“Mūsu skolai ir brīnišķīga tradīcija 20. janvārī agri no rīta visiem pulcēties pie skolas un iekurt barikāžu laika atceres ugunskuru, lai pieminētu un atcerētos to dienu notikumus,” stāsta Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāzijas direktores vietniece audzināšanas darbā Indra Soika-Dreimane.
Šogad barikādēm ir 30. gadadiena, taču rīkot pasākumus nav atļauts. Tādēļ ģimnāzijas teātra trupas “Spīdolēni” jauniešiem bija jāmeklē kāds radošs risinājums, kā tomēr šo nozīmīgo dienu atzīmēt. Tā dzima doma intervēt vecākus, vecvecākus vai paziņas, kas piedalījās barikādēs un pirms 30 gadiem nosargāja mūsu valsti. I.Soika-Dreimane stāsta, ka uzdevums nebija tik vienkāršs, kā sākumā šķitis. Lai izveidotu labu stāstu, nepieciešama sirsnīga un atklāta saruna, taču cilvēki nav bijuši tik runātīgi, kā cerēts, un mājsēde ar attālināto komunikācijas iespēju uzdevumu sarežģīja vēl vairāk. Taču jaunieši nepadevās un ar vēstures skolotājas Baibas Atmanes palīdzību tomēr atrada veidu, kā uzdot īstos jautājumus, lai saruna izdotos.Kad vairāki atmiņu stāsti par liktenīgajiem janvāra notikumiem bija gatavi, sekoja nākamais uzdevums. “Tā kā pašlaik ir ārkārtas situācija, ierunāt stāstus kā raidlugu skolas telpās mēs nedrīkstam. Taču ārā līdz desmit cilvēkiem pulcēties drīkstam. Ar savu risinājumu nāca Kristaps Ruņģis, kura tēvs un vectēvs arī piedalījās valsts nosargāšanā, – viņš piedāvāja stāstus filmēt. Un to mēs arī izdarījām! Kaut nedaudz izdzīvojām barikāžu laika notikumus aukstumā, pie ugunskura, mēģinot saprast, kā jutās un ko piedzīvoja mūsu tēvi un vectēvi. Domāju, jaunieši bija gandarīti, piedaloties šādā izpētes un vēsturiskā notikuma izdzīvošanas procesā, kas ļāva saprast, ka varoņi nav abstrakti tēli. Tie ir cilvēki, kurus mēs pazīstam, mīlam un kuriem pateicamies par viņu drosmīgo rīcību mūsu valsts pastāvēšanas tik izšķirīgā laikā!” rezumē I.Soika-Dreimane, norādot, ka uzņemtais materiāls tiek veidots kā īsfilma, kas visiem būs pieejama ģimnāzijas “YouTube” kanālā. Tikmēr “Ziņu” lasītājiem ir iespēja iepazīties ar vairākiem jauniešu stāstiem laikraksta lappusēs.
Tēta Ikara Ruņģa stāstu pierakstīja Kristaps Ruņģis, 16 gadu
Janvāris. Bija sajūta, ka brīvestība ir teju, teju atnākusi, tikai jānostiprina! Un tā jau arī bija. Tagad to redzam pēc gadiem, bet tobrīd notikumi nepakļāvās tik vienkāršai loģikai.Janvāris ir tukšāks mēnesis, mūziķiem brīvlaiks. Jaunais gads nosvinēts, var atvilkt elpu. Aizbraucu uz laukiem pie vecākiem, mierīgi vadīju dienas dzimtajā Kusā līdz 13. janvāra vakara ziņām, kur sāka rādīt un stāstīt par notikumiem Viļņā. Izskatījās pavisam traki. Tanki. Automāti. Bojāgājušie. Izskanēja aicinājums doties uz Rīgu sargāt vēl tik ļoti trauslo brīvību. Tas bija tik savādi, atceros to vakaru. Zvanīja telefons. Madonas PMK-19 jau sagatavojuši autobusu, lai vestu cilvēkus uz Rīgu. Viss notika zibenīgi. Vakarā abi ar tēti jau bijām Rīgā kopā ar Kusas vīriem un sievām. Vairāk gan bija vīriešu, loģiski. Rīgā pašķīrāmies. Tētis sargāja telegrāfu visu barikāžu laiku no 13. līdz 27. janvārim. Es sazinājos ar “pērkoniešiem”. Kā tas bija bez mobilajiem, grūti mūsdienās aptvert. Bet rezultāts bija tāds, ka ap 1:00 naktī jau ar “Pērkona” skatuvi, aparatūru un busu stāvējām Doma laukumā. Tika iekurts ugunskurs, celtas barikādes ap radio un Saeimas namu. Sākās nepārtraukta koncertdarbība. Vietās, kur pulcējās cilvēki, spēlējām caurām naktīm, lai cilvēkiem vieglāk palikt nomodā un būt modriem. Tās bija trakas naktis un dienas. Ziņas par pirmajiem upuriem stindzināja, bet atkāpties neviens nedomāja. Uz barikādēm bija visi – krievi, latvieši, ukraiņi. Visi gribēja sistēmas galu. Vēlāk jau mūs atkal mēģināja sanaidot, vienmēr kādam tas ir izdevīgi. Skumji, ka tā.Atceros emocionālu mirkli, satiku savu klasesbiedru Anriju Kļaviņu netālu no Saeimas. Viņš tā klusi man teica: “Zini, Ikar, lai nāk viņi. Es iegāju dušā, uzvilku baltu kreklu un esmu gatavs it visam!” Tāds bija noskaņojums, bez pārspīlēšanas. Un tieši tajā vakarā notika uzbrukums Iekšlietu ministrijai.Tā bija traģiska nakts. Es un mana draudzene Andra Diriņa (tolaik Mākslas akadēmijas studente) bijām iegājuši uz mirkli Mazajā ģildē sasildīties un iedzert tēju, jo bijām pamatīgi nosaluši. Kad iznācām ārā no ēkas un gājām pa Līvu laukumu, sākās apšaude. Trasējošas lodes zīmēja savu ceļu naksnīgajās debesīs. Un Andra tā naivi teica: “Redz, kādas uguntiņas…” Es viņai paskaidroju, ka tās ir trasējošas lodes, trāpīs tāda uguntiņa, un viss – ceļa gals. Tonakt bojā gāja kinooperators Andris Slapiņš. Vēl pusgadu iepriekš viņš tika veidojis dokumentālu muzikālu filmu par mums. Skumji. Nesen satikām viņa bērnus, kuri nu jau ir pieauguši un dzīvo Maskavā. Bija atbraukuši uz Latviju un atnāca uz mūsu koncertu folkklubā “Ala”.Mēs ar tēti Jāni Ruņģi saņēmām barikāžu aizstāvju ordeņus. Arī viss “Pērkons” tos saņēma. Tā iesākās 1991. gads. Un tie nebija vienīgie tā gada politiskie pārsteigumi.Barikādes beidzās. Mēs uzvarējām. Gara spēks pret ieroču spēku. Galu galā veselais saprāts uzvarēja. Dzīves sajūta kļuva viegla, bija zudis nomācošais slogs. Vēl viens puzles gabaliņš tika izmests no PSRS sistēmas kopuma.
Kaimiņa Viktora Andropova stāstu pierakstīja Aleksandrs Fedotovs, 13 gadu
Manas ģimenes draugs bija viens no pirmajiem zemessargiem Latvijā. Viņiem nebija gandrīz nekādas pieredzes. Kaut ko zināja no dienesta padomju armijā. Vienu dienu viņiem lika sapulcēties pie virsnieku štāba. Iznāca virsnieks un teica – kareivji, draugi! Ienaidnieks, kura pusē mēs dienējām, pavērsa savu militāro spēku mūsu virzienā. Mēs jau visi zinām, kas notika Lietuvā, un negribam, lai tas pats notiek Latvijā. Tādēļ Rīgā norisinās barikāžu celšana, un ir iespēja braukt uz turieni, taču tā ir brīva izvēle. Ieroči būs tikai astoņi. Pēc 10 minūtēm jāizbrauc, gaidu štābā tos, kuri piedalās.Kad 19. datumā notika apšaude, viņiem lika doties uz Vecrīgu, bet pēc dažām minūtēm – palikt un ieņemt savu vietu. Mans kaimiņš nepaklausīja. Dzirdēja, kā kaut kur uz ielas kliedz sieviete. Viņš pieskrēja klāt – visa kāja bija asinīs. Aiznesot viņu drošā vietā, cilvēki uzreiz palīdzēja. Tā bija viena no nedaudz redzētajām reizēm, kad cilvēki bija tik atsaucīgi!
Vectēva Agra Degola stāstu pierakstīja Emīlija Vuškārniece, 14 gadu
Opis par barikādēm uzzināja no televīzijas. Viņam tajā laikā bija sava zemnieku saimniecība – 15 govis. Dzirdot “Panorāmā”, ka nepieciešama palīdzība ar jebkādu pārtiku barikāžu dalībniekiem, nolēmis aizvest svaigu pienu. Tā arī darījis – vakarā pēc govju slaukšanas devies uz Rīgu. Mērķis bija aizgādāt pienu un apraudzīt no Staļģenes aizbraukušos barikāžu dalībniekus, kuri sargāja televīzijas torni. Diemžēl tur viņš nav ticis, jo novirzīts uz Pulvertorni, kur pieņemot pārtikas palīdzību. Tā opis devās uz Vecrīgu, kur piens pieņemts ar pateicību. Opis uzreiz nav devies mājās, bet visu nakti staigājis pa Vecrīgu no viena ugunskura pie cita, aprunājoties un atbalstot dalībniekus. No rīta viņš devās mājās uz savu saimniecību kopt lopus. Par redzēto opis saka, ka sajūtas bijušas – neziņa, nedaudz bailes. Apšaudes vakarā viņš bija mājās un vēroja televīzijā Rīgā notiekošo. Kā pats saka, neesot piedalījies, “tikai pienu aizvedis”. Es uzskatu, ka jebkurš palīdzēja, kaut tikai ēdienu aizgādājot.
Vectēva Ojāra Rēriha stāstu pierakstīja Linda Katrīne Rēriha, 15 gadu
Par barikādēm Rīgā pastāstīja kolēģis un labs draugs Valērijs, kurš 14. janvārī, braucot caur Rīgu, par tām uzzināja. Ziņa par uzbrukumiem uzreiz satrauca, un biju gatavs braukt kaut vai tūlīt. Pēc nelielām pārrunām sieva piekrita manai izvēlei doties uz galvaspilsētu, lai to palīdzētu aizsargāt. Kopā ar Valēriju un vēl diviem kolēģiem divās dienās savās piekabēs salikām visu, kas mums šķita noderīgs barikādēm, – cementa bloki, metāla žoga atgriezumi, dažādas metāla plāksnes. Iepriekšējā vakarā sieva un sievasmāte sagatavoja daudz ēdiena, ko ņemt līdzi un ar ko arī padalīties ar citiem barikāžu dalībniekiem. Braukšana satrauca, bija grūti atvadīties no ģimenes. Uz galvaspilsētu devāmies 16. janvāra rītā katrs ar savu automašīnu un piekabi. Rīgā viss šķita drūms, taču, izkāpjot no automašīnām, dzirdējām, kā cilvēki dzied un priecājas. Tas bija ļoti interesants skats. Mēs nolēmām palīdzēt ar barikādēm pie Ministru Padomes, jo, kad piebraucām, mūs sveicināja sens draugs. Palīdzējām ar barikāžu celšanu, liekot cementa blokus un atvestās metāla plāksnes. Vakarā visi sēdējām pie ugunskura un pārrunājām savu ceļu šurp un arī dziedājām. Tur pavadītās naktis pārlaidām savās automašīnās. Nākamā diena pat nešķita īsta. Man jau pietrūka ģimenes, taču nebija iespējas ar viņiem sazināties. Visu dienu pavadījām, staigājot pa Rīgu un palīdzot ar barikāžu celšanu, kā arī ēdiena izdalīšanu. Diena pagāja nepamanot. Vakarā dzirdējām šāvienus, vēlāk uzzinājām, ka tie nāca no apšaudes pie Iekšlietu ministrijas ēkas, kurā bojā gāja arī kinooperatori Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne. Šie šāvieni bija ļoti biedējoši un, kaut arī nenotika tik tuvu, lika baidīties par to, vai atgriezīsimies mājās. Tonakt nevarēju aizmigt, tikai no rīta uzzinājām apšaudes sekas. To bija grūti aptvert. 18. janvārī nolēmām doties mājās. Ēdiens bija praktiski beidzies, un nu jau bija atbraukuši jauni cilvēki, kas var palīdzēt ar barikādēm. Bija grūti pamest Rīgu, jo es nezināju, vai veicu pareizo izvēli, taču nevarēju atstāt savu ģimeni un darbu tik ilgi. Vakarā, kad atbraucu mājās, mani sagaidīja sieva un bērni. Es tik ļoti priecājos viņus atkal redzēt. Bērniem, protams, nestāstīju, kas īsti notika, taču sievai gan. Viņa man palīdzēja saprast, ka tas, ko es darīju, bija ļoti nesavtīgi arī tad, ja paliku tikai uz pāris dienām.Vienīgā fotogrāfija no barikāžu dienas ir pie mana kolēģa. Esmu to redzējis vien pāris reižu, un katru reizi pārņem interesantas emocijas. Citreiz pat neticu, ka notikušais bija īsts. Es priecājos, ka tauta spēja sanākt kopā valstij grūtā brīdī un saglabāt pozitīvismu visu šo laiku. Es to tiešām apbrīnoju. Tagad manā plauktā stāv barikāžu dalībnieka piemiņas zīme, kas atgādina par šo īpašo laiku, kas ļāva saprast, cik latvieši tiešām ir spējīgi.
Tēta Guntara Buša stāstu pierakstīja Ieva Buša, 16 gadu
1991. gada barikāžu norisē iesaistījās arī mans tētis. Šo laiku viņš raksturo kā darbīgu un satraukuma pilnu. Cilvēkus urdīja neziņa un bailes, taču apņēmība un drosme notikumu norisē ņēma virsroku. Latvijas iedzīvotāji nevarēja šādā saspringuma laikā uz notikumiem bezpalīdzīgi skatīties no malas, un mans tētis tāpat kā daudzi pilsoņi devās uz galvaspilsētu, lai notikumus redzētu savām acīm. Pēc kādas parastas janvāra darba dienas baltais “Moskvičs” jau bija ceļā un tētis, savas iniciatīvas vadīts, devās uz Rīgu. Tilts bija bloķēts ar smago tehniku, braukšanai atvēlēta viena vienīga josla. Gaisā vīdēja satraukums, visapkārt kurējās ugunskuri. Rīdzinieki dalīja tēju un sviestmaizes. Aktīvi darbojās Tautas fronte. Cilvēki kļuva ļoti vienoti. Janvāra notikumi bija nedaudz svešāki tiem, kas nepiedalījās, un arī mans tētis izjuta atkāpi no notikumiem, jo jau nākamajā rītā bija jādodas uz darbu. Atgriezies mājās, viņš par notiekošo stāstīja gan ģimenei, gan kolēģiem.
Vectēva Raimonda Belozerova stāstu pierakstīja Evelīna Annija Belozerova, 16 gadu
Rīga. 1991. gada 13. janvāris. Dodoties tālajā ceļā no Auces uz Rīgu, mans vectēvs nemaz nenojauta, cik nozīmīga un neizdzēšama šī diena būs. Ierodoties darbā, viņa priekšnieks ziņo, ka jāiet talkā aizstāvēt Rīgu. Viņam ilgi nebija jādomā, vai piedalīties, jo lēmums jau bija pašsaprotams. Ātri tika sameklēti vīri, un autobusā un smagajā mašīnā viņi devās ceļā uz Rīgas centru. Opis ar pārējiem vīriem barikādēs dzīvoja trīs dienas, viņi visi bija kā liela ģimene. Sievietes no mājām veda pārtiku, siltas zeķes, cimdus un traukus, jo nekā nebija žēl, netika šķirots, vai esi pazīstams vai svešs, viss tika sadalīts vienlīdzīgi. Mans vectēvs ar saviem biedriem bija pieredzējuši un nobrieduši, lai apzinātos, ka celt paniku nav risinājums, ir jāsaglabā miers un jāaizstāv sava valsts. Pēc pāris dienām viņš nolēma atgriezties mājās pie ģimenes, lai pastāstītu, kā ir gājis, un saņemtu pelnīto atpūtu. Apciemojot vectēvu, vienmēr aplūkoju barikāžu piemiņas zīmi, kuru viņš ir ieguvis par savu neatlaidību, spēku un drosmi.
