Jelgavas novada Mūzikas un mākslas skolas mācību punkti atrodas septiņos no trīspadsmit novada pagastiem. Skolas direktore Dace Laure un direktores vietniece Liene Āboma uzsver, ka šāds skolas modelis ir savā ziņā unikāls Latvijā un tā galvenais balsts ir sadarbība un entuziasms.
– Jums ir viena galvenā ēka un seši atsevišķi mācību punkti citur novadā, kā tos pārvaldāt?
D.L.: Skolu metodiski vadām no Glūdas pagasta Nākotnes un fiziski izbraucam gan uz uzņemšanām, gan ieskaitēm, mācību koncertiem un skatēm, arī uz sanāksmēm un kādiem problemātiskiem gadījumiem. Veidojot konkrētā mācību punkta specializāciju, vispirms mēs skatāmies uz pedagoģiskajiem resursiem, ar kādu izglītību un interesēm ir pedagogs katrā mācību punktā un ko viņš var piedāvāt audzēkņiem. Tā kā programma atļauj specializētos mācību priekšmetus, tad mēs gādājam aprīkojumu, materiālus un iespējas, lai pedagogs var mācīt to, ko pats vislabāk prot.Noteikti ir vēlams, lai vismaz viens skolotājs ir vietējais, kam ir sasaiste ar vispārizglītojošo skolu. Mēs izmantojam vienas telpas, un ir ļoti svarīgi, lai skolotājs pazītu bērnus un būtu sasaistē ikdienā. Tā kā mums mācību punktos gan mākslā, gan mūzikā ir vairāki pedagogi, tad viens ir vietējais, bet pārējie uz savām nodarbībām brauc.
– Ar kādām prasmēm un pasākumiem noturat savu kolektīvu un audzēkņus uz viena viļņa?
L.Ā.: Mums ir kopīgi pasākumi, kas ir neatņemama sastāvdaļa, mākslas un mūzikas viktorīnas, kur cenšamies visus apvienot, arī vasaras prakses un nometne. Darbs droši vien būtu auglīgāks, ja visi atrastos vienā ēkā, un tad būtu viena Latvijas mērogam vidēja lieluma skola. Mēs esam īpatnējs veidojums mākslas un mūzikas skolas sistēmā, taču esam tā izveidojušies dabiski. Ir novadi, kuros ir skolas ar vienu diviem mācību punktiem, bet tik daudz kā Jelgavas novadā nav nevienam. Mums tas ir inovatīvs modelis ar nopietnu loģistiku. Atsevišķi punkti ir tik lieli kā citas mazās mākslas skoliņas Latvijā, taču mūsu mērķis nav tās atdalīt, jo vinnētāji esam ar to, ka strādājam kopā.D.L.: Mācību punkts nav atsevišķa struktūrvienība ar vadītāju. Visa darba organizācija balstās uz sadarbību un uzticēšanos kolēģiem. Lielākoties visi strādā patstāvīgi un deg par kopējo darbu, pieliek visas pūles, lai mācību punkts tur būtu. Manuprāt, šobrīd pārklājums ir optimāls. Esam mērķtiecīgi strādājuši, lai Jelgavas novadā dotu iespēju katram bērnam apgūt mākslu vai mūziku pēc iespējas tuvāk viņa dzīvesvietai. Lai gan strādājam sadrumstalotā sistēmā, cenšamies arī mūzikas jomā veicināt kopīgas aktivitātes, piemēram, organizējot kolektīvo muzicēšanu. Priecājamies par audzēkņu vecāku atbalstu, jo citādi nekas tāds nevarētu notikt. Esam priecīgi arī par sadarbību ar citām novada kultūras iestādēm, jo varam izmantot lieliskas telpas saviem koncertiem, pasākumiem un izstādēm.
– Dace, jūs novada mūzikas un mākslas skolā strādājat no paša sākuma. Kas pa šiem gadiem ir mainījies?
D.L.: Vispār viss! Skola pastāv jau sen, no 1992. gada, un ir darbojusies ar nelielu pārtraukumu. Es sāku šeit strādāt 2005. gadā un tiku uzaicināta, lai izveidotu pastāvīgu mūzikas skolu, ko mums arī izdevās paveikt. Taču vienmēr ir jādomā uz priekšu, jo, līdzko apstāsies, sāksi ripot atpakaļ. Tādēļ nākamais solis bija skatīties, ko vēl varam savā skolā piedāvāt bērniem, un tā 2006. gadā atvērām vizuāli plastiskās mākslas programmu. Nākamās pārmaiņas nāca līdz ar novadu reformu, kad novada pašvaldība sāka plānot, kā varam profesionālās ievirzes mūzikas un mākslas izglītību piedāvāt arī citās novada teritorijās. Tas bija izaicinājums, bet mēs atvērām mācību punktus pa vienam vien. Vislabākais ir tas, ka iniciatīva vienmēr ir nākusi no vispārizglītojošās skolas, kura grib papildus arī mūzikas un mākslas skolu. Tad skatāmies, kādi ir vietēji resursi un kā varam vai nevaram to saorganizēt.
– Tradicionāli mākslas skolai ir nepieciešama plašāka metodiskā bāze, dažādi instrumenti un iekārtas. Kā to sadalāt starp septiņiem punktiem un kā veidojat sadarbību?
D.L.: Mākslas jomas stiprā puse ir redzējums, ko katrā konkrētajā mācību punktā varam attīstīt. Šī brīža aktualitāte ir dizains, to uztvērām jau pirms gadiem un sākām pludināt savās obligātajās programmās kā atsevišķus mācību priekšmetus. Vienā mācību punktā mums ir stikla dizains, citā apģērbs, foto, un tā pa vienam esam likuši klāt. Pirmie atsevišķie mākslas punkti 2010. gadā sāka strādāt Valgundē un Zaļeniekos. Man vienmēr ir bijusi doma, ka jābūt kaut kam vienojošam, lai visi punkti justu piederību, veidotu sadarbību un apzinātos, ka šī ir akreditēta mākslas un mūzikas skola, nevis interešu izglītība.Sadarbības formas starp mācību punktiem ir kopīgi pasākumi, karnevāli, nometnes un konkursi, kas ļauj darīt vienu kopīgu lietu un tad visiem sabraukt kopā, lai to nosvinētu ar kopīgu pasākumu, koncertu. Tas vienmēr ir apvienojošais elements. Arī šī brīža aktualitāte – “Europe Direct” Informācijas centra atbalstītais konkurss “Eiropas izcilie mākslinieki” – ir viena no šādām iespējām. L.Ā.: Vēl mums mākslā liels notikums ir starptautiskais Ģederta Eliasa konkurss, kurā arī ir milzīga atsaucība, skolu skaits, kas iesūta darbus, ir vairāk nekā simts, ne tikai no Latvijas, bet arī Baltkrievijas, Igaunijas, Lietuvas un Rumānijas. Mākslā ir liela izaugsme, un ar to es lepojos.
– Mākslas un mūzikas skolu vērtību kritērijs bieži ir konkursi. Cik aktuāli tie ir lauku reģionos, un vai sastopaties ar attieksmi, ka mūzika un māksla ir jāapgūst priekam, nevis konkursam?
D.L.: Par konkursiem domas un izjūtas atšķiras. Māksla varbūt ne tik daudz, bet mūzika, līdzīgi kā sports, savā ziņā vienmēr ir saistīta ar konkurenci, no tā neizbēgsi. Bet tas emocionālais jutīgums tur vienmēr ir klātesošs, jo ne vienmēr komisijas priekšā var nospēlēt tikpat veikli un muzikāli brīvi kā klasē pie skolotāja. Tam ir arī psiholoģiska nozīme, jo arī ne visi pedagogi vienmēr ir gatavi sacensties. Tomēr joprojām konkurss ir tas veids, kā skolas sevi pierāda, un tā ir arī valsts prasība. Pastāv obligātie valsts konkursi, kas reizi četros gados ir katrā mūzikas specialitātē un katru gadu vizuālajā mākslā. Tas ir neizbēgams veids, kā valsts, kas piešķir skolām finansējumu, var pārbaudīt audzēkņu prasmju līmeni. Mūsu audzēkņu vidējais spēju līmenis, protams, atšķiras no pilsētu skolām un kur nu vēl no Rīgas. Tas lielā mērā ir saistīts ar to, ka mums praktiski nav atlases, strādājam ar tiem bērniem, kuri pie mums atnāk ar vēlmi mācīties. Uzņemot audzēkņus, ļoti paļaujamies uz kolēģiem, kuri ar šiem bērniem strādā jau vispārizglītojošajā skolā. Un tomēr mums izdodas izaudzināt audzēkņus, kas var konkurēt gan reģiona, gan valsts līmenī, gan pat arī starptautiskos konkursos.L.Ā.: Arī mākslā māksliniekam ir svarīgi sevi parādīt. Viņam nav jāstāv pašam priekšā ar savu bildi, izņemot valsts konkursus, kur bērniem ir jābrauc un noteiktā laika posmā jāstrādā uz vietas. Un tas ir tas patiesais rezultāts. Bet citādi māksliniekiem konkursi notiek, iesūtot darbus, kurus komisija pēc noteiktiem kritērijiem izvērtē. Arī mūsu mākslinieki ir starptautiski atzīti, un konkursos mums ir labi rezultāti, godalgotas vietas.
– Ja strādājat ar visiem bērniem, kas piesakās, tad jo īpaši aktuāla ir spēja motivēt. Vai jums ir kādi paņēmieni, kā strādājat ar bērniem, kas uz mākslas un mūzikas skolu nāk, jo grib tikai pazīmēt vai padziedāt?
L.Ā.: Tādu ir maz, jo bērni ir ļoti atvērti. Protams, daudz kas ir atkarīgs no pedagoga iedvesmas. Mākslinieks grib sevi parādīt, un tādu, kas negrib, ir ļoti maz. Mākslinieks jau no pirmā pusgada ir pieradināts, ka ir skates, kur darbi ir izlikti un tiek rādīti ģimenēm, un ir liels prieks vērot, ka viņi ļoti lepojas. D.L.: Mūzikā no ieskaitēm un mācību koncertiem es iepazīstu katru bērnu, viņa tehnisko varēšanu, darba un psihoemocionālās spējas. Brīžiem, protams, ir ļoti jāpalīdz, lai bērni paši sev noticētu. Ir ļoti jāstrādā arī ar vecākiem, jāpalīdz noticēt tam, ka bērns var. Protams, bailes no izgāšanās mūzikā ir ļoti lielas, bet arī tas ir jāiemācās pārdzīvot, jo visa dzīve nesastāv tikai no veiksmēm. Tu vari sešas reizes paklupt un septītajā beidzot izdarīt ideāli. Tas ir liels skaidrojošs darbs, un tieši tas arī bērniem ir jāmāca, ka panākumi nāk caur daudzām neveiksmēm, ka neveiksme nav gals. Neveiksme nenozīmē, ka esi slikts, tas ir tikai posms ceļā uz veiksmi. L.Ā.: Man parasti ir liels prieks par vecākiem, kuru bērni papildus apmeklē mūzikas, mākslas vai sporta nodarbības. Tādējādi bērns iemācās plānot, organizēt savu laiku, tas veido plašāku redzesloku. Runājot klasē ar bērniem, var atšķirt tos, kas dara papildus un zina, kas notiek ārpus skolas. Esot mūzikas un mākslas skolas audzēknim, veidojas arī spēcīga piederības sajūta. Viņi visi jūtas šeit piederīgi, par to liecina tas, ka bērni grib nākt uz nodarbībām, ko ļoti spilgti parāda šis ierobežojumu pilnais laiks. Kamēr vēl bija atļautas individuālās nodarbības, apmeklējums bija teju simts procentu.
– Vai novada bērnos un ģimenēs manāt kādas īpašas pārmaiņas pēdējo gadu laikā, kad dzīve laukos pamazām atkal kļūst par apzinātu izvēli?
D.L.: Jā, protams, ja ilgstoši strādā šajā sistēmā, redzi, ka mainās gan bērnu paaudze, gan arī vecāki. Viens otrs no tiem, kas bija mūsu audzēkņi, tagad jau ved savus bērnus. Arī no vecākiem jūtam tieši to pašu, ko jautājāt, – vai tad tas nav priekam? Vai tiešām ir vajadzīga obligātā ieskaite un gammas? Cilvēkiem kādreiz vairāk bija apziņa – ja tā vajag, tad jādara. Tiešām jautājumus uzdeva mazāk. Arī es no savas pieredzes skolā atceros – ja skolotājs liek, tad jādara. Mēs maz uzdevām sev pašiem un citiem tādus filozofiskus jautājums, kāpēc to vajag. Tagad, protams, tos uzdod gan bērni, gan vecāki. Un tas ir ļoti pamatoti.Ir jāprot ļoti izbalansēt starp obligātajām prasībām un prieku. Mums kā skolai ir ļoti jābalansē starp kompetenču izglītības nosacījumiem, pārmaiņām, ko atnesis “kovid” ierobežojumu laiks, un vienlaikus jāspēj sajust vecāku domas un sabiedrības viedokli. Protams, ir svarīgi, lai bērns nāktu ar prieku, bet prieks muzicēt nevar rasties bez piepūles. Tās obligātās lietas māca disciplīnu, pašorganizēšanos, spēju būt pacietīgam, panākt rezultātu un attīstīt tehniku. Citādi nebūs prasmes gūt to prieku. Un tas mums kā skolas vadībai ir ļoti jājūt, nevis jānosaka ar likumiem. Mēs vispār vairāk strādājam ar jušanu. Ļoti sekojam valsts izglītības tendencēm, straujajām pārmaiņām tehnoloģiju jomā un skatāmies, ko no tā varam paņemt savai skoliņai un ko jau savlaicīgi vajadzētu sākt “pludināt” kolēģiem.
– Vai jums akreditācija ir tieši tāda pati kā Jelgavas un Rīgas skolām? Un vai bērns, kas mācās, piemēram, Zaļenieku punktā, apgūst to pašu, ko Jelgavas mūzikas skolā?
D.L.: Viss ir tieši tāpat. Tas jau arī ir viens no mūsu lielajiem darbiem – skaidrot, ka šī ir profesionālās ievirzes izglītība, atsevišķa skola, kuru beidzot iegūsti diplomu. Ka to neviens neuzdāvina, ka ir jāpieliek pūles un tas jānopelna. Programmas un prasības visur ir vienādas, un akreditācija notiek visos septiņos mācību punktos.
– Tas, ka atrodaties kopā ar vispārizglītojošo skolu, ir vairāk pluss vai mīnuss?
L.Ā.: Protams, liels pluss ir tajā, ka skolotājs orientējas un zina, kas notiek, vai bērns ir skolā, kas ar viņu ir noticis. Skolotājs pa dienu iedvesmo, atgādina, ka šovakar gaida uz nodarbību. Būtiskas ir arī nometnes “Izkrāso pasauli”, ko jau septiņus gadus organizējam augustā. Bērni satiekas, strādā kopā un redz, kā ir citiem, tā rodas iedvesma nākamajiem gadiem, tas ir spēcīgs atbalsts, īpaši pusaudžiem.D.L.: Strādājot šajā vidē, vienmēr ir jābūt gataviem uz pārsteigumiem. Ir bērni, kuriem uzreiz var redzēt dotības, bet reizēm ir negaidīti pārsteigumi, ir patīkami vērot, kā bērni izveidojas. Cenšamies veicināt ļoti individuālu pieeju katram. Iedziļināmies, kas notiek ar audzēkni, kas mainījies, kādi dzīves notikumi vai vecumposma īpatnības viņu ietekmē. Un tas var notikt, tikai esot sasaistē ar vispārizglītojošo skolu. Tādējādi mēs redzam, ko varam palīdzēt, vai mums jāizrunājas ar vecākiem vai bērns jāstiprina, varbūt jāpalaiž brīvāk vai, tieši pretēji, nedrīkst to darīt.
– Ja domājam vairāk emocionāli, – kāpēc vispār bērniem papildus vajadzīga mūzika un māksla?
D.L.: Tie bērni, kas nonāks līdz mūzikas un mākslas skolai, būs mazliet vairāk domājošāki. Viņiem būs vairāk attīstīta sirds jušana, viņi sapratīs vairāk no mākslas un mūzikas, redzēs plašāku pasauli, būs elastīgāki domāšanā. Tas ir ļoti liels ieguldījums domājošas un jūtošas personības audzināšanā. Vienu otru mākslinieku vai mūziķi esam izaudzinājuši arī profesionālajai mākslai, vairāki mūsu absolventi pašlaik studē vidusskolas posmā gan mūzikā, gan mākslā. Vai viņi izvēlēsies mūziku un mākslu kā savu profesiju, vēl nezinām, bet lielākā daļa, kas caur mums iziet, būs izaudzināti par mazliet labākiem cilvēkiem. L.Ā.: Domāju, tie, kas ir mācījušies pie mums, arī turpmāk dzīvē neapstāsies pie tā, ka ir tikai darbs. Viņi ir redzējuši, ka ir dažādas iespējas, kā pavadīt laiku, iemācās saprast sevi, viņiem ir plašāks redzesloks. Vēlāk viņi var būt ekonomisti vai juristi, bet viņi zinās, kas ir mākslas un mūzikas pasaule, spēs atvērties plašākam pasaules redzējumam.
