Pirms gadiem divdesmit
toreizējā Jelgavas rajonā notika jauniešu talantu priekšnesumu
konkurss, un tajā uzvarēja jauka, gudra meitene no Kalnciema
vidusskolas. Viņa iznāca komisijas priekšā un ēda sliekas.
Sarunā pēc divdesmit gadiem tā pati persona, kas tagad ir ķīmiķe
un mācību spēks augstskolā, atzina, ka nekad agrāk un arī vēlāk
sliekas nav ēdusi. Bet toreiz ar draugiem viņa esot saderējusi, ka
to izdarīs, un galu galā ieguva konkursa galveno balvu –
braucienu uz atrakciju parku Somijā.
Daudziem vēl joprojām šķiet dīvaini un pat šokējoši, ka varētu ēst sliekas, taču tieši sliekas kā jauns olbaltumvielu avots pārtikai tiek izzināts LLU Pārtikas tehnoloģijas fakultātes docentes un vadošās pētnieces Ilgas Gedrovicas trīs gadu ilgā pētījumā, kas noslēdzās decembrī un saņēma Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības fonda naudu un tika iezīmēts kā atbalsts jauno zinātnieku pēcdoktorantūras studijām.
– Pirms runāt par kukaiņiem un sliekām, lūdzu, pastāstiet, kā kļuvāt par zinātnieci?
Zinātnieks savā būtībā ir ļoti zinātkārs cilvēks. Mūžīgais Kāpēcītis. Man zinātnieces darbs ir tas, ar ko savus “kāpēc?” varu apmierināt. Par to, ka es izvēlējos pārtikas zinātni, varu pateikties tēvam veterinārārstam Antonam Suharevskim. 1996. gadā viņš no Dzelzavas, kur tolaik dzīvojām, atveda uz savu studenta gadu jaunības pilsētu Jelgavu, kur ieteica mācīties Pārtikas tehnoloģijas fakultātē. Sākotnēji nebiju par to priecīga. Jelgava jau tāds mazs ciematiņš. Tikai Rīga! Taču pēc tam sekoja skaistie studiju gadi, un es Jelgavu iemīlēju. Ieguvusi bakalauru pārtikas zinātnē, maģistrantūrā aizgāju uz Ekonomikas fakultāti, kas tolaik bija populāra izvēle un vedināja uz domām par uzņēmējdarbību pārtikas ražošanā. Ekonomistos es sapratu, ka mans īstais aicinājums tomēr ir pārtikas zinātne. Dziļa cieņa un pateicība manai doktorantūras zinātniskajai vadītājai Dainai Kārkliņai. Lai arī biju aktīva, enerģiska meitene vairākās jomās, viņa lika man noticēt, ka es varu ko vairāk tieši zinātnē. 2012. gadā, kad biju aizstāvējusi promocijas darbu un ieguvusi doktora grādu, es arī sāku vadīt nodarbības studentiem Pārtikas tehnoloģijas fakultātē.
Jau studējot doktorantūrā, man likās nepieņemami, ka vērtīgās atziņas, ko iegūst zinātnieki, bieži vien paliek turpat akadēmiskajā vidē. Biju pietiekami drosmīga, lai aizsāktu sadarbību ar uzņēmējiem, kam mani pētījumi likās interesanti.
Foto: Ruslans Antropovs; Visu interviju lasiet 21.janvāra “Zemgales Ziņās”














