Pirms gadiem divdesmit toreizējā Jelgavas rajonā notika jauniešu talantu priekšnesumu konkurss, un tajā uzvarēja jauka, gudra meitene no Kalnciema vidusskolas. Viņa iznāca komisijas priekšā un ēda sliekas. Sarunā pēc divdesmit gadiem tā pati persona, kas tagad ir ķīmiķe un mācību spēks augstskolā, atzina, ka nekad agrāk un arī vēlāk sliekas nav ēdusi. Bet toreiz ar draugiem viņa esot saderējusi, ka to izdarīs, un galu galā ieguva konkursa galveno balvu – braucienu uz atrakciju parku Somijā. Daudziem vēl joprojām šķiet dīvaini un pat šokējoši, ka varētu ēst sliekas, taču tieši sliekas kā jauns olbaltumvielu avots pārtikai izzinātas LLU Pārtikas tehnoloģijas fakultātes docentes un vadošās pētnieces Ilgas Gedrovicas trīs gadu ilgā pētījumā, kas noslēdzās decembrī un saņēma Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības fonda naudu un tika iezīmēts kā atbalsts jauno zinātnieku pēcdoktorantūras studijām.
– Pirms runāt par kukaiņiem un sliekām, lūdzu, pastāstiet, kā kļuvāt par zinātnieci?
Zinātnieks savā būtībā ir ļoti zinātkārs cilvēks. Mūžīgais Kāpēcītis. Man zinātnieces darbs ir tas, ar ko savus “kāpēc?” varu apmierināt. Par to, ka es izvēlējos pārtikas zinātni, varu pateikties tēvam veterinārārstam Antonam Suharevskim. 1996. gadā viņš no Dzelzavas, kur tolaik dzīvojām, atveda uz savu studenta gadu jaunības pilsētu Jelgavu, kur ieteica mācīties Pārtikas tehnoloģijas fakultātē. Sākotnēji nebiju par to priecīga. Jelgava jau tāds mazs ciematiņš. Tikai Rīga! Taču pēc tam sekoja skaistie studiju gadi, un es Jelgavu iemīlēju. Ieguvusi bakalauru pārtikas zinātnē, maģistrantūrā aizgāju uz Ekonomikas fakultāti, kas tolaik bija populāra izvēle un vedināja uz domām par uzņēmējdarbību pārtikas ražošanā. Ekonomistos es sapratu, ka mans īstais aicinājums tomēr ir pārtikas zinātne. Dziļa cieņa un pateicība manai doktorantūras zinātniskajai vadītājai Dainai Kārkliņai. Lai arī biju aktīva, enerģiska meitene vairākās jomās, viņa lika man noticēt, ka es varu ko vairāk tieši zinātnē. 2012. gadā, kad biju aizstāvējusi promocijas darbu un ieguvusi doktora grādu, es arī sāku vadīt nodarbības studentiem Pārtikas tehnoloģijas fakultātē. Jau studējot doktorantūrā, man likās nepieņemami, ka vērtīgās atziņas, ko iegūst zinātnieki, bieži vien paliek turpat akadēmiskajā vidē. Biju pietiekami drosmīga, lai aizsāktu sadarbību ar uzņēmējiem, kam mani pētījumi likās interesanti.
– Uzņēmējiem adresēts ir arī jūsu pētījums par sliekām, kas Latvijā ir viegli audzējamas un varētu tikt izmantotas pārtikā, kas cilvēcei prasa arvien lielāku resursu ieguldījumu. Var atgādināt, ka 1997. gadā iznākušajā “Prāta vētras” albuma “Viss ir tieši tā, kā tu vēlies” tituldziesmā ir vārdi, ka uz pasaules ir pieci miljardi iedzīvotāju. Pēc tagadējām aplēsēm, esam jau 7,8 miljardi. Ja tā turpināsies, arvien vairāk cilvēkiem tradicionālās pārtikas nepietiks.
Manuprāt, cilvēcei nav dota diža izvēle: es ēdīšu liellopa gaļu vai kukaiņus un sliekas. Piemēram, klimata izmaiņas ir samilzušas, un turpmāk nedzīvosim tā, kā esam paraduši. Cik strauji pārmaiņas notiks, to es neņemos precīzi prognozēt. Domāju, tas būs vēl mūsu, nevis bērnu bērnu paaudzē. Pārtikas ražotājiem ir jātiek pie jauniem olbaltumvielu avotiem. Skaidrs, ka ēdamo slieku un arī kukaiņu audzēšana laboratorijas apstākļos ir vairākkārt dārgāka nekā putnu gaļas ražošana kombinātā. Taču, ja ražošanu pārkārto, tad parādās citi rādītāji. Cik barības vai saldūdens būtu jāizlieto slieku vai kukaiņu audzēšanā, kāda daļa no saražotās dzīvmasas ir reāli izmantojama? No cūkas pārtikā varam izmantot tikai 60 procentu kautsvara, no liellopa – vēl mazāk, savukārt no kukaiņiem un sliekām tie ir 95–99 procenti ķermeņa masas. Lai ganāmpulka lielums dubultotos, paiet vairāk nekā gads, turpretī kukaiņu un slieku masa dubultojas apmēram trīs mēnešos. Domāju, jau tuvākajā nākotnē īstu liellopa vai cūkas gaļu varēs atļauties ēst tikai bagāti cilvēki.
– Pirms dažiem gadiem Latvijā manāmais slieku audzēšanas bums šķiet noplacis. Biohumuss – slieku izkārnījumi, ko izmanto augu mēslošanai un kas ir galvenais slieku audzētāju produkts, – mūsu valstī nav plaši pieprasīts, un arī noieta tirgi ārzemēs diezgan piesātināti.
Slieku dzīvmasas izmantošana būtu kaut kas pilnīgi cits nekā biohumusa ražošana. Varbūt sākotnēji ekonomiski izdevīgāk sliekas kā olbaltumvielām ļoti bagāta barība būtu pieņemama zivju un putnu audzētājiem. Tagad viņi olbaltumvielas barībā nodrošina ar modificētām sojas pupām. Pasaulē ir pazīstamas ap 300 slieku sugu (Latvijā dzīvo 13–14). Te vēl būtu darbs gēnu inženieriem. 2019. gada nogalē piedalījos zinātniskajā konferencē Brazīlijā. Tur man piedāvāja apskatīt vietējās sliekas, kas ir septiņdesmit centimetru garas un ar ievērojami lielāku svaru. Var teikt, ka Eiropas valstu pārtikas industrijā pārorientēšanās uz alternatīvo olbaltumvielu ieguves avotu – kukaiņiem un tārpiem – pamazām jau notiek. Pagājušajā nedēļā EFSA (Eiropas Savienības pārtikas drošības institūcija) reģistrā tika iekļauti miltu melnuļi (yellow mealworms – angļu val.). Nacionālā līmenī Vācijā par ēdamiem tika atzīti circeņi. Varētu būt, ka drīz ES atzīs arī sliekas, kas ir Latvijā viegli audzējamas. Latvijā ir viens uzņēmums, kas no Vācijas ieved kaltētus circeņus. Tos fasē mazās paciņās un ved atpakaļ tirgošanai Vācijā. Uzņēmums būtu ieinteresēts arī circeņus audzēt un gaida, kad mūsu likumi un noteikumi būs tam atbilstoši sakārtoti.
– Aspazijas circenītis, kas “dzied aizkrāsnē”, “sienāzītis vijolnieks” Margaritas Stārastes zīmējumos. Sliekas daudzi makšķernieki gan moka – sprauž uz āķiem… Tomēr – kā mēs tos ēdīsim, nevairojot pasaulē sāpes?
Ruksītis Sisidra jau arī ir mīļš, tāpat gotiņa, kas pienu dod. Tieši tāpēc pasaulē kļūst populāra vegānu kustība. Sevišķi jaunā paaudze domā par barības ētisko pusi, un tas nāk par labu idejai mazināt ierasto gaļas izcelsmes olbaltumvielu patēriņu. Viens no risinājumiem ir tāds, ka it kā tradicionālā desiņa vai kotletīte sastāvēs tikai no augu izcelsmes izejvielām. Tomēr pilnībā iztikt ar augu valsts barību ir diezgan sarežģīti. Sliekas un kukaiņi varētu kļūt liellopa un cūkgaļas aizstājējs. Šajā gadījumā dzīvnieki netiek mocīti. Tie tiek nokauti ļoti strauji, piemēram, ieberot verdošā ūdenī. Jauni pārtikas produkti radīs jaunas tradīcijas.
– Latvijas zemūdenes komandieris Hugo Legzdiņš savā biogrāfiskajā grāmatā ““Ronis” – mana būdiņa un pils” rakstīja, ka viņš kā puika, ielavoties barona dārzā, viebies un spļaudījies, kad bija iekodis tomātā. Tos tolaik saukuši par “mīlestības āboliem”. Tā ir, 20. gadsimta sākumā latvieši tomātus vēl nepazina. Dzīve mainās.
– Ja kukaiņu un slieku produkti ir tik bagāti ar olbaltumvielām, vai varētu būt tā, ka apēd mazu batoniņu un vairāk pusdienās iet nav nepieciešams? Ietaupās dārgais darba laiks vai arī atpūtas stundas?
Kukaiņu un slieku produkti ir salīdzinoši ļoti koncentrēti. Lai iegūtu sāta sajūtu, tos vajadzēs lietot nedaudz. Kukaiņus vai sliekas ēdot, būsiet arī uzņēmis vajadzīgās aminoskābes, un var teikt, ka ēdiens būs arī veselīgs. Domāju, ģimenes kopā būšana pie pusdienu galda gan kā vērtība saglabāsies. Taču teiciens, ka mīlestība iet caur vēderu, šķiet, nāk no pagātnes, kad ēdiena trūka, tika pat izciesti bada laiki. Nākotnē tāda nostādnei nevajadzētu būt.
– Ko jūs savās mājās ģimenē ēdat kaut mazliet citādāk nekā citi? Ko uztura jautājumos personīgi cenšaties sasniegt?
Pirmkārt cenšos plānot uztura daudzumu. Pirkt tieši tik, cik ģimenei ir vajadzīgs, lai neveidojas lieki pārtikas produktu uzkrājumi, kas, kā pieredze rāda, daudziem aiziet atkritumos. Cenšos gudri pieiet olbaltumvielu patēriņam un lai vismaz puse no patērētajiem produktiem ir augu valsts izcelsmes. Piemēram, olbaltumvielām bagātās pākšaugu pupiņas. Maksimāli ēdam zivis. Pārlielupē RAF tirdziņā var dabūt svaigas reņģes. Neesam veģetārieši, un kaut kas no dzīvnieku valsts izcelsmes produktiem arī ir vajadzīgs.
– Kādi ir jūsu nākotnes plāni?
Tas izklausās naivi, bet gribas kā zinātniecei pasauli darīt labāku. Sadarbojos ar uzņēmējiem, pēc viņu pasūtījuma veicu pētījumus. Mācu studentus un runāju arī ar sabiedrību. Ja cilvēks ir izglītots, tas izdara pareizas, ilgtspējīgas izvēles. Par savu kukaiņu un slieku pētījumu esmu runājusi ar vairākiem medijiem. 2019. gada novembrī Nacionālajā bibliotēkā piedalījos TED konferencē, kas ir pasaulē pazīstams izglītojošu sarunu šovs. Tur par kukaiņiem un sliekām runāju zālē ar septiņsimt cilvēkiem, kam vēl jāpieskaita tiešsaistes auditorija, kas turpina palielināties. Tagad visbeidzot par šo pētījumu esmu izstāstījusi arī savai avīzei. Saprotu, ka šodien Latvijā neēdīs kukaiņus un sliekas, tomēr būs, par ko aizdomāties, un cilvēkiem būs vieglāk saprast mainīgo pasauli.
■ Kukaiņi bagātīgi satur olbaltumvielas, kā arī atkarībā no sugas – nepiesātinātās taukskābes, šķiedrvielas, kalciju, dzelzi, cinku un citus mikroelementus.■ Regulāri kukaiņus pārtikā lieto vairāk nekā divi miljardi cilvēku Āzijā, Āfrikā un Dienvidamerikā. Arī eiropiešu pārtikā kukaiņi ir jau sen.■ Gada laikā ikdienas uzturā kopā ar pārtikas produktiem mēs apēdam vismaz puskilogramu kukaiņu.• Plaši lietotajos kviešu miltos simts gramos ir vairāk nekā 150 kukaiņu daļiņu.• Dabīgā sarkanā krāsviela, ko apzīmē ar E120 un kas bieži atrodama kečupos, ievārījumos, jogurtā, saldumos un saldējumā, tiek iegūta no laputīm.• Līdz pat 10 procentiem zaļo kafijas pupiņu ir inficētas ar kukaiņiem (galvenokārt laputīm). Tās var atrast arī maltajā kafijā. Vidējs kafijas dzērājs gada laikā norij ap 140 tūkstošiem kukaiņu.
■ Sasmalcinot kaltētas sliekas pulverī, iegūst produktu, kas satur trīs reizes vairāk olbaltumvielu nekā gaļa.■ Slieku pulveri iespējams izmantot maizes cepšanā, konditorejas izstrādājumos, pankūkās, makaronos, batoniņu, čipsu un citu uzkodu gatavošanā, kā arī mērcēs, šokolādē, dražejās, karamelēs, saldējumā, salātos u.c. Avots: Ilgas Gedrovicas projekts “Jauni olbaltumvielu avoti pārtikai Latvijā”
