Pirms laika kāds lasītājs telefonsarunā atzina, ka viņam ļoti patīkot kopā ar “Zemgales Ziņām” rakstos apceļot dažādas vairāk un mazāk zināmas apskates vietas Latvijā. Viņš arī apjautājās, kā tas nākas, ka līdz šim nevienu pastaigas aprakstu nav izpelnījusies kaimiņpilsēta Bauska. Kopš šī zvana par Bausku esmu iedomājusies vairākkārt, bet vienmēr tā arī nav sanācis šo ieceri īstenot. Tagad – aukstajā nedēļas nogalē, kad pie mums arī krietni sasnidzis, – uz nezināmākām mežu takām doties negribējās, rēķinoties, ka tur varētu sagaidīt pamatīga brišana, savukārt pilsētās ielas un pastaigu takas vairāk vai mazāk tiek no sniega tīrītas, tāpēc pienācis laiks pastaigai pa Bausku. Bauskas ainavu ar pilsdrupām atceros vēl no bērnības, kad devāmies pie tēva radiem, kas šajā pilsētā dzīvoja. Pēdējos gados arī šad un tad sanācis Bauskā iegriezties un par pilsētu kādus jaunumus dzirdēt, jo tur dzīvo draudzenes ģimene. Tātad šī nav pilsēta, par kuru neko nezinātu, tomēr palieku pie savas pārliecības, ka jebkur ir interesanti pastaigāt, pat tur, kur jau ir būts ne reizi vien.Starp citu, interesanti, ka 1920.–30. gados Bauskas apriņķī ietilpusi gan pati pilsēta, gan 20 pagasti: Bauskas, Bārbeles, Bruknas, Ceraukstes, Codes, Iecavas, Īslīces (Bornsmindes), Jaunsaules, Kurmenes, Mežotnes, Misas, Panemunes (Budbergas), Rundāles, Skaistkalnes (Šēnbergas), Stelpes, Svitenes, Taurkalnes (Valles), Vecumnieku (Vecmuižas), Vecsaules un Zālītes (Grienvaldes). Padomju okupācijas gados notika vairākas administratīvi teritoriālās reformas. Jau 1945. gadā apriņķa 20 pagastu teritorijās izveidoja 51 ciema padomi, bet 1949. gadā likvidēja pagastus un apriņķus. Izveidojot Bauskas rajonu, no tā atdalīja Misas, Stelpes, Vecumnieku, Iecavas un Zālītes bijušo pagastu teritoriju un pievienoja Baldones rajonam; kādreizējo Svitenes pagasta teritoriju un pievienoja Elejas rajonam; bijušo Kurmenes un Taurkalnes pagastu teritorijas, ko pievienoja Jaunjelgavas rajonam. Savukārt administratīvi teritoriālās reformas laikā 2009. gadā Bauskas rajonā izveidojās četras jaunas pašvaldības: Bauskas, Iecavas, Rundāles un Vecumnieku novads. No tā laika Bauskas novadā ietilpst Bauskas pilsēta un Brunavas, Ceraukstes, Codes, Dāviņu, Gailīšu, Īslīces, Mežotnes un Vecsaules pagasts. Tagad gan atkal jauna reforma un novadu robežas mainās, tomēr Bauska ir un paliek gana nozīmīga Zemgales kartē.
Vispirms pils
Ar ko gan citu sākt pastaigu Bauskā ja ne ar pili. Automašīnu stāvlaukumiņā pie pils gan nav nevienas brīvas vietas. Kad esam aizgājuši līdz pilij, kļūst pilnīgi skaidrs, kāpēc tā. Pilskalns, izrādās, ir ļoti iecienīta baušķenieku vieta ziemas izklaidēm. Kalniņi visapkārt pilij nošļūkāti no sirds, un no visām pusēm atskan mazo ķiparu un arī dažu labu pieaugušo priecīgie spiedzieni, laižoties lejā no kalna. Mēs automašīnu noliekam vēl pirms tilta, degvielas uzpildes stacijas stāvlaukumā, un dodamies uz pili. Vēsturiskā informācija dažādos aprakstos liecina, ka Bauskas pils celtniecība sākusies laikaposmā no 1438. līdz 1450. gadam Livonijas ordeņa mestra Heindenreiha Finkes no Oferbergas valdīšanas laikā. Senākais dokuments, no kura var saprast, ka pils vēl tiek celta, datēts ar 1443. gadu, kad mestra vēstulē pieminēts pils būvniecības fakts. Bauskas pils celtniecībā piedalījušies ne tikai vietējie iedzīvotāji, bet arī vairāki simti nelielas somugru cilts votu pārstāvji, kas atvesti no Krievijas kā karagūstekņi. Līdz 16. gadsimta vidum pili pārvaldījuši Livonijas ordeņa iecelti Bauskas fogti. Sākoties Livonijas karam, 1559. gada 31. augustā Viļņā tika noslēgts aizsardzības līgums, kuru parakstīja Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers un Polijas kanclers Nikolajs Radzivils. Pēc šī līguma Polija–Lietuva apsolījās atvēlēt karaspēku Livonijas ordeņa rīcībā cīņai pret Krieviju. Kā samaksa par palīdzību Livonijas ordenim bija uz laiku viņu valdījumā jānodod daži pierobežas pilsnovadi un pilis. Bauskas pils Polijas karaļa vietvaldim nodota 1159. gada decembrī. Savukārt 1562. gadā pils nokļuvusi jaunizveidotās Kurzemes un Zemgales hercogistes īpašumā. Hercogistes laikā uzsākta apjomīga tās pārbūve un bijušās priekšpils vietā tika uzcelta hercoga rezidence. Interesanti, ka 1621. gada vasarā hercoga Frīdriha galms no Jelgavas pils, kuru apdraudēja zviedri, pārcēlies uz Bauskas pili, kur uzturējies līdz gada beigām. 1625. gadā pili ieņēmis zviedru karaspēks, 1628. gadā – poļu. 17. gadsimta beigās pēc ilgstošiem kariem pils vairs bija tikai daļēji apdzīvota, tās viduslaiku daļā atradās noliktavas, pamazām pils pārvērtās drupās.Informācija Bauskas pils interneta mājaslapā vēsta, ka pirmie pilsdrupu nostiprināšanas darbi veikti neatkarīgās Latvijas laikā no 1936. līdz 1939. gadam un padomju periodā – no 1968. līdz 1972. gadam. Pa taku uz pilsētuNo pils pa Bauskas dabas takas posmu dodamies pilsētas centra virzienā. Šī taka atrodas dabas parka “Bauska”, “Natura 2000” teritorijā, kas stiepjas līdz pat Mežotnei. Bauskas dabas taka sākas vecpilsētā, Dambja ielā, turpinās līdz pilij un noslēdzas vietā, kur, satekot Mūsai un Mēmelei, sākas Lielupe un ko vietējie saucot par Ķirbaksalu. Pēc seniem nostāstiem, Lielais Murza sateces vietā (Ķirbaksalā) ņēmis maģisko ūdeni, ar kuru ieteicis mazgāties Kurzemes dāmām skaistumkopšanas nolūkos un ko kundzēm Jelgavā un Rīgā, “speciāli apstrādātu”, pārdevis pat muciņās. Mēs gan dabas taku šoreiz visā garumā neizstaigājam, vien izejam posmu, kas ved no Bauskas pils līdz vecpilsētai. Šis posms ziemīgajā dienā ir īpaši skaists. Var ķert fotomirkļus gan ar pils, gan upes skatiem. Tā, baudot ziemas skaistumu, nonākam līdz Bauskas Sv.Gara luterāņu baznīcai, kas, pēc šīspuses tūrismam veltītās interneta vietnes informācijas, ir senākā saglabājusies celtne Bauskas vecpilsētā. Tā pieder pie tā sauktajām Ketlera baznīcām ar tām raksturīgo arhitektūru. Informācijā arī apgalvots, ka Sv.Gara baznīca saudzīgi glabājusi liecības par pilsētas vēsturi un sakrājusi izcilu mākslas pieminekļu – dāvinājumu – un piemiņas zīmju kolekciju. Te varot atrast liecības par daudziem pilsētniekiem, kuru vārdi palikuši vēsturē: baznīcas altāra pārbūvi veicis pazīstamais Jelgavas mākslinieks J.Dērings, kanceli un ērģeļu prospektu baznīcai dāvinājis Krievijas senators N. fon Korfs, epitāfija pie baznīcas dienvidu sienas uzstādīta par piemiņu Bauskas tiesas fogtam J.Henningam, un to gleznojis Bauskas mākslinieks, tiesas fogts un pat birģermeistars D.fon Ceics. Pie pretējās sienas atgriezusies atjaunotā epitāfija birģermeistaram K.J.Reimersam. Draudzes soli darināti 17. gadsimta vidū un 18. gadsimta sākumā. Vienā no solu galiem redzams krāsains kokgriezums – senākais Bauskas ģerboņa attēlojums (1640. gadā) ar zelta lauvu sarkanā vairogā. Altāra daļā novietoti trīs grezni baroka un rokoko stila privātsoli. Gar dievnama sienām sarindotas deviņas 16. gadsimta beigu–17. gadsimta kapaplāksnes, starp tām arī unikāli memoriālās tēlniecības pieminekļi. Mums gan jāiztiek vien ar baznīcas aprakstu un apskati no ārpuses, bet interesanti pēc tam, kad tā aplūkota, palasīt arī par tās vēsturi.
Rozes uz sienām
Par rozēm uz namu sienām Bauskā dažādās publikācijās biju lasījusi jau vairākas reizes, bet tā arī nebija sanācis tās aplūkot. Šoreiz speciāli noejam gar namiem, kurus rotā ziedi. Tiesa, nu jau tie ir mazliet dzīves apbružāti, noteikti, tikko izveidoti, bija krāšņāki, tomēr arī tagad piešķir interesantu akcentu senajām ēkām. Informācija vēsta, ka Bauskas vecpilsētas pagalmu un putras godēšanas svētku laikā 2017. gada 9. septembrī pilsētai tika pasniegta dāvana – uz vecpilsētas koka un mūra namu sienām tika izvietoti rožu dekori. Latvijas simtgadei tuvojoties, biedrība “Meistars Gothards” īstenoja projektu “Uzziedam kopā!”. Projekta gaitā, radošās aktivitātēs iesaistoties Bauskas un visu astoņu pagastu iedzīvotājiem, tika izšūti rožu dekori vairāku desmitu kvadrātmetru lielumā.Protams, ja tiktāl ir atnākts, jāaplūko arī viena no īpašākajām Bauskas vietām – rātslaukums un rātsnams. 1609. gadā Bauskai ticis piešķirts zīmogs, bet 1615. gadā Kurzemes hercogs Frīdrihs piešķīris privilēģiju celt rātsnamu. Arheoloģiskajos izrakumos konstatēts, ka vienstāva mūra ēka šeit bijusi jau pirms 1615. gada, kas pēc hercoga Frīdriha dotās privilēģijas pārtapusi par divstāvu ēku ar torni. Nav zināms gads, kurā tika pabeigta divstāvu rātsnama būve. Senākā celtne varētu būt tapusi 16. gadsimta beigās, kad pēc Kurzemes un Zemgales hercoga Gotharda 1584. gada rīkojuma tika likvidēta Vairogmiesta apbūve pie Bauskas pils un izveidota jauna pilsētveida apmetne tagadējās vecpilsētas vietā. Izrakumos atrastie glazēto krāsns podiņu fragmenti liecina par greznām krāsnīm. 19. gadsimta vidū pilsētas rāte nolēma nojaukt avārijas stāvoklī esošo rātsnama zvanu torni, kura zvans sasauca pilsētniekus uz sanāksmēm. 1869. gadā ēkai nojauca otro stāvu, izveidojot vienstāva namu, kam veiktas vairākas pārbūves. Rātsnams tolaik bija vienīgais mūra nams pilsētā, atskaitot Sv.Gara baznīcu. Tagad tas atjaunots un noteikti ietverams kā apskates objekts pastaigās pa pilsētu.
Atceļā “Sinagogas dārzs”
Vēl pirms došanās atpakaļceļā uz automašīnu piestājam aplūkot memoriālu “Sinagogas dārzs”. Piemiņas vietu projektējis un izveidojis tēlnieks Ģirts Burvis. Memoriāla platība aizņem precīzi tādu pašu laukumu, kādā savulaik atradās Bauskas Lielā sinagoga, kuru 1941. gada jūlijā nodedzināja nacisti. Akmens tēli simbolizē ebrejus, kas iznāk no dievnama pēc dievkalpojuma. Memoriāla centrā ir simboliska bima, uz kuras rakstīts: “Veltījums Bauskas ebrejiem, kas gadsimtiem dzīvoja šeit un cēla šo pilsētu un kurus 1941. gadā nogalināja nacisti un viņu vietējie palīgi. Godinot ebreju tautas piemiņu – Bauskas ebreju pēcteči un baušķenieki.” Piemiņas memoriāls “Sinagogas dārzs” izveidots, pateicoties Bauskas ebreju pēcteču Izraēlā, ASV un Lielbritānijā iniciatīvai un ziedojumiem un Bauskas novada domes un Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes atbalstam.Protams, Bauskā un tās apkārtnē vēl paliek daudz vietu, ko aplūkot citās pastaigās, tāpēc gan jau kādreiz sekos vēl kāds raksts no šīs puses.
