“Tornis mūs apdraudēja,” teic Nākotnes ciema ūdenstorņa nojaukšanas rosinātājs ekstraktu rūpnīcas SIA “LĒV” valdes loceklis Igors Sakuļins, pamatojot, kāpēc pirms dažām nedēļām Jelgavas novada Glūdas pagasta Nākotnes ciemā nojaukts pirms piecdesmit gadiem padomju laika pirmrindas kolhozā “Nākotne” būvētais ūdenstornis.
Ūdenstornis netika izmantots
Uzņēmuma vadītājs paskaidro, ka no torņa atdalījās betona gabali, kas krītot apdraudēja ekstraktu rūpnīcā strādājošos. “Pasūtījām torņa stāvokļa novērtēšanu, un torņa nojaukšanai ir gan būvatļauja, gan arī ekspertu slēdziens par tā bīstamību,” teic I.Sakuļins un piebilst, ka jau vairākus gadus ūdenstorni neizmantoja “Jelgavas novada KU”, kas pašvaldībā nodrošina komunālos pakalpojumus, un pēc tam neviens par šo torni nerūpējās. I.Sakuļina vadītā ekstraktu rūpnīca šeit darbojas kopš 1979. gada un arī kolhoza “Nākotne” laikā uzbūvēta. Sākotnēji tā pārstrādāja ūdeļu taukus, tagad tas ir eksportspējīgs uzņēmums, kas ražo izejvielas kosmētikas un pārtikas uzņēmumiem. Rūpnīcā strādā 25 darbinieki. Jelgavas novada pašvaldības pārstāve Dace Kaņepone paskaidro, ka ūdenstornis atradās uz privātīpašnieka zemes, kas iznomāta uzņēmējam, kam pieder ekstraktu rūpnīca. “SIA “Jelgavas novada KU” šo torni neizmanto jau sen. Dzeramā ūdens piegādei tiek izmantotas citas tehnoloģijas – tā saucamie frekvenču sūkņi. Novada pašvaldība neiebilda pret torņa demontāžu. SIA “LĒV” paši atrada firmu, kas veic nojaukšanas darbus, un arī organizēja nojaukšanas projekta izstrādi. Darbi objektā gan nedaudz aizkavējās, jo Jelgavas novada būvvalde pieprasīja šiem darbiem arī būvuzraudzību,” informē D.Kaņepone.
Uzskata, ka būve bija izcila
Atšķirīgi vecā ūdenstorņa demontāžu vērtē būvinženieris Gunārs Segliņš, kolhoza “Nākotne” celtniecības nozares vadītājs no 1976. līdz 1989. gadam. Viņš stāsta, ka ūdenstornis uzbūvēts 1971. gadā reizē ar cūku kompleksu “Noras” un būtībā ir viens no tā laika Latvijas būvindustrijas arhitektūras pieminekļiem. “Šāda sarežģīta projekta ūdenstorņa nav nekur Baltijā. Tornis tika celts pēc lietuviešu arhitekta Henrika Šilgaļa projekta, izmantojot slīdošos metāla ieveidņus, kas nodrošināja tornim precīzu vertikalitāti. Nesošās vertikālās periodiskās armatūras konstrukcijas stiegras tika sietas savā starpā ar horizontālām gludām armatūrām ar rokām. Betonēšana notika cikliski. Vienā diennaktī ielieto betona slāni cietināja 72 stundas un tikai pēc tam lēja nākamo slāni, tā turpinot līdz konusveidīgā kausa pamatnei,” stāsta G.Segliņš. Kausa betonēšanai bija jāizveido superprecīzi ieveidņi, kam bija jāgarantē betona masas svara nestspēja. Betonēšanas laikā tas nedrīkstēja nosēsties vai sasvērties. Līdzīga atbildība bija arī kausa nesošajam armatūras režģim. Kausa čaulas betonēšana notika no iekšpuses, stingri ievērojot betona masas līdzsvaru pa horizontāli, lai nenotiktu pēkšņa kausa apgāšanās darba procesā.Pirms piecdesmit gadiem celtniecībā nebija pieejami mūsdienu betona hidrosūkņi ar tilpuma dozatoriem. Betonu padeva ar torņa celtni konusveidīgos metāla kausos, kam bija pievienots vibrators, kas nodrošināja betona masas izbiršanu. Svarīgi bija nodrošināt visā betonēšanas procesā precīzu betona masas sastāvu un konsistenci. “Kāpēc pirms vairāk nekā piecdesmit gadiem kolhoza “Nākotne” priekšsēdētājs Artūrs Čikste tā vietā, lai samierinātos ar tipveida ūdenstorni, kas būtībā ir desmit kubikmetru metāla muca, uzcelta betona staba galā, nolēma veselu gadu būvēt tādu skaistu un sarežģītu torni?” retoriski jautā G.Segliņš. Viņš piktojas, ka nebija zinājis, ka torni gatavojas nojaukt. Viņaprāt, piesaistot Latvijas būvinženieru un arhitektu asociāciju speciālistus, būtu izstrādāti pasākumi, lai tornis tiktu saglabāts nākamajām paaudzēm kā rūpnieciskās arhitektūras piemineklis. “Rīgā kā vēstures liecinieki ir saglabāti pirms 120 gadiem būvēti ūdenstorņi. Tādu attieksmi bija pelnījis arī “Nākotnes” ūdenstornis!” uzskata G.Segliņš.
