Šajā laikā, kad viss notiek attālināti, skolēni un skolotāji ir noilgojušies pēc klātbūtnes. Kā panākt klātbūtnes efektu? Par to “eTwinning” platformā vebinārā “Kā organizēt grupu darbu tiešsaistē?” stāstīja Jelgavas Valsts ģimnāzijas angļu valodas skolotāja un projekta “Skola 2030” eksperte Agita Ozoliņa un skolotāja Liene Millere.
Skatīties uz tēmu kopumā
Liene Millere uzsver – jāskatās uz visu tēmu kopumā, nevar plānot tikai vienai stundai, jo tikai tad pedagogs var redzēt, kurā tēmas aspektā viņam šis grupu darbs būs visvērtīgākais. Ir tēmas, ar kurām labāk vairāk strādāt individuāli un pievērsties iegūto zināšanu nostiprināšanai un jaunu zināšanu ieguvei. Un ir tēmas, kuras labāk mācīties grupā, lai attīstītu sadarbības prasmes. Viens no svarīgākajiem aspektiem ir grupu darba mērķis. Ja ir skaidrs, kāpēc tieši šeit un tagad mums ir grupu darbs, ko skolēni iemācīsies, tad arī tas būs veiksmīgs. Kad ir skaidrs, kāpēc un ko bērni mācīsies, var domāt par tehniskiem risinājumiem un atbalsta struktūru. Kad ir skaidrs, kādi būs rīki un tehniskais atbalsts, veidojam uzdevuma aprakstu, sagataves, snieguma līmeņu aprakstus (SLA) vai ideālā gadījumā sagatavojam kādu piemēru no iepriekšējiem gadiem, kas ir jau kā darba rezultāts, lai skolēnam ir skaidrs, ko no viņa sagaida, turpina L.Millere.
Kā veidot grupas
Ir jādomā arī par pašu grupu – kas ir sasniedzamie rezultāti; vai grupu darbs notiks sinhroni (“Zoom” tiešsaistē) vai asinhroni (skolēni vairāku dienu garumā savstarpēji sazināsies un veiks grupu darbu); kā grupas veidosies, kāda būs to veidošanās dinamika (šeit ir jāzina savstarpējās attiecības klasē); kāds būs atbalsts un vērtēšana.Grupas var veidot pa zināšanu līmeņiem, tās var būt jaukto zināšanu līmeņu grupas vai arī var tapt pēc nejaušības principa vai skolēnu izvēles. Var ņemt vērā arī klases specifiku – varbūt ir skolēni, kuri nelabprāt sadarbojas ar visiem, bet ir kādi skolēni, ar kuriem viņi labprāt strādātu mazākās grupās. “Attālināto mācību laiks nav piemērotākais, lai spiestu introvertus skolēnus sadarboties grupās ar skolēniem, kuri viņiem nepatīk, tādējādi radot papildu stresu. Tā kā katrs skolotājs vislabāk pazīst savu klasi, tad viņš zinās, kā veidot grupas, un jāņem vērā arī grupas veidošanas mērķis – ko bērni mācīsies. Iespējams, temats ir vieglāks, bet šoreiz lielāku uzsvaru liekam uz sadarbības prasmēm, laika plānošanu, atbildības dalīšanu,” stāsta L.Millere.
Klases metodes – arī virtuālajā vidē
Klases metodes var pārnest arī virtuālajā vidē, izmantojot principu: apdomā, apspried, dalies (tas iedrošina skolēnus); skolēns var tikko apgūto vai skolotāja stāstīto saviem vārdiem izstāstīt klasesbiedram (kas ir skaidrs, kas palicis neskaidrs, mēģināt izdomāt jautājumus); puzles princips (katram skolēnam ir kāds gabaliņš, un, sanākot kopā, viņiem ir visi iespējamie resursi, no kā kaut kas jāizveido, jārada, piemēram, tie var būt atslēgas vārdi, kas jāsaliek kopā vienā stāstā, vai informācijas gabaliņi – katram viena rindkopa); ekspertu grupas būtu kombinējamas ar kādu uzdevumu, kas bija jāveic mājās, piemēram, izlasot un iepazīstot dažādus tekstus un, sanākot kopā, tos apspriežot; tā dēvētie lasīšanas apļi svešvalodās; mini debates (bet tad skolēnam ir jābūt skaidram, kas ir debates – divi skolēni savstarpēji cīnās par saviem viedokļiem, bet trešais savelk kopā, pastāsta klasei, norāda, kura argumenti bija pārliecinošāki, piemēram, šobrīd aktuāla tēma varētu būt vakcinēties vai nevakcinēties); pārdomu/jautājumu sienas, kur var iesaistīties visa klase vai mazākas grupas, piemēram, par to, kā skolēni ir sapratuši jauno tēmu (tas arī palīdz skolotājam sagatavoties stundai).
Kad skolēni strādā paši
Asinhronajā darbā, kad skolēni strādā paši, skolotājs ir tas, kurš bērniem palīdz grupu darba organizēšanā un plānošanā, lai īstenotu plānu. Pirmajā tikšanās reizē skolotājs izstāsta grupu uzdevumu, kas būs jāveic, izveido grupas un, iespējams, uzdod kādu mazo grupas saliedēšanas uzdevumu, lai skolēni pierastu, ka viņiem tagad būs jāstrādā kopā. Tad bērni sadala savas lomas un veido darba plānu, kas būs jādara. Viņiem ir lielais uzdevums, piemēram, veidot prezentāciju par lielajiem atklājumiem. Skolēni izdomā, cik bieži viņi satiksies, uzraksta grupas iekšējās kārtības noteikumus, sadala, kādas lomas viņiem būs – kurš meklēs informāciju, kurš prezentēs –, un izlemj, kā sadalīs lielo tēmu gabalos u.c. Ja skolēni izmanto “Google” dokumentus, tad skolotājam ir iespēja ik pa brīdim “pastaigāt” pa grupām un pakomentēt. Svarīgi, lai darba sākumā bērni iepazītos ar kritērijiem un pārliecinātos, ka ar savu darba plānu viņi varēs tos sasniegt. Tāpat svarīgi ir, lai skolēni savā starpā pārrunātu, kāds tad ir labs grupu darbs un kā viņi sadarbosies, piebilst L.Millere.
Skaidri aprakstīti uzdevumi
Kad domājam par lieliem darbiem, nepieciešams domāt arī par grupas dinamiku. Ātrāk iet, ja skolotājs jau ir izdomājis lomas un bērniem tās vien jāsadala. Tāpat, ja skolotājs ir skaidri definējis darba mērķus, bērniem ir tikai jāpieslīpē savi personīgie mērķi. Dinamikas aplis neiet tikai uz priekšu, tas var atgriezties arī atpakaļ. Piemēram, skolēni ir vienojušies, darbojas, tad pēkšņi saprot, ka kaut kas nesanāk, un atkal atgriežas otrajā lauciņā un pacīnās savā starpā, varbūt pārdala kādus pienākumus. Skolotājiem ir svarīgi to zināt, atgādina L.Millere.“Domājot par atbalstu, svarīgi ir skaidri aprakstīti uzdevumi. Lai cik labas būtu tehnoloģijas, ja uzdevums nebūs skaidri un precīzi aprakstīts, tas jūs neglābs. Es pati arī esmu par to pārliecinājusies – klātienē uzdevusi uzdevumu, un man ir licies, ka viss ir skaidrāks par skaidru, bet skolēni vienalga uzdevumu interpretē pa savam un iet tajos virzienos, kur es negribēju, lai viņi iet. Tad mēs uzdevumu apturējām, pārstukturējām un darbojāmies citādi,” savā pieredzē dalās L. Millere.Ja grupā diskutējam par izlasīto vai pārrunājam atbildes, tas būs pārāk plaši un skolēniem nebūs īsti, par ko runāt, jo lielākoties viņi nav pieraduši aktīvi un karsti diskutēt, īpaši par skolas lietām. Tāpēc arī runāšanas uzdevumos ir ļoti skaidri jākonkretizē, kas viņiem kopā jāpanāk, – jāvienojas par kritērijiem, faktiem vai viedokļiem tekstā vai jāizdomā vairāki risinājumi, vai jāvienojas par to, kas viņiem ir kopīgs saistībā ar šo tēmu. “Pateikt paanalizējiet, parunājiet, padiskutējiet – tas būs par plašu, vajag konkrētāk, tad būs mazāk pārpratumu un e-pastu, kaut gan, kamēr bērni pieradīs, tāpat būs daudz jautājumu,” secina L.Millere.Otrs lielais atbalsta punkts ir lomas. Viena loma grupā varētu būt, kurš ir atbildīgais par jautājumiem skolotājam, lai neraksta, bet viens no grupas. Ideāli, ja ir piemēri, kā tas varētu izskatīties, un būtiski ir, kur saņemt atbalstu, kad var saņemt palīdzību un no kā.Vēl ir svarīgi, lai uzdevumi būtu pārdomāti, lai skolēni kaut ko radītu vai formulētu savu viedokli un atbildes uz tiem nevarētu paņemt “copy paste” no interneta. Ja tas ir referāts, tad iespējams, tajā būs ļoti daudz “Vikipēdijas” un ļoti maz skolēnu viedokļu. Piemēram, ja tēma ir par ceļošanu, lai skolēni sastāda ceļojuma plānu, bet attēlus ņem no interneta, bet viņi meklēs un liks kopā, tādā veidā formulējot, kas ir labs maršruts.
Strukturēt atbildes
Savukārt virtuālās darba lapas ir labs veids, kā iespējami skaidrāk strukturēt skolēnu atbildes. Ja “Google” dokumentā skolēniem ir iedoti četri slaidi ar virsrakstiem, tad būs mazāka iespējamība, ka viņi izveidos prezentāciju ar 50 slaidiem un informācijas blāķiem. Skolēniem būs vieglāk veikt šo uzdevumu, bet skolotājam vieglāk pārskatīt un izlabot. Labā lieta “Google” dokumentiem un “Padlet” sienai ir tā, ka skolotājs var tai piekļūt un laiku pa laikam paskatīties, kas tur notiek, cik tālu bērni ir tikuši, un to vajag izmantot. Vai vismaz, tuvojoties tikšanās reizei, skolotājs var darbus pārskatīt un veikt sev piezīmes. Svarīgi ir nelikt daudz rīku – viens jauns uz vienu grupu darbu, un labi, ja ir kāda pamācība, kā šo rīku lietot un kādas ir funkcijas, kas ar to jāveic. “Lai gan mums liekas, ka skolēni daudz zina par tehnoloģijām, tā nemaz nav. Viņi galvenokārt prot ievietot savas fotogrāfijas sociālajos tīklos un tās komentēt, bet lietās, kur ar tehnoloģiju palīdzību kaut kas jārada vai jāsadarbojas, viņi nemaz tik zinoši nav,” secina L. Millere, iesakot izmantot darba lapas grupu darba organizēšanai. Var izmantot arī snieguma līmeņu aprakstu sadarbības prasmēm.
Skolotāju kopīgs darbs
Angļu valodas skolotāja Agita Ozoliņa, demonstrējot Jelgavas Valsts ģimnāzijas snieguma līmeņu aprakstu (SLA), stāsta, ka tas ir ģimnāzijas pedagogu kopīgs darbs. Tapis trīs gadu laikā, skolai esot pilotskolai projektā “Skola 2030”, kur viena no skolas caurviju prasmēm bija sadarbība. “Domājām, kā izskatītos SLA 7. klasei, 10. klasei. Darbā iesaistījām skolēnus. Man toreiz audzināšanā bija 7.b un 10.b klase. Mēs aptaujājām skolēnus, kam jābūt grupu darbā, un ņēmām vērā viņu intereses un argumentus. Mēs lepojamies ar šo SLA,” uzsver A.Ozoliņa. “Šis mums visiem ir izaicinājuma, bet arī atalgojuma laiks, jo es jau daudzus gadus strādāju ar tehnoloģijām, esmu mācījusi kolēģus, kā strādāt ar “Google Clasroom”, un šis ir tas brīdis, kad to var izmantot ar pilnu jaudu, domājot par veidiem, kā to izmantot un kā skolēni ar šiem rīkiem varētu strādāt. Grupu darbs ir viens no paņēmieniem, kā iespējams radīt klātbūtnes sajūtu. Asinhrono darbu es nolieku malā, bet vairāk strādāju, uzdodot skolēniem precīzus uzdevumus un nedaudz izmantojot arī lomas,” viņa turpina. “Mūsu skola jau daudzus gadus “eTwinning” projektā sadarbojas ar vienu Turcijas skolu, un mēs padomājām, ja jau viss šajā laikā ir attālināti, kāpēc neizveidot kopīgu stundu, kopīgu klasi. 7. klasē atrodam kopīgu brīdi, un mums ir stunda. Nākamajā stundā, piemēram, mācīsimies vārdiņus par ēdiena gatavošanu. Droši vien cepsim pankūkas. Nevis tiešā veidā, bet ar vārdiņiem,“ saka skolotāja Agita.
Kā uzvesties internetā
“Svešvalodu skolotājiem, strādājot ar grupu darbu ne tikai attālināti, bet arī klasē, ļoti jādomā, lai nepazustu valodas loma, lai stunda nepārvērstos par sociālajām zinībām angļu valodā. Vienā brīdī tas varbūt ir labi, bet nepazaudējam angļu valodu, un pārējais ir tikai rīks, kā mēs darām. Mums noteikti ir jārunā par to, kā uzvesties internetā. Šī tēma ir svarīga ikvienai skolai. Skolas par to domā, esmu redzējusi izgatavotas infogrammas un plakātus, bet jautājums ir – vai tajā visā ir iesaistīti skolēni? Tāpēc mūsu stunda bija par netiķeti. Tika uzdots jautājums – kāds vēl varētu būt vārds, runājot par labām manierēm? Skolēni mēģināja izteikties. Pavīdēja vārds “etiķete”, bet kāds ieteicās, ka etiķetes taču līmē arī uz pudelēm, un mēs sākām runāt par to. Jautāju tālāk, kādu vārdu skolēni lietotu, lai raksturotu interneta etiķeti. Bija visdažādākie vārdi – “online” etiķete u.c. –, līdz nonācām līdz netiķetei (net – tīkls un etiķete). Un šīs stundas sasniedzamais rezultāts bija, ka grupu darbs ir tikai rīks. Pamatā mēs mācījāmies “must”, “mustn‘t” un “needn’t” lietošanu atbilstošā situācijā, un bērni veidoja netiķeti darbam tiešsaistes stundās,” pieredzē dalās A.Ozoliņa.
Piedāvāt jaunā veidā
“Sākumā domāju uzdot mācīties no grāmatas vai izmantot darba burtnīcu, tad paskatījos, ka šīs lietas viņi ir mācījušies 6. klasē. Mums tās tikai jāaktualizē un jāieliek jaunā formā. Kolēģis no Turcijas man palīdzēja. Kad bijām izrunājuši noteikumus, bērniem joprojām darbs notiek individuāli. Viņiem ļoti patīk spēlēt “Kahoot”. Esmu “Kahoot” uzdevusi arī attālināti, bet brīnišķīgi to ir spēlēt tiešsaistē uz ekrāna, un skolēni tad pieslēdzas ar telefoniem. Kad bijām izspēlējuši, jautāju bērniem, par ko bija jautājumi. Viņi bija sapratuši, ka par noteikumiem. Tātad mēs strādāsim pie noteikumiem – kādi noteikumi nepieciešami, strādājot internetā. Sameklēju attēlus un ieliku skolēniem padlet.com,” viņa turpina.Skolēni bija sadalīti grupās pa trijiem četriem. 20 cilvēku no Latvijas un 20 no Turcijas. Pirmais uzdevums bija iepazīstināt ar sevi. Tad skolēni gāja uz vietni, saite tika iekopēta arī čatā, un strādāja grupās, rakstot noteikumus, kas saistīti ar uzvedību internetā un tiešsaistes stundās, izmantojot apgūtos vārdus. Bet svarīgākais – kad viņi satikās grupās, bija jāvienojas, kurš rakstīs, kurš pārraudzīs pārējo grupu ierakstīto, kurš ieteiks idejas, ko rakstīt, kurš prezentēs grupas darbu. Skolēniem ir svarīgs atgādinājums: ja tev ir nepieciešama palīdzība, dod ziņu! Skolotājs pāriet no grupas uz grupu un var piesaistīties. Skolēni pie iedotajiem attēliem klāt rakstīja teikumus. “Man ir piecas septītās klases, izmēģināju ar visām. Strādājot klasē, lieku katram augšā uzrakstīt savu vārdu, un tā arī ir mana atbilde uz jautājumu, kā novērst to, ka bērni cits citam dzēš ārā un pieraksta dažādas nejaucības,” paskaidro A. Ozoliņa. Viņa arī atbild uz jautājumiem. Ko darīt, lai skolēni vairāk nerakstītu, nevarētu neko izmainīt? Mainām privātumu. Varam uzlikt “rediģēt” vai “tikai lasīt”. Kā grupa dod ziņu, ka tai nepieciešama palīdzība? Strādājot “Zoom”, var nospiest pogu “Lūgt palīdzību” un skolotājam atnāks ziņa, kurai grupai nepieciešama palīdzība.Kā bērni var atcerēties, kas viņiem jādara? “Var, protams, veidot darba lapas, un klātienē es tā darītu, bet, strādājot attālināti, to nedaru, jo domāju no skolēna viedokļa – man datorā tā ir jālejuplādē un tad vēl kaut kur jāskatās. Tāpēc es mēģinu uzdevumus sarakstīt vienā slaidā un skolēniem saku: “Nofotografējiet!” Bērni to ir pieņēmuši, un viņiem tas patīk,” skolotāja dalās praktiskajā pieredzē. “Sākot strādāt grupā, skolēnam jāzina, cik tālu viņš gribētu būt, kas ar viņu būs, ja nedarīs neko, nepiedalīsies un kādas tam būs sekas. Mana pieredze rāda, ka, esot mazās grupiņās un skolotājam uzdodot skaidrus uzdevumus, bērni strādā, īpaši ja saprot, kas viņiem jādara, un ir interesanti to darīt. Jelgavas Valsts ģimnāzijas izveidotajā SLA skolēni atkarībā no līdzdalības un aktivitātes iedalīti līmeņos: iesācējs, darītājs, lietpratējs, eksperts,” viņa papildina.Ir svarīgi pateikt savas domas“Atgriežoties pie uzdevuma, kad skolēni sarakstījuši noteikumus, vajadzīga balsošana, jo visus noteikumus salikt nevaram. Balsošanai esmu sagatavojusi rīku tricider.com. Svarīgi ir, ka katram skolēnam dotas balss tiesības, un katra domas ir nozīmīgas. Sarakstīju galvenos noteikumus, un norunājām, ka katram būs piecas balsis. Man nevajag tikai balsošanu, es gribu dzirdēt angļu valodu. Palūdzu arī skolēnam ierakstīt savu vārdu, pievienot savu argumentu vai atbalstīt kāda cita argumentu. Bērnu atzinumi pēc stundas: “Skolotāj, mēs nekad tā nebijām domājuši par internetu!”, “Mums tagad ir svarīgi, kādi mēs tur izskatāmies un ko par mums domā”. “Tas, ko mēs paši izdarījām, mums ir ļoti svarīgi.” Kad visu bijām izskatījuši un skolēnus tas apmierināja, es atgādināju netiķetes zelta likumu: atcerieties, ka mēs jebkurā gadījumā esam cilvēki!” uzsver Agita.Bet pirmajā kopīgajā stundā ar turku bērniem skolēniem bija jāatbild uz jautājumu – kas tev liek justies labi? Lai iegūtu atbildes, tika izmantots rīks mentimeter.com. Atbildes bija: videospēles, draugi, ģimene, dzīvnieki, ēdiens, sports, mūzika. “Es kā pieaugušais jau paredzēju, ka šādas atbildes būs, bet bērnam ir ļoti svarīgi, ka viņš ir pateicis savas domas. Nemēģiniet skolēniem dot daudz rīku, kas turklāt ir sarežģīti. Var iemācīt darboties ar jaunu rīku, bet tas aizņems laiku. Es mēģinu darbināt rīkus, ar kuriem jau esam strādājuši ikdienā klasē. Saprotu arī, ka no 7. klases skolēniem nevar gaidīt nezin kādu augstu līmeni, bet bērni izdarīja visu, ko es no viņiem gribēju,” atklāj A.Ozoliņa.
Bērniem vajag uzticēties
“Es vērtēšanā izdalītu divas daļas. Viena daļa – vēlos šo grupu darbu novērtēt ar atzīmi vai procentiem, bet otra lieta – mēs izvērtējam, izrunājot, kā jums gāja un ko jūs darījāt. Nav vienmēr rezultātā jābūt atzīmei par kopīgo. Ja tas ir pašvērtējums vai grupas biedru vērtējums, tad gan. Man jautā – bet kā es zināšu, cik labi viņš runāja? Uzticamies. Es uzticos, un bērni nav mani pievīluši. Pamatā ir grupas darba SLA, un tad viņi savā starpā izrunā un ļoti objektīvi cits citu izvērtē. Nav tā, ka viņi baidītos pateikt kaut ko otram,“ atzīst pieredzes bagātā skolotāja.Svarīgi ir jebkuras stundas beigās rīkot refleksiju, uzdodot svarīgākos jautājumus – kādi bija stundā sasniedzamie rezultāti; kādas darbības tu veici, lai virzītos uz sasniedzamo rezultātu; kā tu juties, strādājot grupā, pamato izvēli. ““Zoom” ir lieliska iespēja veikt tiešsaistes aptaujas, to es stundas beigās izmantoju un ātri iegūstu rezultātus. Piemēram, vienā no aptaujām 17,1 procents bērnu atbild, ka viņiem stundā bijis garlaicīgi, bet 8,6 procenti, ka labprātāk strādātu vieni,” atzīst A.Ozoliņa.
