Tāds šajā laikā jo īpaši svarīgs aicinājums izskan sarunā ar Jelgavas Ledus sporta skolas U13B komandas galveno treneri Mārtiņu Mežuli, kuru izjautāju par hokejistu treniņiem ierobežojumu laikā un viņa skatu uz nākotni, kad tie tiks atcelti.
– Sezonu JLSS U13B komanda sāka 16 cilvēku sastāvā, aizvadījāt četras spēles, kurās guvāt trīs uzvaras un piedzīvojāt vienu zaudējumu. Vai sezonai izdevās sagatavoties? Vai bija arī kāda nometne?
Treniņnometne bija. Līdz ar brīdi, kad augustā varēja kāpt uz ledus, izmantojām šo iespēju, lai pēc iespējas labāk sagatavotos. Jāatceras arī, ka jau pavasarī bija mēneši bez ledus un pilnvērtīgi treniņi faktiski nenotika no maija līdz jūlija vidum. Tādējādi sākumā bija atkal jāpieradina puiši pie nopietnas darbošanās un jāatjauno viņu fiziskā forma, pirms sākām domāt par pārējo.
– Kā tev liekas, vai izdevās to panākt?
Fizisko formu, tāpat arī slidošanas un nūjas tehniku un taktisko sagatavotību, protams, nevar tik viegli pāris nedēļās dabūt augšā, tam vajadzīgs ilgāks process. Sākām spēlēt ar 14 cilvēkiem un diviem vārtsargiem, spēles laiks un slodze jauniešiem bija liela, un arī tā atklāja, ka sagatavošanās posms bijis par īsu. Bet pozitīvas izmaiņas, kaut vai no tā paša taktiskā viedokļa, sezonas sākumā jau sāka parādīties, sniedzot arī daļēju gandarījumu.
– Sanāk, ka iepriekšējās sezonas beigas “salūza”, vasaras sagatavošanās process nebija pilnīgs, un tad sabruka arī jaunā sezona?Ņemot vērā, ka pirms jaunās sezonas nepaspējām izdarīt visu vēlamo, tās sākums bija salīdzinoši labs. Zaudējām HK “Tukums” komandai, kuras sastāvs iepriekšējā sezonā spēlēja A grupā. HS “Rīga” meitenes uzvarējām pārliecinoši. Pārējās divas spēles bija saspringtas, bet, kā jau teicu, attiecīgajiem sagatavošanās posma apstākļiem atbilstošas. Ja skatās pēc rezultāta turnīra tabulā, tad sagatavotība vērtējama apmierinoši, bet no taktiskā un tehniskā izpildījuma viedokļa – ne līdz galam. Trijās spēlēs uzvarējām, taču arī tās atklāja daudz lietu, kuru uzlabošanā jāpiestrādā. Svarīgi, ka, spēlējot pat tik mazā cilvēku sastāvā, puiši sezonas sākumā fiziski turējās labi. Jautājums gan paliek atklāts – kā tas izpaustos visas sezonas laikā, ja tā turpinātos, kā bija plānots?
– Līdzīgi laikam bija visām komandām?
Jā, mēs nebijām vienīgi. Tajā posmā vasarā, kad neviens neko nevarēja iesākt, visi bijām vienādā situācijā.– Uz kādu režīmu pārkārtojāties, kad čempionāts tika pārtraukts?Pēc “kovid” notikumiem virslīgā visi nonācām karantīnā. Sestdien mums atcēla gaidāmo spēli, bet no pirmdienas turpmākās divas nedēļas dzīvojām izolācijā. Taču nebija tā, ka aizbraucām uz mājām un nezinājām, ko katrs dara. Katru vakaru rīkojām treniņus tiešsaistē. Ko var izdarīt “Zoom” platformā, to arī darījām. Es redzēju visu puišu apmeklējumu, varēju sekot, kā mājās tiek pildīti fiziskie vingrinājumi. Tā ka turpinājām strādāt kopā. Pēc karantīnas atsākām treniņus ārā, un tādā veidā, kā to atļauj ierobežojumi, tie turpinās joprojām. Piecas reizes nedēļā – vai nu tiešsaistē, vai uz ledus slidotavā Pasta salā.
– Kā paši puiši izdzīvoja laiku bez iespējas kāpt uz ledus?
Pārdzīvojumi bija. Tāpat arī jautājumi un nesapratne, kāpēc tas nav atļauts. Varēja just, ka audzēkņi noilgojušies arī pēc pašas kopā sanākšanas. Hokejā tas viss ir saistīts – ģērbtuve, treniņi, komandas kopā būšana. Puišiem tas ir svarīgi.
– Un vecāki – kā viņi reaģēja uz izmaiņām treniņu procesā?
Saprotoši. Vecāki saprata ierobežojumu būtību un to, ka tie ir jāievēro. Atbalstoši darīja visu, lai varētu notikt attālinātie treniņi. Nebija nekādu problēmu visus puišus sazvanīt. Paldies vecākiem par to.
– Nebija tādu, kas teiktu: “ai, nu viss, mēs labāk pāriesim uz futbolu”?
Nē, nav bijuši. Viņi jau arī pārdzīvoja, ka puiši divus mēnešus netiek uz ledus, un redzēja, ka viņiem tā pietrūkst. Savā ziņā ierastās kopā būšanas spēļu laikā pietrūka arī vecākiem.
– Pieņemsim, ka martā atļaus atsākt čempionāta spēles. Cik ilgs laiks jums būtu nepieciešams, lai tam sagatavotos?
Par atsākšanas datumu, protams, atbilstoši epidemioloģiskajai situācijai un valdības lēmumiem lems federācija. Es šaubos, ka, ierobežojumus no 1. marta mīkstinot, 6. martā jau grafikā būtu ieliktas pirmās spēles. Domāju, ka atļaus nedaudz ieskrieties. Bet, protams, ko tagad vispār var pateikt, jo federācijai vēl ir lieli pārbaudījumi priekšā, lai visu noorganizētu. Lai arī kā būtu, attieksmē pret hokeju puiši tomēr ir profesionāļi un būs gatavi spēlēt. Lai tikai drīkstētu. Vienalga, kā tas izskatīsies sākumā, galvenais, lai ir spēles. Par sagatavošanos nerunāsim, bet, ja varēs spēlēt un trenēties kopā, tad jau būs labi. Spēle ir arī labākais treniņš, jo viena lieta, ko treneris var stimulēt un attīstīt treniņā, bet cita – kā to atbildīgajā brīdī izdodas izpildīt. Tādējādi – jo vairāk spēļu, jo labāk.
– Ja nu situācija tomēr neiegriežas tik labvēlīgi, ierobežojumi turpinās visu ziemu un pavasari…
Es trīs reizes pieklauvēšu pie galda, lai tāda situācija neizveidotos (Mārtiņš to arī izdara – aut.). Ja šo sezonu nāktos pavisam norakstīt, tad nākamajā daudz kas būs atkarīgs no pašiem puišiem – no viņu rakstura, no skata uz dzīvi un nākotni. Uz tiem, kas grib, uz tiem, kuriem tiešām ir vēlme spēlēt hokeju un kļūt par profesionāliem sportistiem, domāju, ka arī šāds ārkārtas scenārijs lielu iespaidu neatstās. Protams, tas atstās ietekmi uz sportisko formu, bet ar treniņiem to visu var „atstrādāt”. Galvenais tagad turēt fizisko līmenī. Neaizmirst par nūjas tehniku, par metieniem. Tik, cik var izdarīt, ir jādara arī mājās, lai samazinātu atstarpi, ko rada ledus treniņu trūkums. Kaut kāds iespaids no izlaistā laika būs, bet pozitīvāku pieskaņu visā sliktajā var sniegt secinājums, ka tā ir visiem un mēs neesam vienīgie. Līdzīgi ir arī pārējiem sporta veidiem, nav jau tā, ka apdalīja tikai hokeju. Visiem treneriem Latvijā un pasaulē šis laiks būs liels izaicinājums.
– Ko tu gribētu novēlēt saviem audzēkņiem šajā laikā?
Pirmām kārtām – veselību. Nepadoties. Nepalaisties. Sakopot domas, lai arī cik grūti nebūtu mums tagad šie laiki. Sakost zobus. Piespiest sevi trenēties. Vēl starp galvenajām lietām, ko gribas novēlēt, – spēju gūt prieku treniņos neatkarīgi no jebkādiem ierobežojumiem. Nezaudēt degsmi un turpināt darboties ārā, lai būtu pozitīvs rezultāts, kad mēs atkal tiksim atpakaļ vecajās sliedēs. Kaut kad jau tas būs. Cerams, drīz. Novēlu izturību un veselību arī jauno hokejistu vecākiem, kuru atbalsts šajā laikā ir jo svarīgāks.
