“Covid-19” pandēmija ir satricinājusi veselības nozari faktiski visās Eiropas Savienības (ES) valstīs. Kādi secinājumi radušies krīzes situācijā, kas būtu jāmaina vai jāuzlabo ES valstu cīņā ar “Covid-19”?
Katra valsts par sevi
Eiropas Parlamenta deputāts (“Attīstībai/Par!”, Renew Europe) Ivars Ijabs uzsver, ka vīrusi un citas infekcijas slimības mūsdienās pasaules valstu robežas nepazīst. Tāpēc, pirmkārt, reakcijai uz pasaules mēroga vīrusa uzliesmojumu ir jābūt starptautiskai – valstu centienus menedžēt krīzi ir nepieciešams savstarpēji koordinēt, kā arī resursu izlietojumu centralizēti pārraudzīt. ES šajā aspektā neveicās gluži labi. “Covid-19” vīrusa pirmajā vilnī katra valsts metās glābt pati savus iedzīvotājus un bailēs no tālākas vīrusa izplatības slēdza robežas, kā arī aizliedza eksportēt pieejamos resursus vīrusa radīto seku likvidēšanai. “Covid-19” veselības krīze un tās izplatīšanās Eiropā atklāja dalībvalstu veselības aprūpes sistēmu spēju krasās atšķirības un pierādīja, ka negaidīta veselības apdraudējuma apstākļos dažas dalībvalstis var kļūt teju pilnībā atkarīgas no kaimiņvalstīm, kuru sistēmas ir ievērojami noturīgākas, uzskata Eiropas Parlamenta deputāts.
Jāveido jauns likumiskais ietvars
Lai efektīvāk risinātu līdzīgus izaicinājumus nākotnē, ir nepieciešams strādāt pie “veselības savienības” jeb jauna likumiskā ietvara izveides sadarbības veicināšanai veselības jomā. Tas atbalstītu ES dalībvalstu centienus koordinēt atbildes rīcību uz līdzīgu pandēmiju uzliesmojumiem un citām veselības krīzēm nākotnē, kā arī savstarpēji integrētu dalībvalstu veselības aģentūras, veidojot informācijas apmaiņu ievērojami atvieglotāku. Tāpat ir nepieciešams strādāt pie vienotu kvalitatīvas veselības aprūpes minimālo standartu definēšanas, ar ko saglabātu dalībvalstu kompetenci attiecībā uz savu veselības aprūpes sistēmu pārvaldību, organizēšanu un finansēšanu, bet vienlaikus arī garantētu drošību pacientiem, pienācīgas kvalitātes darba un nodarbinātības standartus veselības aprūpes darbiniekiem, kā arī kopējo Eiropas noturību pandēmiju un citu sabiedrības veselības krīžu gadījumos, norāda I.Ijabs.
Mehānisms reaģēšanai veselības jomā
Mācoties no kļūdām un iespēju robežās gatavojoties līdzīgiem izaicinājumiem nākotnē, Eiropas Parlaments ir aicinājis Eiropas Komisiju izveidot mehānismu reaģēšanai veselības jomā, lai reaģētu uz visu veidu krīzēm veselības jomā, kā arī stiprinātu operatīvo koordināciju ES līmenī un uzraudzītu zāļu un medicīnas iekārtu stratēģiskās rezerves veidošanu un aktivizēšanu. Tas ietver arī īpašas veselības krīzes pārvarēšanas nodaļas izveidi, lai ierosinātu avārijas reaģēšanas plānu pandēmijas gadījumos un tādējādi nodrošinātu saskaņotu reaģēšanu un komunikāciju starp ES dalībvalstīm.Tomēr galvenokārt ES šādos apstākļos ir jāspēj rīkoties vienoti un solidāri. Ir svarīgi nodrošināt valstu veselības aprūpes sistēmu savstarpējo koordināciju un medicīnas iekārtu vai zāļu kolektīvu iegādi, saskaņotu medicīnas iekārtu pārvešanu, kā arī pacientu pārvadāšanu pārrobežu aprūpes gadījumos. Tieši pārrobežu aprūpes apstākļi glāba atsevišķas dalībvalstis no pilnīga veselības sistēmu sabrukuma, tai skaitā arī Beļģiju, kas atrodas pašā ES sirdī.
Latvijā trūkst medicīnas personāla
Ģimenes ārsts Ainis Dzalbs, kura prakse atrodas Jelgavas novada Jaunsvirlaukas pagasta Staļģenē, norāda, ka ģimenes ārsti, primārā veselības aprūpe ir Latvijas medicīnas pamats. Pandēmijas laikā Latvijā ģimenes medicīna netika ierobežota – ģimenes ārsti turpina strādāt gan attālināti, gan klātienē. Arī vakcinācijā pret “Covid-19” viena no galvenajām lomām atvēlēta ģimenes ārstiem. Lielās valstis vakcināciju plāno un organizē īpašos lielos vakcinācijas centros, un tā notiek masveidīgi, kolektīvi, bet mazāk apdzīvotās teritorijās (arī Latvijā) tā ir lauku ģimenes ārstu ziņā. Taču ir nepieciešami dažādi papildu risinājumi, uzsver A.Dzalbs. “Krīze parādīja lielu medicīnas personāla resursu trūkumu, ar ko Latvija arī atšķiras no citām Eiropas valstīm. Mums nav tā kā, piemēram, Zviedrijā, kur kādā teritorijā 2000 pacientu aprūpē četras piecas medmāsas – vienas pārziņā ir bērni, otras – mājas aprūpe, trešā strādā tikai ar cukura diabēta pacientiem u.c. Tāpēc, strādājot ar esošajiem resursiem, rodas sūdzības par pārslodzi, izdegšanu,” konstatē ģimenes ārsts.
Investēt tehnoloģijās, sadarboties ar pašvaldībām
Viņš piedāvā, ka viens no risinājumiem varētu būt – investēt tehnoloģijās, jo ar vienu parastu ārstu prakses telefonu nepietiek, lai veiktu pierakstus uz vakcināciju un pieņemtu pacientus. Vajadzīgas telefonu centrāles un nepieciešams ieguldīt datortehnoloģijās, lai savienotu lokālās programmas ārstu praksēs ar e-veselību.Tāpat, ņemot vērā, ka ģimenes ārsti līdz ar vakcinēšanas sākšanu varētu strādāt arī sestdienās, nepieciešams papildu finansējums atalgojumam. Veselības ministrijai būtu jāinvestē arī tehnoloģijās, kas ietver papildu darba vietu iekārtošanu, ledusskapju sagādi ģimenes ārstu praksēm, uzskata A.Dzalbs.Strādājot kā ģimenes ārsts laukos un darbojoties Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas darba grupā, A.Dzalbs nonācis pie secinājuma, ka ne mazāk svarīga ir arī pašvaldību iesaiste – tās varētu nodrošināt iedzīvotāju transportēšanu, informēšanu par vakcinēšanu. “Līdz šim sadarbība bijusi atturīga, un katra pašvaldība to traktējusi pa savam,” skaidro A.Dzalbs, stāstot par gadījumiem, kad pacienti jānogādā uz ārstniecības iestādi vai jāatved atpakaļ uz mājām, jāsniedz atbalsts daudzbērnu ģimenēm vai jārisina citi individuāli gadījumi, pašvaldībām nelabprāt uzņemoties transporta funkcijas. Situācija gan dažādās pašvaldībās ir atšķirīga.
Neatstāt ģimenes ārstus vienus
Organizējot vakcināciju, jāņem vērā iedzīvotāju spēja pārvietoties, un, lai gan pati potēšana medicīnas iestādes kabinetā aizņem vien astoņas līdz 10 minūtes, pirms tam ir jāveic apziņošanas un pierakstīšanas darbs. Pirmajā vakcinācijas reizē pacients visus aktuālos jautājumus var noskaidrot sarunā ar ārstu vai citu mediķi, bet atgādināt, kad jāierodas uz otru poti, varētu arī, piemēram, pašvaldību sociālie dienesti, jo apzvanīt dienā ap 50 cilvēku, lai atgādinātu par vakcināciju, ārstu praksei diez vai ir reāli, pieļauj A. Dzalbs, piebilstot, ka ES nostādne ir – neatstāt ģimenes ārstus vienus pašus, norādot, ka lokālā vara vislabāk pārzina iedzīvotāju vajadzības.Nacionālā veselības dienesta veiktā aptauja liecina, ka 83 procenti Latvijas ģimenes ārstu ir gatavi veikt vakcināciju, bet tie, kuri nav gatavi, kā iemeslu min personāla trūkumu un mazās telpas. Bet visumā Latvijā lielas kļūdas “Covid-19” apkarošanā A.Dzalbs nesaskata, lai gan šobrīd vēl ir grūti paredzēt, kā situācija attīstīsies turpmāk. It kā ir paredzēta ļoti ātra vakcinācijas aptvere, bet vakcīnas nav pietiekamā skaitā un pašreizējās nav piemērotas lietošanai ģimenes ārstu praksēs. Vakcīnas, ko varēs lielot ģimenes ārsti, Latvijai plānots piegādāt janvāra beigās. Viss vēl ir procesā, un tas prasa elastību un spēju pielāgoties, akcentē A.Dzalbs.
Svarīgs ir izskaidrošanas darbs
Viņaprāt, kamēr vēl vakcīnu nav, nepieciešams veikt izskaidrošanas darbu, kāpēc ir vajadzīgs potēties. Jo, ja šobrīd uz Latviju piegādātu miljons vakcīnu, tik daudz iedzīvotāju vakcinēties, visticamāk, neatnāktu.Ar skaidrošanu nodarbosies Veselības ministrija ar valdības iniciatīvu, bet A.Dzalbs iesaka iesaistīt arī ekspertus un ģimenes ārstus ar lielu pieredzi. Tāpat Slimību profilakses un kontroles centram, kas uzrunā visu sabiedrību, būtu nepieciešams padomāt par to, kā uzrunāt atsevišķās mērķa grupas. Ja vakcinēsim skolotājus, tad viņus uzrunā pedagogs, ja politiķus – tad politiķis utt., protams, turpinot visas sabiedrības informēšanu kopumā, uzskata ģimenes ārsts. Viņš iesaka arī īpašu uzmanību pievērst riska profesijām un grupām, piemēram, jauniešiem, kuri nereti domā, ka ir enerģiski, spēcīgi un vakcīna nav domāta viņiem. Latvija pašlaik orientēsies uz brīvprātīgu vakcināciju, pēc tam sekojot pasaules tendencēm. Lai ierobežotu jebkuru gaisa pilienu infekciju, nepieciešama 60–70 procentu sabiedrības imunizācija, un to var panākt divos veidos – izslimojot vai vakcinējoties.
Materiāli tapuši sadarbībā ar Eiropas Parlamenta biroju Latvijā
