēkiem jau sen nav manīti. Lai gan lielākā daļa no 206 klientiem un 116 valsts sociālās aprūpes centra filiāles “Jelgava” darbiniekiem ar “Covid-19 ir izslimojuši, tas apstiprina to, ka vēl nekas nav beidzies. Arī tas, kas notiek tepat blakus Jelgavā, Ozolnieku un Jelgavas novadā, kā arī visā valstī un pasaulē liecina par to, ka vīruss vēl ne tuvu nav apkarots. Pirms pusotra mēneša tieši filiāle “Jelgava” bija tā, kuru vienu no pirmajām un tik smagi skāra “Covid-19”. Novembra beigās ar šo vīrusu inficējās lielākā daļa no iemītniekiem, bet smagākajā krīzes brīdī decembra sākumā darbspējīgi bija tikai 27 darbinieki – pārējie bija inficēti vai spiesti atrasties pašizolācijā kā personas, kam bijis kontakts ar inficētajiem. Janvāra sākumā ir atgriezusies lielākā daļa darbinieku, un tagad filiāle strādā salīdzinoši normālā darba režīmā. Var piebilst, ka pašiem aprūpes centra iedzīvotājiem sejas masku vai citu spectērpu sastāvdaļu nav. Viņiem sociālās aprūpes centrs ir mājas, kuras pašreizējā ārkārtas situācijā gan tālāk par pagalma vārtiem atstāt nav atļauts. Filiāles “Jelgava” iedzīvotāji pamatā ir cilvēki ar smagiem vai ļoti smagiem garīga rakstura traucējumiem. Aprūpes centra ēkas trešajā stāvā dzīvo cilvēki, kam šie traucējumi nav tik smagi. Viņiem Kalnciema ceļš 109 ir adrese tā sauktajai pusceļa mājai, kur klienti gatavojas patstāvīgai dzīvei sevis izvēlētajā pašvaldībā. Ēkas pirmajā stāvā ir filiāles vadītājas Ivetas Purnes kabinets. Ar viņu arī saruna par to, kā klājas filiāles “Jelgava” iemītniekiem un darbiniekiem šajā ārkārtas situācijā.
– Kaut gan pandēmija vēl nav uzvarēta ne globālā, ne nacionālā mērogā, vai var teikt, ka valsts sociālās aprūpes centra “Zemgale” filiālē “Jelgava” smagākais ir aiz muguras?
Pašreiz slimības simptomu nevienam vairs nav, un mēs uzskatām, ka jaunu inficēto skaits ir nulle. Taču sestdien veiktais tests, kas parādīja, ka 20 no pirmreizēji (29. novembrī) saslimušajiem klientiem joprojām skaitās pozitīvi, pierāda to, ka vakcinācija noteikti būs nepieciešama visiem. Nevienu jaunu iemītnieku neuzņemam, kaut arī brīvas vietas mums ir, jo klientu kustība ārkārtas situācijas apstākļos ir apturēta. Vēl mazliet ir jāuzgaida, jāgūst pārliecība, ka situācija ir stabila, lai kustība atsāktos. Jāpaskaidro, ka sociālās aprūpes centri, kuri sniedz ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumus, Latvijā ir dažādi: valsts, pašvaldības un nevalstisko organizāciju, tostarp privātie. Pašvaldības sociālās aprūpes centri pamatā rūpējas par savas pašvaldības iedzīvotājiem – senioriem, kuriem ir jānodrošina cilvēka cienīgas vecumdienas un cienīga aiziešana aizsaulē, kā arī par cilvēkiem ar fiziska rakstura traucējumiem. Savukārt valsts sociālās aprūpes centru gādībā ir personas ar smagiem un ļoti smagiem garīga rakstura traucējumiem. Šajās institūcijās kā būtisks pakalpojuma komponents tiek noteikta veselības aprūpe ar atbilstošu finansējumu, bet pašvaldības sociālās aprūpes centros nodrošinājums ar veselības aprūpes personālu ir katras pašvaldības izvēle. Mums kā valsts institūcijai, sākoties “Covid-19” uzliesmojumam, tāpēc bija nedaudz vieglāk, jo filiāles štatā esošā ārsta palīdze Guna Čaplinska, kas ir arī Veselības aprūpes sektora vadītāja, kopā ar vecāko medicīnas māsu Ivetu Arāju bija uz vietas un palika nemainīgi “frontes pirmajā līnijā”, izturēja pandēmijas uzbrukumu, krīzes brīdī neatstājot darbu nedēļu no vietas. Līdzīgi nesavtīgi tolaik strādāja un visus nepieciešamos darbus veica sociālais aprūpētājs Raitis Čebikins, ēkas dežurante Sandra Luļļa, dārzkopības un labiekārtošanas pulciņa vadītāja Velga Zīle.
– Kāda jūsu vadītajai filiālei ir saistība ar Jelgavas pilsētu un tās pašvaldību?
Teritoriāli mēs atrodamies Jelgavā, visi mūsu klienti ir deklarēti Jelgavā, Kalnciema ceļā 109, tātad ir jelgavnieki, un arī lielākā daļa darbinieku ir jelgavnieki. Līdz ar to sadarbība ar vietējo pašvaldību ir ļoti svarīga. Labi, ka pērnruden – vidus posmā starp pirmo un otro pandēmijas vilni – ar Jelgavas pašvaldību sākām ciešāk sadarboties. Tolaik tieši pienāca brīdis, kad bija jāatjauno Sociālās aprūpes padome, jo vecajai bija beidzies pilnvaru termiņš. Likumdevējs ir noteicis, ka katrā ilgstošas sociālās aprūpes institūcijā ir jāizveido šāda padome, kurā ietilpst gan darbinieki, gan klienti un viņu piederīgie, gan arī vietējās pašvaldības pārstāvji. Tad Jelgavas Sociālo lietu pārvaldes vadītāja Rita Stūrāne rekomendēja pilsētas domei deleģēt šo sabiedrisko amatu ieņemt savai vietniecei Jeļenai Laškovai, kas šo pienākumu uztvēra ļoti nopietni. Ar to tad arī sākās daudz ciešāka sadarbība ar Jelgavas pilsētu, un tas izrādījās tik svarīgi krīzes brīdī. Ar Jeļenu daudz runājām, izrādīju viņai mūsu filiāli. Runājām par to, ka klientiem pamatvajadzības ir nodrošinātas, bet viņu istabiņās ļoti pietrūkst mājīguma. Jeļena šo ideju aiznesa uz Jelgavas pašvaldības Sabiedrības integrācijas pārvaldi. Tās vadītāja Ilga Antuža atbrauca jau nākamajā dienā un ar milzīgu ieinteresētību pierakstīja visas mūsu idejas. It kā no jauna atklājot, ka mūsu filiāles iemītnieki taču ir jelgavnieki, tika pavērtas durvis daudzpusējām sadarbības un arī atbalsta iespējām. Ilga Antuža un viņas pārvalde uzsāka akciju mājīguma radīšanai mūsmājās, aicināja ziedot istabas augus, lai ikvienam mūsu klientam būtu, par ko rūpēties. Ar filiāli atbrauca no jauna iepazīties arī Jelgavas domes priekšsēdētāja vietniece Rita Vectirāne, apstiprinot turpmākās sadarbības iespējas. Un tad Ilga mani aizveda uz Jelgavas Rotari klubu, ko tagad vada Viesturs Reinfelds. Arī Rotari klubs teica jā akcijai, lai uzlabotu mājīgumu mūsu cilvēku istabās.
– Un tad pienāca “Covid-19” otrais vilnis?
Jā, 26. novembrī filiālē konstatējām pirmo “Covid- 19” inficēto. Turpmāko var raksturot kā sniega lavīnu vai aizdedzināta sērkociņa efektu. Bet ko pamatā nozīmēja šī krīze? Ļoti smaga saslimšana tika konstatēta salīdzinoši nelielam cilvēku skaitam, bet galvenā problēma bija tā, ka pamatā visi darbinieki kļuva par inficēto kontaktpersonām, kam saskaņā ar epidemioloģiskās drošības noteikumiem ir jādodas mājās pašizolācijā vai kā kontaktpersonām karantīnā. Darbinieku trūkums bija pats briesmīgākais. Es nemūžam nespēšu pietiekami pateikties savām zelta darbiniecēm Gunai un Ivetai, kas pirmo krīzes nedēļu neizgāja no šīs mājas ārā, kā arī tiem aprūpētājiem, kuri strādāja divas un trīs maiņas pēc kārtas. Kaut gan slimnīcas bija pārslogotas, ļoti smagi slimos tomēr vedām turp. Un dažus arī zaudējām. Jāatzīst gan, ka neviens no aizgājušajiem nebija no fiziski stiprajiem un nosacīti veselajiem. Visiem bija pamatīga slimību buķete. Taču daudzus, kam slimības gaita nebija galēji kritiska, centāmies ārstēt. Un arī izārstējām. Izārstēto cilvēku vārdi ir visdārgākie ordeņi pie mūsu medicīnas darbinieku krūtīm.
– Mediķi teic, ka “Covid-19” inficēšanās gadījumā slimības gaita ļoti ātri var mainīties no vidējas uz smagu.
Tieši tā. Tāpēc arī Guna ar Ivetu te bija uz vietas. Ja viņas būtu pildījušas tikai to, ko no mums prasa vadlīnijas un instrukcijas un dienas beigās aizvērušas aiz sevis kabineta durvis, iespējams, daudz vairāk mūsu cilvēku būtu aizgājuši mūžībā. Bet viņas nepadevās un darīja tā, kā uzskatīja par pareizāko “kara apstākļos”. Kad pandēmija beigsies, es skaidri zinu, ka tiks meklēti vainīgie – kāpēc tik daudz saslima, kāpēc visus neizglāba. Ļoti iespējams, kāds sociālās aprūpes centru darbiniekus gribēs sodīt par kādu neatbilstošu pasākumu – gribēs mums spārniņus vai astīti noraut. Ņemot vērā to, ka mēs līdz šim krīzei esam veiksmīgi tikuši cauri, nevienam, kurš nav bijis “pirmajā līnijā”, nav nekādu morālu tiesību nosodīt tos, kas šeit ir cīnījušies. Es ļoti ceru, ka notiks īsta notikušā analīze pēc būtības, izdarot nozīmīgus, kopīgus secinājumus, izveidojot tādus plānus un pasākumus, kas patiesi palīdzētu uzlabot un pilnveidot ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu kvalitāti kopumā.
– Kā palika ar Jelgavas Rotari klubu, kas iesaistījās klientu istabiņu mājīgošanā?
Decembra sākumā, kad mūsmājās pārstāja darboties virtuve (nebija vairs epidemioloģiskajām prasībām atbilstošu darbinieku, kas tur varētu strādāt), klientiem ēdināšanu sāka nodrošināt ārpakalpojumā. Taču darbiniekiem, kas normālos apstākļos maksāja par pusdienām mūsu ēdnīcā, ārpakalpojumā sniegtā ēdināšana nepienācās. Tad Jelgavas Rotari klubs, kurš sāka apgādāt mūs ar vienreizlietojamiem traukiem, jo nebija taču, kam mazgāt traukus, atbalstīja ideju par siltu pusdienu nodrošināšanu mūsu darbiniekiem. Decembra beigās, kad darbinieku, kuri drīkstēja atgriezties darbā, kļuva vairāk, vairāk vajadzēja arī naudas silto pusdienu nodrošināšanai. Es, strādājot attālināti no mājām (man arī bija konstatēta inficēšanās ar “Covid-19”), piedalījos “rotariešu” čatā, un man bira asaras, kad redzēju, kā cits pēc cita kluba dalībnieki ziņoja: “Pārskaitīju 25 eiro!” Mēdz kādreiz teikt, ka latvietis latvietim ir labākā maltīte. Nē, ar mums viss ir kārtībā. Mēs varam būt draudzīgi un atsaucīgi, kad tiešām redzam, ka kādam iet grūti. Jelgavas Rotari klubs ir skaitliski neliels, bet jelgavnieki iesaistīja “rotariešus” arī no citiem klubiem, no “Rīdzenes”, no Salaspils. Tā pozitīvā atbalsta ķēde turpina darboties vēl joprojām. Jelgavas Mākslas skola mūs ir bagātīgi apdāvinājusi ar saviem darbiem, fotogrāfe Guna Oškalna-Vējiņa uzdāvināja brīnišķīgu savas fotostudijas fotogaleriju par zirgiem un mīlestību, caur uzņēmējas Mairitas Solimas nodoto informāciju ar grāmatām, gleznām un zaļumaugiem pie mums atbrauca Linda Mūrniece. Protams, ļoti pozitīvi ir arī tas, ka esam filiāle, kas savienota ar astoņām citām filiālēm. Līdz ar to janvārī jau mūsu darbinieki varēja palīdzēt citiem, bet decembrī mēs saņēmām nepieciešamo palīdzību no pārējām “Zemgales” filiālēm – kāds palīdzēja sadalīt zāles, kāds nāca talkā ar lietvedības dokumentiem, kāds ar saimniecības darbiem. Kopā ir spēks!
– Jūs esat bijusi labklājības ministre. Kā vērtējat tagadējās ministres Ramonas Petravičas un viņas komandas darbu?
Jā, bet tas bija ļoti sen – Aigara Kalvīša valdības pēdējie mēneši un Ivara Godmaņa valdība pirms gadiem divpadsmit. Domāju, ministrija strādā atbilstoši šai krīzes situācijai. Mūsu darbinieki ir nodrošināti ar aizsardzības līdzekļiem, testiem, kā arī būsim nodrošināti ar vakcīnām. Ministre Ramona Petraviča ir viesojusies mūsu filiālē laikā, kad vēl nebija “Covid-19”. Mēs atklājām vienu svaigi izremontētu stāvu iemītniekiem. Viņa bija ļoti vienkārša un cilvēciska saskarsmē ar mūsu iedzīvotājiem. Ne katrs un ne vienmēr uzreiz spēj pieņemt mūsu klientus un saprast viņu vajadzības un vēlmes. Tas ir ļoti uzteicami. Bet kopumā ministram reizēm ir ļoti grūti atrast līdzsvaru starp sociālās politikas veidošanu un vadlīniju noteikšanu un reālo, patieso dzīvi. Tur reizēm var pazust pamats zem kājām. Normatīvajos dokumentos, visticamāk, viss ir uzrakstīts pareizi, taču jautājums arvien vēl paliek atklāts – kā šo normatīvu prasības tikpat pareizi izpildīt ar esošajiem cilvēkresursiem un materiālajām iespējām. Jo galvenais taču ir cilvēks – mūsu klients. Un mūsu, sociālo institūciju, uzdevums joprojām ir nemainīgs – nodrošināt viņa vēlmēm un vajadzībām atbilstošu, kvalitatīvu sociālo pakalpojumu.
– Varbūt jūs pati domājat atgriezties politikā?
Esmu domājusi par to pēdējā laikā. Ja tagad būtu tāda iespēja, ar pašreizējo pieredzi… šķiet, būtu gudrāka. Censtos vairāk izdarīt sociālās aprūpes centru un sociālās jomas speciālistu labā. Laikā, kad es biju ministre, mana pieredze valsts pārvaldē un politikā bija visai neliela. Bet nav ko domāt par to, kā būtu, ja būtu. Mums ir drosmīgs, zinošs valsts centra “Zemgale” direktors Kristaps Keišs, kurš zināmos apstākļos varētu iet politikā. Tad es viņu censtos visādi atbalstīt. Katrā ziņā domāju tāpat kā citi mūsu jomas profesionāļi, ka pēc pandēmijas analīzei par šiem notikumiem vajadzētu būt patiesi dziļai un nozīmīgai. Visiem spēkiem jāturpina deinstitucionalizācijas procesā iesāktais, lai cilvēki, kuriem garīga rakstura traucējumi nav tik smagi un kuri to vēlas, varētu dzīvot pašvaldībā. Lai pašvaldībām būtu attīstīts nepieciešamais sabiedrībā balstīts sociālo pakalpojumu klāsts un valsts sociālās aprūpes centros paliktu dzīvot tikai tie, kuriem nepieciešamais sociālās un veselības aprūpes pakalpojumu klāsts ievērojami pārsniedz pašvaldībās pieejamo. Tas uzlabotu epidemioloģiskās drošības un drošības līmeni kopumā. Sociālās aprūpes centri, kur dzīvo tik daudz cilvēku vienuviet, tomēr ir liels risks. Vēl es ļoti gaidu, ka paies šis laiks un mēs atkal varēsim sapulcēties mūsu filiāles “Jelgava” lielajā zālē, lai no sirds pateiktos cits citam, sirsnīgi acīs ieskatoties.
